Sporta stundas

Pamatskolā man bija ļoti stingrs, bet labs sporta skolotājs. Principā, uzskatu, ka es viņu pārmācīju. Trešajā klasē sporta stundā gandrīz nosmaku, jo nespēju noakriet atspoles pilnā apjomā. Man bija zīme, ka sportam jābūt "atvieglotam", to viņš neņēma vērā. Paziņoja, ka mana astma esot izdomāta. Apvienotās sporta stundas laikā, man vienīgajai lika kaut norāmot un iekļauties laikā. Visi stāvēja jau izpildījuši, bet es vēl cīnījos pae katru cm un dzirdēju tikai "vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz" līdz pakritu un nevarēju paelpot. Pēc tam šo skolotāju mums noņēma, ielika citu. Piektajā klasē atkal viņu atgrieza kā meiteņu sporta skolotāju. Lieki piebilst, ka viņa attieksme bija kļuvusi krasi atšķirīga. Tāpat viņš spieda darīt visu, kaut minomu bija jāizpilda, bet viņš ļoti pievērsa uzmanību katram individuāli. Ja kāda nevarēja izskriet pilnu laiku, deva atelpoties izpildot, piemēram, presītes. Stāvēt malā neļāva. Nlokstundās nebija pārtraukumu. Bija forši, tikai tās labākās atmiņas.
Vidusskolā aizgāju uz citu skolu. Tas bija murgs. Meitenes neko vairāk par vieglu riksīti un staipīšanos darīt nedrīkstēja. Lai dzmede nenoslīd, mēnešreizes etc. Uzreiz aizgāju pie sava ģ.ā. un paņēmu zīmi. Neredzēju jēgu no tādas akstīšanās. Pateicu, ka ilgstoši skrienot sāk vilkt krustus un pildot presītes spiest, bloķēt muguru. Uztaisīja rtg, konstatēja izmaiņas, izrakstīja zīmi. Norīkoja fizioterapiju.
Kas attiecas uz ārpusstundas sportu - zīme to neaizliedz un nevienam nesanāk problēmas, jo skolēns tiek norīkots ārstēšanai citam ārstam, kurš tad arī atļauj vai neatļauj konkrēto sporta veidu.
Jebkurš sporta veids ārpus sporta stundas ir pavisam kas cits. Pavisam savādāk sadalīta slodze, pavisam citādi izpildāms. Un, es piekrītu, ka nav normāli likt atzīmes. Katram ir savs spēju slieksnis. Arī matemātikā vērtē pēc tekošā, bet ja tas ir nepieciešams rekomendē konsultācijas un privātskolotāju (parasti turpat skolā, kas nav dārgi - man bija 1ls par nodarbību). Ar ko tad sportā, mūzikā, mājturībā vai vizuālajā mākslā ir savādāk? Visiem viss jāizpilda? Nav tā, dzīvē tas nestrādā. Ja es uzzīmēju kaķi, bet citi saskata to kā zivi, tas nenozīmē, ka es neesmu centusies tikpat daudz kā tas, kurš uzzīmējis 7kaķus klusajā dabā. Ir jāvērtē skolēna individuālās spējas šajos priekšmetos un jāstimulē vēlme augt nevis izcilniekam jāizliek vienīgais 2, jo viņš ne velna nevar bumbiņu aizmest. Tādejādi liedzot iespēju tikt pie sarkanā diploma un stipendijas. Ne velti šajos priekšmetos nav centralizēto eksāmenu.

Atceros, kad mācījos 10.klasē bija tāllēkšana, klasē mācījās Karīna, kuras augums ir 180 un Anna,kuras augums ir 155, loģiski, ka Karīnai bija labāki rezultāti. Meitenes runāja par šo ar skolotāju, bet viss ko viņš pateica, ka vērtē pēc normatīviem un neko nevar izdarīt, un tas gan ir ļoti negodīgi, lai arī Anna bija centīga, bet pat 6 nedabūja.:-|

Man šķiet, ka sportā varētu likt atzīmes par apmeklējumu un centību ... ne par to, cik sodiņus iemet grozā :-)

Grūti ir noskriet, jo nav sportiskās bāzes. Nav sportiskās bāzes, jo brīvajā laikā nekas netiek darīts.

Diemžēl nepiekritīšu.
Manas attiecības ar sporta stundām bija jau no mazajām klasītēm atbrīvojums sirds mazspējas dēļ. Vēlāk sāku trenēties, uzkačāju sirdi, uzveicu mazspēju un gāju arī uz skolas sporta stundām. Un neteikšu, ka manā sporta skolā (sporta skolotājiem ar treneriem nebija nekāda sakara) kāds būtu mācījis pareizi skriet, pareizi mest, lekt utt. Cik tur traumas neredzēju. Un normatīvi... Mācību gads beidzas un lūdzu jums - noskriet 5 km tādā un tādā laikā. Lielākā daļa vairāk par 200m sprintiņu vispār nebija skrējuši. Lielākā daļa klases meiteņu volejbolu un basketbolu vispār neiemācījās, no tautasbumas laukuma bimbādamas uz soliņu gāja.
Ko ar to gribēju pateikt? Bieži vien sporta skolotāji ir pedagoģisko izglītību ieguvuši, bet par tehnikas iemācīšanu viņiem ir vienalga. Un loģiski, ka nesanāk, riebjas, dur, sāp un griež, ja bez motivācijas tiek prasīti konkrēti rezultāti.

Bieži vien sporta skolotāji ir pedagoģisko izglītību ieguvuši, bet par tehnikas iemācīšanu viņiem ir vienalga. Un loģiski, ka nesanāk, riebjas, dur, sāp un griež, ja bez motivācijas tiek prasīti konkrēti rezultāti.

Tieši tā. Uzjautrinoši lasīt viedokli, ka tie, kuri skolas sportā nepiedalījās, ir nemākulīgi tušņi, bet pārējiem, redz, iemācīja gan vingrot, gan veselīgi dzīvot un tiem viss ir čotka. Sporta skolotāji ļoti bieži nemāca un neparāda, kā pareizi darīt lietas, tādēļ nav brīnums, ka sagadās tā, ka ļaunums ir lielāks par labumu. Pamatskolā tieši tādā veidā satraumēju kāju, no vidusskolas atceros vairākus gadījumus, kad klasesbiedri guva dažādākās traumas un retu reizi pat lūzumus. Bet ak jā, visi taču tizli un resni, ja kaut kas nesanāk un/vai kaut ko negribas darīt.

Par katru skolotāju jau nezinām, bet kaut kā visi nav ne traumējušies, ne lauzuši neko un nebūt tie, kuri bija labā formā. Lielākoties ir tādi, kuri nedomā ar galvu, saskrienās, mauc uz dullo utt. Vēl tagad vainos citus, ka paslīdēja vai nesās kā traks, nu ja.

Zinas tante.
Nu pag, tehniku māca visi un visiem, bet ir maza daļa kas to uztver nopietni, tāpēc ir šī duršana pakrūtē utt. Un beigās tiek stāstītas pasakas, ka neko nemāca utt. Sevī vainu retais atradīs. Bet tas jau cits stāsts.
Ko es vispār gribēju pateikt? Es ceru, ka pienāks tā diena, kad arvien vairāk un vairāk cilvēku sportos un sapratīs tā jēgu. Ka tā nav tikai tupa skriešana vai riteņa mīšana, ka tā ir arī tava veselība.
Nav jāizdomā sev kaites, bet ir jāiet un jāmēģina darīt. (Es to ne par Jums vai kādu citu kam ir reālas veselības problēmas)

Man skolas laikā klasē bija meitene, kas visu pamatskolu nekad nesportoja, bet viņai arī bija problēmas ar aknām un citiem orgāniem, tādēļ pārlieka piepūle bija aizliega.
Vispār domāju, ka ja vien tiešām nav nopietnu problēmu, kas liedz sportot, no sporta stundām nevajadzētu izvairīties. Ņemot vērā mūsdienu dzīvesveidu - skolā jaunieši sēž, atnāk mājās no skolas, dators priekšā, atkal sēžam un tā tiek pavadīta visa atlikusī diena. Tad vismaz tajās sporta stundās kaut cik izkustās. Muskuļi tomēr ir domāti kustībai.

Mums bija tā klasē, ka vājākos apdirsa un izsmēja pašu kalsesbiedri. Tāpēc viena daļa nesportoja. Jo, bija tādi, kam mācībās padevās tikai sports un pārējos priekšmetos knapi sekmīgi.
Esmu, pamanījusi, ka ir tādi bērni, kuri ir nekustīgais tips, tādi kā es un ir tādi hiperaktīvie. Tie jau bija manā laikā. Tad, tiem arī sports ir vispiemērotākais!!!

Jā, un piebildīšu - es arī esmu "miris" sporta stundās, bet man nav nekad prātā ienācis vainot skolotāju, tieši otrādi, esmu darijis visu, lai būtu labāk, un gada beigās visus kūpera testus un atspoles noskrēju kā vajag.
Diemžēl ir liela atšķirība starp to, kas ārpus skolas kaut ko dara un starp to, kas neko nedara.
Vienkārši jāmaina ir attieksme.

bet kaut kā visi nav ne traumējušies, ne lauzuši neko un nebūt tie, kuri bija labā formā. Lielākoties ir tādi, kuri nedomā ar galvu, saskrienās, mauc uz dullo utt. Vēl tagad vainos citus, ka paslīdēja vai nesās kā traks, nu ja.

Un kurā vietā es saku, ka tā ir visiem? Tak protams, ka traumas nav ikdiena, visā vidusskolas periodā tādus gadījumus saskaitīju 4-6, un nē, ne saistībā ar paslīdēšanu vai citu nejaušību. Minēju to sakarā ar apgalvojumu, ka skolas sports ir kaut kāda maģiskā aka, kurā var sasmelties tādas zināšanas un prasmes, ka visu atlikušo mūžu būsi vesels! :D Ironizēju un sportu nenoniecinu, vnk nesaprotu to sašutumu pret cilvēkiem, kuri izvēlas savas labsajūtas labad paņemt attaisnojumu.

Tad nevajag apgalvot, ka tādi gadījumi bija tikai tāpēc, ka skolotājs šo vai to un ne to, ne šo.

Gluži tas pats notiek skrienot pēc zvana uz pusdienām.

Klaberleng, tieši šī attieksme ir tas, kam būtu jābūt rezultātā pēc sporta stundām. Kustēšanās ar prieku, motivācija, veselības aspekti, kas tiek skolēnam no sirds iemācīti. Protams, ne visi būs sporta entuziasti, tāpat kā ne visi būs programmēšanas lietpratēji vai mākslas cienītāji, taču šobrīd skolu sistēmā attieksme ir vienkārši - "neesi mīkstais skrien, kaut ar riebumu" Nav motivācijas.
Un jā, man sports ir iepaticies vien 10 gadus pēc vidusskolas beigšanas un sava sporta veida pamešanas. Ar savu interesi, motivāciju, bez ārēja spiediena kustoties un uzlabojot pašsajūtu.
Kas attiecas uz zīmēm, tiešām iesaku pameklēt motivāciju kaut vai kaut kur ārpus skolas, iet uz dejām, vai aerobikām, jogām, kaut kur izkustēties un atrast to, ko nespēj iedot sporta savs skolotājs. Tad arī uz stundām varbūt zīmi nevajadzēs un normatīvi neliksies tik traki.

Tad nevajag apgalvot, ka tādi gadījumi bija tikai tāpēc, ka skolotājs šo vai to un ne to, ne šo.

Nu bet tādi gadījumi rodas arī skolotāju dēļ. Tas, ka visi nav satraumējušies nav rādītājs.

Tur jau tā lieta - sports pēc būtības ir nepieciešams ikvienam, tikai tas, kā skolās to pasniedz, ir garām. Ir forši, ja ir labs skolotājs un izdodas skolā atrast prieku sportot, bet visiem ne tuvu tas neizdodas. Un ja skolēnam sports saistās ar nebaudāmiem normatīviem, kāds tur brīnums, ka vēlme rosīties ir maza.

Bonecutie.
Kolektīvos kuros mācijos, iebildumi par normatīviem bija mazākums. Čaļi parasti vispār par to neiespringa, nerunāja.
Un kāds tad ir piedāvājums? Atcelt normatīvus un sak, skrien cik ātri vien vēlies? Tad jau zudīs jelkāda jēga, nebūs tā dzinuļa ka ir jādara labāk. Vismaz man tā šķiet. Un tie normatīvi ir absoluti adekvāti. Nekā pārcilvēcīga tur nav.

Ja jau sporta stundas vajag veselībai un kustībām, ir jāatceļ vērtēšana, programmā jāvelta vairāk uzmanības tieši vingrošanai un audzēkņu individuālajām spējām noteiktās disciplīnās, ja tādas ir :-) Citādi tā tizli sanāk, liekam atzīmes par..ko? Par miesasbūvi un spēku, iedzimtību, atbilstību noteiktiem "veselīguma" normatīviem?
Arī vizuālajā un mūzikā (konkrēti par dziedāšanu) nebūtu jāliek atzīmes - saku to kā cilvēks, kuram zīmēšanā bija 10, daudzi citi zīmēja kā ar kāju un nespēja augstāk par 6 dabūt, neuzskatu, ka tas bija pret viņiem taisnīgi.
Kad sportu nevērtēs un nodrošinās normālus apstākļus, tad arī beigsies ārsta zīmju meklēšana.

Kolektīvos kuros mācijos, iebildumi par normatīviem bija mazākums. Čaļi parasti vispār par to neiespringa, nerunāja.

Jā, jo daudziem čaliem sports ir teju vienīgais priekšmets, kurā var dabūt labu atzīmi:-D Sila jestj, uma ņe nado:-D

Es, atceros, ka par tāllēkšanu bija jāaizlec 4 metri, vai cik tur un tad varēja dabūt 10.
Un, skolas sporta aplis arī bija jānoskrien par minūti. Cik, viņš tur garš bija 300 metri, vai cik tur, neatceros.