Vīrietis ilgi apvainojas

es uzskatīju, ka tas ir normāls jautājums, bet viņam šķita, ka pilnīgi bērnišķīgs un kā es kko tādu varu pajautāt (no worries, nekas too deep tur nebija). Beigās man ātri pieleca, ka jā, stulbā zoss es, absurds jautājums un atvainojos par to (vakar naktī yas viss bija). Pukojās līdz šodienas pēcpusdienai

Kaut kāds bērnu dārzs, un kad atkal nepatiks jautājums (vēl jo vairāk, ja tas nebija nekas nopietns), atkal ''dusmosies un nezin ko pārdomās'' divas dienas?

Apvainoties par jautājumu dienām? What....? :D
Grūti iedomāties KAAADS tad tas jautàjums varēja būt.

Ja tiešām šādas situācijas is regulāras (nevis cilvēkam iznācis kāds melnais periods), man personīgi tas nebūtu pieñemami, jo man patīk justies patīkami mājās, nevis kā ledusskapī vairākas dienas (esmu šādas situācijas atēdusies bērnībā), bet Tu, Anndele, zini vislabāk kādas tieši ir jūsu attiecības un varbūt man tagad no malas izklausās trakāk nekā ir īstenībā. Vienīgi iesaku atcerēties, ka arī Tu esi cilvēks ar savām jūtām, kurām būtu jābūt tieši tikpat nozīmīgām jūsu attiecībās kā Tava partnera.

Es vienīgā iedomājos, situāciju, kur jautājums ir nevis 1x uzdots normāls, kaut arī pastulbs, bet tomēr jautājums, bet gan uzbāzīga piļīšana par tematu, ko vīrietis nevēlas apspriest? Tad gan var sapūsties arī uz vairākām dienām...

Zinas tante
Es vienīgā iedomājos, situāciju, kur jautājums ir nevis 1x uzdots normāls, kaut arī pastulbs, bet tomēr jautājums, bet gan uzbāzīga piļīšana par tematu, ko vīrietis nevēlas apspriest? Tad gan var sapūsties arī uz vairākām dienām...

Es par to neiedomājos, bet arī iespējams variants.

Jautājums tiešām bija stulbs, tur nav ko apspriest :-D gadās. Galu galā temats par to, kā pēc strīda rīkoties, ja otrs tomēr tik ātri nenomierinās

Nu bet vienalga, stulbs vai nestulbs jautājums (kā nu kuram liekas), bet pieaudzis cilvēks tāpēc 2 dienas vienkārši uzvedas kā bērns, kuram čupa čupu atņēma?

Bet dzīvojam kopā, tātad gribu vairāk saprast, kā attiekties un reaģēt uz to vēso attieksmi dažreiz:-D

Njaa, tas laikam būtu jāizrunā nedaudz, iepriekš nebiju šim pievērsusi uzmanību. Ganjau sapratīs :-)

Anndele, Zinas tantes minētais variants ir tas, kas rada šādu reakciju, vai katru reizi ir cits iemesls?

Ir, ir, Zinas tantes minētais variants.

Anndele,izklausās, ka tad drīzāk ir jautājums nevis par to kā sadzīvot ar viņa atbildes reakciju, bet drīzāk par to, kā Tev sadzīvot ar šo nozīmgo jautājumu. Saku “nozīmīgo”, jo, ja regulāri to piemini, tad izskatās, ka Tev tas ir pietiekami nozīmīgs.

Ne tik ļoti, par jautājumu esmu jau aizmirsusi, galīgi nekas svarīgs nebija.

Es tevi ļoooti labi saprotu. Man ar savu vīrieti bija tieši tāda pati situācija, ko atklāju pie mūsu pirmajām nesaskaņām, kas bija apuveni 6 mēnešus, kopš bijām kopā. Un ja godīgi, sākumā pat apstulbu, arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas grib un arī cenšas atrisināt visu uzreiz, kā arī nekādu iekšeju dusmu neturu.. viņš noraidošs bija 2,3 dienas, pirmo reizi pārdzīvoju, jo likās, ka nu gals klāt, bet tad pēc pāris dienām atkal viss kārtībā, kā ar roku noņemts, mīlu utt., viņam vajadzēja 3 dienas, lai apdomātu (likās, nopietni?), nākamreiz pie šada scenārija rīkojos vienkārši- ignorēju rīcību un pateicu, vai viņaprāt tas nav nedaudz smieklīgi un bērnišķīgi, kas pat savā ziņā skaitās kā emocionāla vardabība. ne uzreiz tik tieši un skarbi, bet tomēr tāda bija galvenā doma, jo ar neko tādu saskārusies nebiju. un īstenībā nu jau rit trešais gads kopā, viņš tiešām ir ņēmis vērā, nenāca tas uzreiz, bet pie kāda lielāka kašķa, ok, viņam vajaga pabūt viena stundu, divas, nepatīk uz emocijām runāt, jo negribot pateikt, ko nedomā un to arī respektēju un esmu mierā. Man nevajaga tās stundas, bet katrs esam atšķirīgs un šis man vairs nešķiet nekas nepieņemams, ko nevar teikt par situāciju sākumā. Aprunājies ar viņu sirsnīgi un pastāsti kā brīžos, kad "sapūšas", liek tev justies. vari uzjauāt, ko īsti grib panākt, bet tas ko iesaku, neatbildēt uz provokāciju ar mīlināšanos un skriešanu pakaļ utt., jo visticamāk, neapzināti tā arī ir tā sakne. varbūt bernībā/tagad pietrūcis uzmanības utt. Baigi izplūdu garā tekstā :D bet veiksmi :)

Krikse, ļoti līdzīgi, tieši pus gads kā kopā esam un šis uzpeldēja, bet šodien jau kā saulstariņš, esot bijis laiks vienkārši atslābt no dumja kašķa, ierāvies sevī. Arī domāju, ka bērnišķīgi, bet liku saprast, ka ar baigo pūšanos neesmu mierā savukārt nākamreiz, ja būs tāda situācija, vairāk sapratīšu, ka jāļauj vienkārši cilvēkam savā sulā padusmoties.:-D es tikai nesaprotu, kādēļ vairumā diskusiju par nelielām attiecību vai personību problēmām, tik plaši panesas "viss, vīrietis norakstīts, kā kko tādu vispār var pieņemt, šķiries!!!!". Tiešām visas dzīvo tik perfektās pasakās ar cilvēku, kam nevainojams raksturs? :-D

Tiešām visas dzīvo tik perfektās pasakās ar cilvēku, kam nevainojams raksturs?

Tas, kas vienai perfekts un nevainojams, citai - ļaunākais murgs. Simples!

Acīmredzot viņš vienkārši ir tāds cilvēks. Katram vajadzīgs savs laiks, lai pārietu dusma vai aizvainojums. Mans viedoklis - nedari neko tādu, kas pastiprinās viņa aizvainojumu, neuzplijies, ļauj pārdomāt pašam visu un aizvainojums pats iespējams pāries. Es pēc sevis spriežu, ilgi neapvainojos, ātri atmaigstu, bet tikai tad, ja man liek mieru un es pati visu varu padomāt un nomierināties.

Mani parsteidz, ka virietis seit ir pataisits par drama king. Es, protams, nezinu konkreto situaciju, bet kapec uzreiz tiek pienems, ka virietis gaida, kad vinam skries pakal? Jums visam pec strida ir klikskis un viss ir atkal super?
Mes ar draugu vispar nestridamies biezi, bet ari pec izrunasanas paiet laiks, lai adaptetos, pienemtu kompromisu un situaciju kopuma. Citreiz ta var but stunda, citreiz diena.. bet ja pec strida var atkal mesties attiecibu burviba itka nekas nebutu bijis, tad strids ir bijis nevieta vai ari nekas ta ari nav atrisinats. Un ieteikumus no koferu kravatajam notekti nevajdzetu nemt par pilnu.

Nezinu kā rīkotos, ja viņš nemaz neņemtu vērā, ko saku, varbūt tiešām klausītu ko šeit saka un savāktu koferus :D bet nu ir taču jārunā un jāmēģina risināt tādi jautājumi, ne vienmēr otrs apzinās kā rīkojas. Reizēm der viedoklis no malas.. nezinu, manā gadījumā draugs stāstīja, ka tēvs esot tāpat uzvedies, dienām varēja apvainoties uz mammu pat par sīkumiem un nerunāt, viņa to piecieta, neuzstādija nekādas prasības utt., tāpēc vēlāk paskaidroju viņam, ka man gluži tā nav, mani tas sāpina un liek justies tiešām slikti. Visbiežāk sakne ir kaut kur pagātnē. Varbūt viņam bijušas attiecības, kur meitene ir drama queen, ar visām izrietošajām sekām, un ir izstrādājies, ka tādai jābūt reakcijai? Noteikti parunā. Ja viņam tu rūpi, noteikti uzklausīs. Negaidi varbūt, ka viss notiks uz sitiena, bet izklausās jau, ka pati saproti un esi pietiekami prātīga un adekvāta un uzreiz plinti krūmos nemet. Citādā ziņā, ja godīgi, manējais ir zelta gabaliņš, patiešām, un līdz ar šī niķa "apgriežšanu" varu vēlreiz sludināt, ka ir vērts strādāt pie attiecībām. :)

anndele Un sādā situācijā par to "viss, vīrietis norakstīts, kā kko tādu vispār var pieņemt, šķiries!!!!" es arī īsti nesaprotu :D
Uzskatu, ka jebkuras attiecību problēmas, ja vien tās nav atkarības, vardarbība vai trešā persona (vienkārši šie ir mani tabu), var atrisināt kopā strādājot pie tā! :)