Kad dzīvoju Rīgā, braucot uz 2-4dienam uz laukiem njēmu līdzi. Man tas kakjis tāds braucienu mīlis bija, mašīnā vai nu gulēja vai lūrēja pa logu. Njēmu līdzi pierasto barību (vairāk kā vajag, jo tur vēl viens kakjis bija, kas logiski, paēda mana kakja ēdienu) tualeti es tur atstāju, lai līdzi nav jāvaza, njēmu smiltis. Nu un kādu mantinju...
Tagadējo kakjeni mašīnā iebāzt nevaru. Kad pārvācāmies, mašīnā bija tāds koncerts, un jaunajā majā stress nedēljas garuma, kaut neviena sveša cilvēka un dzīvnieka. Tā ka noteikti nekur nestieptu šo kakji. Varbūt kāda trauma, jo vinja man patversmes kakjītis. Tā ka ljoti svarīgi - kā to uztver kakjis. Pirmajam tas bija vnk piedzīvojums, patīkams. Tagadējai tās būtu bez maz vai nāves briesmas.
Uz nedēlju braucot prom, pie vinjas nāk katru dienu draugs, jo tāpat no darba garām brauc un var uz 10 min ieskriet, nomainīt ūdeni, pabarot. Uz 3 dienām varbūt atstātu vienu, 3 bljodas ar ūdeni, 3 ar ēdienu un kadu jaunu spēljmantu, mosh pat napamanītu, ka mūsu nav