Man pašai ir bērns un pasarg dievs rastos situācija, ka jāveido jaunas attiecības, tad būtu jau nepatīkami, ka vīrietis no manis dēļ bēg no bērna. Bet es noteikti jau startā pateiktu, ka man ir bērns un viņam ir tēvs un negaidu noteikti nekādu finansiālu vai fizisku atbalstu bērna audzināšanā (no kā pārsvarā baidās vīrieši) , bet man jau tāds vecums, ka diezvai pašu vīrieti atrastu bez bērna..
Agrāk kad biju viena un bez bērniem, protams negribēju vīrieti ar bērnu, likās šausmas, bet ne dēļ bērna, bet gan savu pašas tarakānu dēļ. Esmu ļoti privātīpašniecistiska un es noteikti ciestos, ciestos, bet tad taisītu vīrietim skandālus par to ka viņš tiekas ar ex (ja vēl kādas divdomīgas īsziņas vai tikšanās vietas utt un viss) . Arī gribētos visu to pirmo reizi izbaudīt kopā ( ko jau te minēja meitenes) un par laimi man dzīvē ir noticis tā ka ģimenes veidošana mums abiem ar vīru ir pirmo reizi un tas process ir fantastiski, ja jums abiem pirmo reizi ( un tev nav jādomā par to , ka tavs vīrietis tevi salīdzina ar ex un domā, ka viņa noteikti ir labāka māte vai labāk tika galā ar pēcdzemdību periodu utt..)
Un protams kā jau jauniete maksimāliste domāju, ka esmu labāka un konkurēt spējīgāka vīriešu acīs vien ar to ka esmu svaiga un bez bērniem (smieklīgi jā, bet būsiet pārsteigtas cik daudzas jaunas sievietes tā domā)!
Tagad kad man pašai bērns tā vairs nebūtu tāda problēma un tiktos ar vīrieti, kuram ir bērns, jo nebūtu tik lielas greizsirdības pret viņa bērna māti, tā kā man pašai būtu jasazinās ar bērna tēvu un man tā situācija būtu tagad saprotamāka nekā jaunietei maksimālistei...
Tas tā teorētiski.. pārdomas.. nesaku, ka manas domas pagātne bija pareizas vai kā, bet zaļu gurķi, kurš mācās dzīvot nevar nosodīt un man ir tiesības nevēlēties attiecibās svešu bērnu un viņa māti.. :-/