Sporta stundas

Konkrēti par zīmēm, tad pēdējā laikā dažās vietās (protams, visu nezinu) to pieskata stingrāk. Bija gadījumi, kad ārsts paļāvās un ''slimotāju'' (kurš vakaros iet uz sporta nodarbībām, bet stundā negribējās), kad vēl daudz ko nekorekti darīja, tad arī dabūja inspekciju. Vienā konkrētā gadījumā kāds bija pasūdzējies. Vienā citā atklāja vadība pārkāpumu.

Esmu 100% pārliecināta, ka, ja es skolas laikā pie savas ģ/ā būtu pienākusi ar tādu lūgumu, viņa mani aiz ausīm pie vecākiem aizvilktu un nolamātu. Jo viņa pati sportiste, vienmēr, kad atnācu ar kādu kaiti, viņa tādā stingrā, nedaudz paceltā balsī jautāja: "Cik daudz tu dienā nostaigā?! Tu skrien? Neskrien!?!?!" :-D

Ļoti nekorekta salīdzināšana.

Pat ļoti korekta - nav tādas skolas, kur vispār nebūtu matemātika. Tātad, pat ja es izvēlos humanitāro novirzienu, man ir jāseņem iznīcinošās atzīmes matemātika un tas mani var traumēt, mani būtu ''atvieglināti'' jāvērtē, man nebūtu jābūt valsts eksāmenam and so on. Precīzi tas pats, tikai tajos, kur viena stunda nedēļā - mākslās, mūzikās, tur nekādu eksāmenu nav, tas ir kopējai attīstībai, ķermenim, ieskatam dažādām jomās utt.

Un ja matemātikā tiešām var būt nesekmīgs, tad nu ļoti retos gadījumos šajos mākslas priekšmetos.

Un pat tad, visticamāk neiešanas dēļ, jo nav ko izlikt.

Ko????

Veselības sitēma tāda, valsts tāda, politiķi tādi - īsāk sakot, visi citi vainīgi un slikti, tikai ne es pats visu daru un attīstos. To šeit lielā kvantumā var lasīt. Secinājums, ka tik kādu apšamukt un pašam neko nedarīt, kur nu vēl tāds vārds kā pūles, centība vai kas tamlīdzīgs. :)

Nū es arī gāju uz zāli vingrot un sportot, jo tur varēja no sirds izvingroties, nevis iekļauties normatīvos!

+1
Es arī pēc stundām gāju uz aerobiku, jo kustēties gribēju un gan toreiz, gan tagad liekas, ka sportā galvenais ir kustība nevis normatīvi. Un, jā, varētu tā kā beidzot iet laikam līdzi un paskatīties kas mūsdienās cilvēkiem arī aktuāls. Derētu aizņemties kaut ko no sporta klubiem, ne velti tur tik daudz cilvēku. Bet nē, vieglāk jau bumbas visu cauru gadu.

Kā var sportu salīdzināt ar matemātiku. Sports attīsta fizisko slodzi, bet matemātika loģisko domāšanu, tā krietni vairāk ir nepieciešama aukstskolā, kas dzīvē katram tomēr nereti ir vairāk nepieciešams kā sports (jā jā, es arī biju viena no tām, kas viduskkolā bļāva, ka man tā matemātika simtu gadu nebūs vajadzīga, bet augstskolā tomēr vajadzēja). Ja vien cilvēks savu nākotni nesaista ar sportu, bet tādi diezvai prasīs viltus zīmes.

Sports attīsta ķermeņa atbrīvošanos no stresa (tas pats elementārākais faktors) un vēl daudz ko. Matemātiku nebūt visiem nevajag, absolūti ne un loģika tur nav noteicošā. Tad jau ja saistu dzīvi ar matemātiku, tur tā loģika mācāma, un tad augstskolā eju uz juristiem vai ekonomistiem - nu loģiku vajag. Tātad uz valodām varu neiet? :D Jo man jau ''nebūs'' jāraksta nekas, jākomunicē, jālasa citās valodās un tā tālāk. Tas viss iet kopā.

Nevajag visu tik burtiski uztvert. Ne tikai no matemātikas mēs pastiprinam savu loģisko domāšanu un ne tikai sporta stundās mēs varam attīstīt savu ķermeni no stresa. Nav viss tikai melns vai balts, to nāktos reizi pa reizei ielāgot, bet kur nu.

Secinājums, ka tik kādu apšamukt un pašam neko nedarīt, kur nu vēl tāds vārds kā pūles, centība vai kas tamlīdzīgs.

Nu kāds sakars sporta stundai ar valsti un neapmierinātību?
Es nevienu neapšmaucu, es atradu veidu kā nedarīt to ko liek, bet darīju to kas patīk - aerobika.
Un biju daudz apmierinātāks un mierīgāks bērns par to citu, kurš ar riebumu gāja uz stundu un darīja visu pēc normatīva, jo kādam liekas, ka svarīgāk ir izpildīt visu kas uz lapas uzrakstīts nevis padarīt kustību par prieku.

Man bija vēl labāk, pamatskolā mamma pazina sporta skolotāju un vienmēr gada beigās dabūju liecībā labu atzīmi:-D
Bet vispār jā, te jau sen ir par šo runāts, ka skolu sporta stundas spēj atstāt dziļu riebumu pret sportu uz mūžu. Un nevienu neinteresē tava centība, skolotājam ir normatīvu tabula un pēc tā arī dod atzīmi.

Man arī visu vidusskolu bija ārsta zīme, uz sporta stundām negāju. Bija nelielas novirzes mugurkaulam rentgenā un ārstam bija pamats to zīmi uzrakstīt. Itkā jau nekas nopietns nebija, sportot varēju, bet galīgi nepatika tas sports skolā un ar sporta skolotāju nevarēju saprasties. Ārstam atbrīvojuma pamatojumam vienkārši teicu, ka sporta stundàs sportojot nejūtos labi un grūti koncentrēties pēc tam pārējās stundās.
Domāju, ka droši vari iet pie ārsta un teikt, ka vēlies atbrīvojumu no sporta, jo nejūties labi.
Lai nedaudz sevi attaisnotu, tā sporta skolotāja tik ļoti nevienam nepatika, ka līdz vidusskolas beigām bija palikuši tikai 3 skolēni klasē, kas nebija atbrīvoti no sporta stundām. Vispār nodarboties ar sportu patīk, eju uz sporta zāli (l)

.

Man par sportu skolas programmā ir tāds pats viedoklis kā par mūziku un vizuālo mākslu - nafig tajos priekšetmos paveiktais ir jāvērtē ar atzīmēm? Ja bērnam nav muzikāla balss, nevajag viņu vērtēt tāpat kā mūzikas skolas audzēkni, ja fiziskā sagatavotība nav tik lieliska, nu nevajag viņu vērtēt tāpat kā aktīvu sportotāju.

Man skolā bija kas līdzīgs, skolā ļoti populārs bija florbols un tie kas ārpus stundām ar to nodarbojas,vienmēr tika liktas augstākas atzīmes ,kas reizēm tiešām bija negodīgi,tāpat vizuālā mākslā ,mums viena meitene gāja mākslas skolā un arī tika liktas augstākas atzīmes,tāpat ja gāji mūzikas skolā ar tas pats. Kas manuprāt tiešām nav godīgi pret citiem skolēniem.

Lasu un priecājos, ka man vienmēr ir paveicies ar sportā skolotājām :) Protams, bija šādi tādi izlēcieni no viņas puses, no manas puses, protams, arī :D tā kā viss līdzsvarā. Mums daudz arī stāstīja par to, kā un ko ēst; kā atsildīties, iesildīties. Man vienmēr sporta stundas bija kā atpūta, atslodze no pārējiem priekšmetiem. Meitenēm sports bija atsevišķi no zēniem, bet zēniem bija tiiiik smuks skolotājs :D Bieži vien spēlējām futbolu vai frisbiju kopā ar viņiem (jo no meitenēm īsti nesanāca 2 komandas), tad nu bija grēks neiet tā skolotāja vien dēļ :D

Nevajag visu tik burtiski uztvert. Ne tikai no matemātikas mēs pastiprinam savu loģisko domāšanu un ne tikai sporta stundās mēs varam attīstīt savu ķermeni no stresa. Nav viss tikai melns vai balts, to nāktos reizi pa reizei ielāgot, bet kur nu.

Tātad visu var iegūt ārpus skolas, kāpēc izslēgt tikai daļu tad stundu, jo kādam nepatīk un negrib arī neko darīt. Tad var slēgt visu.

tāpat ja gāji mūzikas skolā ar tas pats

Šo es izjutu uz savas ādas, kad nolēmu izstāties no mūzikas skolas. Ja pirms tam mūzikā man bija 9-10, tad pēc tam nokrita uz 7. No kora mani arī izmeta (nekad neesmu sevi uzskatījusi par baigi labo dziedātāju, bet tā kā gāju mūzikas skolā, korī lika iet obligāti). Laikam skolotāja to uztvēra ļoti personīgi. :D

Tad var slēgt visu.

Viss tik melns, tik melns.

Wallee, nu kā spried, tā jau ir. ;-)

Man arī sporta stundās bija baigie normatīvi, kā īstam olimpietim.
Viena daļa tur nepiedalījās!!!