nu, multenes iet diezgan daudz jau kādu laiku (ir pāri 3 tagad puikam). un? paralēli notiek arī spēlēšanās ar klučiem, krāsošana uc., citreiz pilnībā atraujas. ārpus mājas nekad nebrēc, ka vajag multenes, ceļojumā var dienām iztikt bez, mašīnā Rammstein klausās.
bļin, sevi atcerieties (tas gan būs vecākai paaudzei mērķēts) -- 80. gadus, kad multene bija reizi dienā 10 minūtes, ja paveicās, turklāt gāja uz riņķi un dažas padomju multenes bija creepy :D. kā gribējās, lai būtu vairāk... trūkums tieši rada pretēju efektu, kad tiek klāt, tad ir negausība. kas tad mums bija multeņu vietā? idiotiskas rotaļas bērnudārza vienīgajā smilšukastē/šūpolēs/ap to? izmisīgi centieni kaut ko izdomāt, kā būt bērnam un izklaidēties.kas vispār vainas normālām multenēm? es sāku agri lasīt, tas bija tāda jaunā pasaule, kad beidzot bija, ko darīt. ja manējais lasīs, forši, nelasīs - neko darīt. un ne jau multenes kāds visu dzīvi skatās (nē nu, ir jau visādi ekstrēmie gadījumi :) )