Kā?

Un vēl mana sliktā īpašība ir raudulība, es varu viegli apraudāties. Un es nezinu kā tikt arī ar šo galā. Liekas, ka citi jaunieši savos 18 ir pieaugušāki. Gan uzvedībā,gan pat izskatā. Es savukārt izskatos uz 13, 14. Tas man arī nepatīk. :D

Lai tiktu no tā ārā, pirmais, kas jāizdara - jābeidz sevi salīdzināt ar citiem. Salīdzināšana ir visu problēmu cēlonis. Un otrais svarīgākais punkts - jāzina patiesi, ko gribi darīt, kas sagādās prieku un jāvirzās uz to, apejot visādas grūtības un šķēršļus, kas radīsies ceļā. Jo vairāk mēs skatamies uz citiem, jo sliktāk kļūst pašiem, jo vienmēr kāds būs veiksmīgāks, bagātāks, skaistāks utt. Tas ir destruktīvi, ja vien netiek lūkotas citu dzīves caur iedvesmas prizmu.

Ne jau dzīvi jāiemīl, bet sevi. Tu pati sevi noroc. Ir daudz grāmatas par šo tēmu, vari palasīt, tā vietā, lai sistu galvu sienā par to, ka kaimiņam labākas bikses nekā tev :-O:-(:'-(

Nesen lasits teksts, dikti vienkārši, bet labi par skaudību.
Ņemts no Facebook - Womenly Wise
Izjūti skaudību?! Vai arī redzi, ka citiem skauž?!- vai mēs varam parunāt par lietām, kuras cilvēkiem liek sarkt, mulst, un kuras gribās noliegt vai noklusēt?!
Dalīšos ar savu pieredzi un secinājumiem!

Kas vispār ir skaudība?!
Sajūta, kura rodas attiecībās ar citu cilvēku-viens izjūt skaudību par to, kas ir citam (materiāla vai nemateriāla lieta), un kura šim cilvēkam nav vai nepiemīt. Bet to gribētos.
Es neiedziļināšos visos psihiskajos procesos, kā tas notiek, bet šajā rakstā vēlos sniegt vienu noderīgu ieteikumu, kā ar to tikt galā ikdienā. Dalīšos ar savu pieredzi un to, kā to izprotu, un pie kādiem secinājumiem esmu nonākusi.
Skaudības mērķis- iegūt to, kas ir otram. Pie tam arī otra nozīmi devalvējot klusībā pie sevis vai arī skaļi viņam aiz muguras- tas rada atvieglojumu tā teikt “skaudējam”.
Jo vairāk cilvēkam skauž, jo vairāk viņš ir pārliecināts par savu bezspēcību un nespēju saviem spēkiem sasniegt to, kas ir citiem.
Skaudība rodas tikai tad, kad cilvēks sevi ar citiem salīdzina. Un salīdzināšana nekad nestrādā par labu salīdzinātājam. Tā rada nepilnvērtības un netaisnības sajūtas.
Gribot negribot mēs ik pa laikam mēdzam sevi salīdzināt ar citiem, it sevišķi, kad visu, kas cilvēkam ir, iespējams parādīt sociālajos tīklos, radot krietni greizu priekšstatu par sevi. Tas noteikti zināms ikvienam. Šis tad ir arī brīdis un vieta, kur skaudība var rasties- sekojot līdzi daudz un dažādiem cilvēkiem un salīdzinot sevi ar tiem, nezinot neko vairāk par viņu reālo dzīvi, problēmām, un lielajiem pūliņiem, kas ieguldīti, lai fotogrāfija taptu tāda kā ir.
Esmu dzirdējusi, ka mēs parasti salīdzinam sevi ar tiem, kuri, mūsuprāt, ir apmēram vienā līmenī vai nedaudz augstāk mūsu acīs, nekā mēs paši- kritēriji pēc kā mēs ierindojam cilvēkus līmeņos ir dažādi un ļoti subjektīvi, bet tie eksistē.
Piemēram, man būtu grūti just skaudību pret Romānu Abramoviču, jo es sevi neiedomājos viņa vietā un būt kā viņš vai viņa sieva, nemaz negribētu. Līdz ar to nejutīšu skaudību pret viņiem.
Bet krietni vieglāk tā var uzplaiksnīt starp draudzenēm, paziņām, starp kolēģiem, cilvēkiem sociālajos tīklos, kuriem seko, starp radiniekiem utt, kuri ir krietni mums tuvāk, kuri dzīvo līdzīgi kā mēs, bet tomēr atšķirās no mums. Šī ir vieta skaudībai, ja es to neapzinos. Salīdzinot sevi, cilvēks sāk justies kā neveiksminieks, tāpēc rodas vēlēšanās meklēt negatīvo otrā. Tā rodas aprunāšanas, baumas un tamlīdzīgas destruktīvas darbības.

Es nezināju, ka skaudībai ir arī kāds pozitīvs resurss, ko es varu izmantot savā labā, kad to jūtu. Un ar to es arī dalīšos.
Esmu sapratusi, ka jūtu skaudību tad, kad pati ar sevi neesmu apmierināta, kad neesmu apmierināta arī ar dzīvi,
un sevi nerealizēju. Kad neredzu savu personības unikalitāti un atšķrības, kuras eksistē starp mani un citiem. Kad manī ir kādas vajadzības pēc izmaņām, kad vēlos dzīvot savādāk, bet neuzdrošinos kaut ko darīt lietas labā.
No sākuma parasti šīs vajadzības var būt neapzinātas. Un tieši skaudības sajūta var kalpot kā dzinējsuns- man šis apzīmējums ļoti patīk! Jo tas perfekti apzīmē skaudības pozitīvo pusi. Dzinējsunim piemīt spēcīga oža un instinkti uziet medījumu. Tieši šim mērķim šie suņi tika radīti. Skaudība perfekti parāda mums savas nepiepildītās vēlēšanās, neapmierinātās vajadzības, kuras iekšā mīņājas un liek par sevi manīt, ieraugot to otrā.
Ja tā vienkāršoti varētu teikt- Tev otrā skauž tas, kas patiesībā ir nerealizēts Tevī pašā. Ja redzi, ka otram ir ļoti skaists, slaids augums un izjūti skaudību, tātad pašam laiks beidzot kaut ko darīt lietas labā. Ja redzi, ka cits strādā darbu sava prieka pēc un tas rada skaudību Tevī, tad laiks saņemties un mainīt darbu pašam. Vai arī atļauties kaut ko darīt nevis pienākuma, bet prieka pēc.
Protams, situācijas mēdz būt dažādas, arī ne tik vienkāršas. Bet, manuprāt, nojausma Tev radās, par ko es runāju.

Es, piemēram, kādreiz izjutu skaudību pret tiem, kas prot skaļi izteikt savu viedokli, neuztraucoties par apkārtējo reakciju- es ar šo tēmu uzreiz arī strādāju savā terapijā un sapratu, ka pati ļoti gribētu tā mācēt. Jo parasti mēdzu paklusēt, lai citiem neizraisītu neērtas situācijas. Es saņēmos, kāpu pāri bailēm izteikties skaļi, un patiesi pret šādiem cilvēkiem nejūtu neko negatīvu. Tikai apbrīnu. Kā arī izmantoju iespēju vērot kā viņi to dara, lai pati turpinātu mācīties.
Kā jau Tu saprati- dzinējsuns viens pats nevar nodrošināt gardas vakariņas. Ir vajadzīgs arī mednieks, kurš atrasto ierauga, nomedī, nogādā līdz virtuvei, pagatavo un uzliek uz vakariņu galda. Tātad arī Tev pašam ir pie tā kārtīgi jāpiestrādā, lai trūkstošo realizētu, ne tikai iemācītos ieraudzīt. Kā arī sevi kā unikālu un īpašu personību pēc izdarītā novērtēt. Un skaudība pazudīs.
Tā kā tagad, kad izjūtu šo nepatīkamo, neērto sajūtu, uzreiz meklēju, kas tieši man trūkst. Kur un kā es sevi salīdzinu, pat neapzināti. Un nemaz nav tik grūti to atrast, ja pievērš šim procesam uzmanību. Un iemācās izmantot skaudību kā dzinējsuni. Zini, tā krietni samazinās, kad to izmanto produktīvi. Jo vairāk es ievēroju sevi, jo vairāk es daru to, ko vēlos (iespēju robežās), jo mazāk man ir nerealizētu vajadzību vai vēlēšanos, un jo vairāk es priecājos par citiem. Priecāties par citiem man patīk daudz vairāk, nekā skaust.

Un vēlreiz atkārtošu, skaudība parasti rodas, kad cilvēks ar sevi nav apmierināts.
Kad viņš neieklausās savās vajadzībās, ignorē savas vēlēšanās un aizmirst, ka savu dzīvi var veidot pats. Tā piemeklē arī tos, kuri nenovērtē to, kas viņiem dots. Jo arī esošais ir jāprot ieraudzīt.
Kā saka, ja nav savas dzīves, tad gribēsies urķēties citu dzīvēs. ☺️
Nepārproti, manuprāt, uz zemes nav neviena cilvēka, kurš skaudību nav jutis. Un tas ir normāli, ja šī sajūta rodas vienā vai otrā situācijā. Tā kļūst destruktīva tikai tad, kad tai ļaujies visā krāšņumā. Nevis izmanto kā palīgrīku savas dzīves uzlabošanai.

Jā. Par skaudību tas tā arī ir. Tas no vienas puses liek kustēties uz priekšu tā, lai arī pašam būtu, bet no otras puses tas ēd no iekšienes. Es ierakstīju šajā portālā, lai izkratītu to, kas ir manī, un, lai saņemtu iedvesmu, kādu ieteikumu, kas liktu man pacelt savu pakaļu, un sākt darīt. Vēl ir tā, ka šie draugi, kuriem viss tur ir labi, viņi pienāk un tā, ka nu patiešām lielās. Es nenoliedzu, ka arī manā dzīvē notiek jaukas lietas, bet es par tām klusēju. Man nepatīk lielība. Bet tad kad to bāž acīs, ka redzi cik man labi, un tur man to un šito uzdāvināja, tas mazliet liek justies slikti. It kā man pašai tā nav, un iespējams pat nebūs.Es neskaidri izsaku domas. Iespējams, jūs nesapratāt ko es šeit pierakstīju. Bet paldies jums. :-)

Zini, kad cilvēks ir nabadzīgs? Tad, kad viņam nav draugu. Nav īsti neviena ar ko parunāt, izkratīt sirdi. Un tas sāp visvairāk..
Šajā situācijā es pat apskaužu Tevi, jo Tev vismaz ir draugi. Tu neesi viena.
Man arī dzīve ir drūmās krāsās..pirms kāda laika zaudēju sev tuvu un mīļu cilvēku, likās, ka nekas sliktāks šajā dzīvē vairs nevar notikt. Centos saņemt sevi rokās un dzīvot tālāk, lai arī cik grūti un smagi būtu. Kaut kā jau izdodas, bet joprojām sirdī tukšums. Tagad es uz daudzām lietām raugos citādāk, ļoti novērtēju to, cik daudz tiek darīts manā labā, to cik daudz man ir dots un kas man ir.
Jo tikai tad, kad tev tiek kaut kas atņemts, tu sāc to novērtēt un saprast.
Domāju, ka posta autorei ir jāsāk iemīlēt sevi, tad citus un tad jau dzīve iemīlēs Tevi. Tici man!
Un nevajag domāt, ka kaut kādā ziņā esi zemāka par citiem. Tā tas nevar būt. Mēs visi esam vienādi, neviens nevar būt augstāk vai zemāk.. tas, ka kādam ir vairāk naudas vai kas cits, nenozīmē, ka viņš ir pārāks par citiem. Mēs visi esam tikai cilvēki. :-)

1. Ja kādiem cilvēkiem tu esi "nekas" - saproti, ka nav vērts viņiem kaut ko pierādīt, drīzāk saprast priekš sevis, ka viņiem priekš tevis ir jākļūst par "neko". Sevišķi jau, ja nepatikas iemesls ir tavu vecāku materiālais stāvoklis, t.i. kaut kas, ko TU nevari ietekmēt nekā pagaidām vēl.
.
2. Man arī vienmēr šķiet, ka visiem citiem viss ir baigi labi, tikai man nē. Tur ļoti noder ar tiem "visiem" parunāt, reizēm izrādās, ka viņiem liekas, ka man viss ir baigi labi, bet viņiem gan nē. Jo nu, uz āru mēs visi esam smaidīgi, pārāk nečīkstam cik viss slikti, savu netīro veļu publiski nemazgājam, un, attiecīgi, radām maldīgu iespaidu, ka mums viss ir labi. Soc tīkli vispār - nu kurš liks nesmukas bildes? Izliek jau to foršo, ar ko gribas palielīties (ne sliktā nozīmē). Instagrammā ieliks tās tortes foto, kas sanāca smuka, nevis tās, kas cepot saplaka un nebija smuka.
.
3. Pāris gadi, sāksi strādāt, pelnīsi tik, cik pašas smadzenes un centīgums ļaus, un viss tev būs OK!

1. Sākt lietot nervus stiprinošus preperātus. No sērijas baldarjāņi un "Antistress". Dabīgos.
2. Iegādāties to 365 dienas pateicībā. No sirds pirmo reizi saprotu, ka un kam viņa varētu noderēt. Pieraksti, koncentrējies uz labo ikdienā. Šādi iemācīsi smadzenēm negrauzt pasām sevi, bet priecāties vairāk. Un līdz ar to jau padosies gan iedvesma darīt vairāk lietas, kas patīk, iedvesma kopties un pucēties, iedvesma vairāk atvērties un komunicēt ar cilvēkiem. Slikta emocionālā pašsajūta, īpaši tā, kas ieilgusi ir no ārpuses ļoti pamanāma. Ne vienmēr, bet ir.
3. Ja ģimene ir nabadzīga, iespējams brālēnu, māsīcu attieksme pret Tavu draudzeni, kas ir labāka par attieksmi pret Tevi pašu (pareizi sapratu?) arī ir tāda kā skaudība, kā neapzināta doma - "ja nu man arī kas atlec?" Un vēl - māsīcas un brālēni nav mamma un tētis. Ja jums nav tā labākā komunikācija, tad ne ko. Par varītēm nav jāčupojas tikai tāpēc, ka radi. Un hei - Tev ir tikai 18, kas ir ļoti forši :) Ceru, ka Tev izdosies dzīvē pieņemt izvēles, lai ar Tavā nākotnes ģimenē nabadzību neviens nepazīst :)

Ne viss uz šīs pasaules slēpjas skaistā izskatā un laimē. Tu raksti, ka visiem pārējiem viss ir - tātad, viņiem nav pēc kā tiekties, visticamāk, tāpēc, ka trūkst izdomas vai vēlmju. Tikai retais saprot, ka tie, kas tiek dēvēti par biezajiem, ir visnabadzīgākie cilvēki pasaulē. Necenties citiem līdzināties, jo viņi ir nabagāki par tevi. Turklāt tie, kas izskatās vecāki (kam par iemeslu, visticamāk, ir viņu pašu vēlēšanās), arī ātrāk sasniegs visu cilvēku kopējo mērķi. Tāpēc jūties laimīga, ka izskaties jauna (pieļauju, ka tu esi meitene). Es saprotu, tev būs maz domubiedru šai dzīvē, tieši šī iemesla dēļ dzīve arī nebūs viegla, bet par spīti tam novērtē savas spējas, kuras tev ir, bet citiem nav.

Pāris gadi, sāksi strādāt, pelnīsi tik, cik pašas smadzenes un centīgums ļaus, un viss tev būs OK!

Beidz šito murgu runāt! Vai tiešām nesaproti, ka tā nav?

Es pieņemu, ka tie, kuri apgalvo, ka visnabadzīgākasi ir tas, kurš ir vientuļš (filozofiski tur taisnība ir) un "tie bagātie, tie jau arī ir nabadzīgi tikai pa savam" - jūs noteikti par nabadzību esat dzirdējuši tikai no dokumentālām filmām par Āfrikas badacietējiem, un veikalā kapeiciņas skaitošām pensionārēm? Tie visdrīzāk nav pieredzējuši, kā ir, kad jaunākais no 3 bērniem valkā vecāko drēbes un vecākie savas dabū no tām, ko citi atdod? Vai to, ka kāds iedod konfekti, kas mājās tiek sadalīta uz trim?
Un ja ir pieredzējuši, vai vismaz iedomājas, ko tas nozīmē - jums kaut druska empātijas ir?
Nabadzība bērnībā var vai nu iedot milzu gribasspēku, vai salauzt pa visam. Un te redzams, ka autorei jāsaņemas, citādi nudien lūzīs.
Veiksmi!

skudrulacis, a ko, labāk teikt - tev viss būs sūdīgi, no nabadzības nekad neizrausies? Tak meitene mācās, skolā ar stipendiju (ja stipendija, tad pieņemu, ka kāda profesionālā skola, meitene apgūst darbam derīgas iemaņas). Kāpēc lai viņa nedabūtu normālu darbu? Tak to vien raksta visur, kāds mums darbinieku trūkums valstī :)

57days, 1kārt, ne visi ir tādi kā Tu. Cilvēka spējas nebūt viennozīmīgi nenosaka viņa izraušanos uz laimīga zara. 2kārt, kā jau tikko rakstīju, pilnīgi laimīgs cilvēks ir šausmīgi nožēlojams, jo viņam viņa aprobežotajā (pēc definīcijas) pasaulē nav, pēc kā tiekties. Cilvēks arī tikai caur grūtībām nonāk pie kaut kādas saprašanas. Tas, kuram dzīve visu ir pienesusi uz paplātes, maz ko saprot. Tāpēc jāprot novērtēt to it kā nelaimīgo dzīvi. Ņem vērā, ka muļķis nekad nav nelaimīgs, jo viņš neapzinās to, ko vēl varētu sasniegt.

Man palīdz šis aforisms. :-)

Ņem vērā, ka muļķis nekad nav nelaimīgs, jo viņš neapzinās to, ko vēl varētu sasniegt.

Kāds absurds! Pilna pasaule ņaudētāju, kuri gaudo "Ja man būtu, ja es varētu, tad es gribētu". Ņaud un ņaud, nelaimīgi. Un riktīgi muļķi.

Kāds absurds! Pilna pasaule ņaudētāju, kuri gaudo "Ja man būtu, ja es varētu, tad es gribētu". Ņaud un ņaud, nelaimīgi. Un riktīgi muļķi.

Tu viņus dzirdi tikai ņaudam. Tad, kad Tu viņus nedzirdi, ir citādi.