Iemesli un pārējais

Cerams, ka gudrību bērni smelsies arī ārpus ģimenes

Iekopēšu, ja nu grūti orientēties.

macaw, ja Tu nesaprati manis teikto, tā nav mana problēma:-) Vairāk gan izskatās, ka saprati lieliski, bet nu ļoooti gribi uzrīkot kašķi :-)
Neredzu jēgu šo disputu turpināt.

Būt mātei kā tādai, manuprāt, nav nekāds sasniegums, vēl šodien atceros, ka man 9. klasē, paralēlklasē, mācījās grūtniece. Katru starpbrīdi gāja ar lielo punci pīpēt, brīvdienās lietoja alkoholu, beigās bērnu atdeva mātei audzināt un aizbrauca uz citu pilsētu pie kaut kāda džeka dzīvot. Par ko man un citiem viņu kā māti cienīt? Jā, māte viņa skaitās, bet kur tur ir novērojami kādi sasniegumi? Un šis jau nav vienīgais piemērs.
Būt labai mātei - lūk, tas ir cieņas vērts. Tieši tāpat kā cieņas vērts ir prasmīgs sava amata veicējs, profesionālis savā jomā, cilvēks, kurš daudz darījis sabiedrības labā utml.
Mana brāļa sieva ir ļoti laba māte, apbrīnoju viņas enerģiju, pacietību, spēju ar visu tikt galā un vēlmi savus bērnus izaudzināt par laimīgiem, gudriem un labiem cilvēkiem. Tāpēc cienu viņu kā cilvēku. Bet cienīt par to vien, ka ieņem bērnu un piedzemdē un automātiski iegūst statusu "māte", laikam ne.

delusion, gluži tava problēma gan, ja nespēj aprakstīt savu vēlmi tā izpildīties.

Turpinot lasīt diskusiju, uzķēru Daenerys komentāru. Dažiem punktiem piekrītu.
"2) Nav mātes instinkta, nepatīk viss ar pupošanu, mammošanu un bēbjošanu saistītais, man tas nešķiet mīļi un pat šķiet nedaudz pretīgi."
Man ir līdzīgi, esmu jau izlēmusi, ka tad, kad man būs bērns, es viņu barošu ar maisījumu no pudeles, nevis ar savu pienu, ziņu, ka daudzām latvietēm tas liekas neveselīgi utt, man tā nešķiet.
" 1) Man vienkārši nepatīk bēbji, man viņi nešķiet forši, mīļi un interesanti. Kaut kas bēbjos atbaida."
Man arī zīdaiņi nepatīk, arī tuvu radu zīdaiņi. Bērni sāk patikt no kādiem 3 gadiem. Bet to esmu pieņēmusi, ka būs jāpiecieš.

Pati esmu mamma. Bet mani neizbrīna, ka cilvēks var negribēt bērnus. Tomēr ir ļoti daudz no savām vēlmēm jāatmet, jāsamierinās, ka visur nevarēsi iet (ar bērnu vai bez auklītes sēdēsi pati mājās). Nemaz nerunājot par to, ka tā ir atbildība par citu cilvēku. 4 evāaa :D

Par bērnu jautājumu kā tādu runājot, būtu jau labi, ja visi vecāki savus bērnus apzināti radītu kā savas mīlestības augli. Bet pārāk bieži tā nemaz nav...
.
Bērni piedzimst, jo gadās, ka iekrīt ar 'absolūti drošu' seksu vai domā, ka bērni no seksa jau nu neradīsies. Bērni dzimst, jo vajag pieturēt vīrieti, sagrābt to veci aiz olām, lai nespirinās pretī, lai nes mājās mamutu, tur muti un izpilda savus vīra pienākumus ar tiesībām būt dzimtas turpinātājam. Bērni dzimst, jo vajag pulēt un pucēt savu ego ar bērnu dzemdēšanu, jo citu tāpat ne var, ne arī vēlas darīt, bet savu vērtību citu acīs takš vajag kaut kā spodrināt. Bērni dzimst, jo ir cerība viņus pēc tam vecumdienās trenkāt un pieprasīt atdot parādus, ko vieglu roku pasvieda atvases pirmajos divdesmit gados bez brīdinājuma, ka tas ir aizdevums, ne dāvana. Bērni dzimst, jo ir tas gaišais sapnis, ka būs kāds, kas aizpilda vecuma vientulību. Ā, un dzimst arī tad, ja vēlas aizpildīt tagadējo vientulību, ko tas bērns gadus divdesmit diezgan bieži arī dara. Bērni dzimst, jo vajag izpildīt pienākumu, tāpēc obligāti to bērnu vajag, lai tur lūzt vai plīst. Bērni dzimst, jo...
.
Būtu pat ļoti labi, ja bērni dzimtu tikai tāpēc, ka diviem mīlošiem cilvēkiem tas ir mīlestības auglis. Abu kopīgi izlolots projekts. Bet ļoti bieži tā nebūt nav.

Par bērnu jautājumu kā tādu runājot, būtu jau labi, ja visi vecāki savus bērnus apzināti radītu kā savas mīlestības augli. Bet pārāk bieži tā nemaz nav...

Nerātnā, kā Tu vari zināt kāda motivācija ir pāriem radīt bērnu, ka vari tik droši apgalvot, ka “pārāk bieži tā nemaz nav”? Jā, protams, Tevis aprakstītās situācijas var gadīties, bet kāpēc Tu uzskati, ka tas ir tik bieži, godīgi sakot, diezgan aizvainojoši (ak, bet tas jau sieviešu ar bērniem virzienā, tad jau ir OK).

nerātnā, perfekti pateikts. Ne ko pielikt, ne atņemt.

ласточка
Ilgi domāju par Tavu komentāru. Ja godīgi, man paši zīdaiņi un viss ar to saistītais nebesī. No grūtniecības un dzemdībām es nebaidos, ja gribētu bērnu, tas būtu pēdējais šķērslis (bet tā kā bērnus negribu, protams, atteikšanās no alkohola, kafijas, zivju suši un vēl daudz kā cita uz vairāk kā gadu absolūti nevilina).
*
Tas, kas mani patiešām tracina, ir citu sieviešu attieksme pret to visu, un tas manī rada tās negācijas. Kad kolēģei dzima 2.bērns, viņa mums, jaunām bezbērnu meitenēm (tiešām meitenēm, 20-23 gadi) pie pusdienām stāstīja par ķimeņu tēju un to, kādas krūtis paliek, cik smagas, kā tur pieniņš veidojas un nu tik bērniņam būs ko ņammāt, visi tie deminutīvi, muļķīgie mīļvārdiņi, pieaugušas sievietes balsī miljons intonācijās izteiktas kakas un kakiņas, pamperīšu pilnumu apzīmējošo skala utt. mani tracina. Un jā, man pazīstamās sievietes dalās ar visām šīm detaļām ļoti detalizēti un deminutivēti.
*
Manā skatījumā bērns ir pilntiesīgs cilvēks, nevis kaut kāds stulbs plīša lācītis un pret viņu ir jāizturas kā pret cilvēkus nevis kakiņu ražojošu pieniņu patērējošu maziņu uci puci mašīnīti.

Dae, fuj! Man arī briesmīgi tracina šāda veida sarunas, detaļas un deminutīvi. Taču man kaut kā nav gadījies tādas sievietes satikt dzīvē (esmu lasījusi māmiņu tēmās kaut ko līdzīgu, vai, tā teikt, masu mēdijos, piem., raidījumā “Mans mazais”). Kaut kā šķiet, ka bērnam un grūtniecībai te mazs sakras. Kāda sieviete ir pirms bērna - tāda arī grūtniecības laikā un ar bērnu/iem. Nu nemainās cilvēks līdz nepazīšanai tikai tāpēc, ka ir gaidībās vai piedzemdē bērnu...

Neons, nu no kolēģēm un radiniecēm neizbēgsi, mana tante (mammas brāļa sieva) šajā ziņā bija unikums, viņai ir divi dēli, un godīgi, es gāju ārā no mājas, lai man nav pusstunda detaļās jāklausās, kāds dzimumloceklis un kādi sēklinieki ir viņas 3gadīgajam dēlam, piedevām šiem orgāniem viņas leksikā bija neskaitāmi mīlīgi apzīmējumi. Es uzzināju par zīdaiņu čurāšanu tik daudz, cik, man liekas, daža laba daudzbērnu māte pat nezina. Un tas viss vienkārši ciemojoties pie vecvecākiem.

Traki... (t)

Nerātnā, kā Tu vari zināt kāda motivācija ir pāriem radīt bērnu, ka vari tik droši apgalvot, ka “pārāk bieži tā nemaz nav”? Jā, protams, Tevis aprakstītās situācijas var gadīties, bet kāpēc Tu uzskati, ka tas ir tik bieži, godīgi sakot, diezgan aizvainojoši (ak, bet tas jau sieviešu ar bērniem virzienā, tad jau ir OK).

Šī trāpīgā doma lika padomāt tālāk. Ja diviem esot kopā ir laimīgas attiecības - par abiem gadījumiem runa, kad gan vēlas bērnu, gan nevēlas - kādēļ, ja nolemj par labu bērniņam, tad meklē kādus slēptus motīvus, zemūdens akmeņus? Varbūt tad, ja nespēj nolemt par labu, ir gluži tādas pašas vai lielākas problēmas? Otrais jautājums nav jātver nopietni, bet izbrīna attieksme ''ja jau bērni ir, tad tur tāpēc vai šāpēc.

Un kādu iemeslu dēļ dažas sievietes negrib (nevis nevar) dzemdēt bērnu? Neticas, ka iemesls skan: tā tas ir un viss

Mēs dzīvojam kapitalistiskā pasaulē, kurā pēc tās ideoloģijas nav vietas bērniem. Skumnji, bet tā nu tas ir.
Fuuu. Daenerys1 es drīkstu novākt Tavu tanti? Es viņu personīgi nepazīstu, bet viņa jau mani kaitina, viņa izklausās pēc Ķiršu zena Nr.2. Nedrīkst taču tā "skalot" smadzenes cilvēkiem.

xanax, adresi iedot? :-D
Tā ir tā pati persona, kas man dāvina spīdīgas plastmasas egles.

xanax, adresi iedot?

Davaj. Man ir aizdomas ka viņa ir tāda pamatīga izmēra tantīte, būs vien jāņem liela kalibra sudraba lodes. :-D

http://morena-morana.livejournal.com/637122.html
17.punkts par jums. Vēlu veiksmi, pēc pāris gadiem būs vajadzīga. :D

Es ari negribu bernus. Laikam jau varu sevi pieskatit pie briesmigi egoistu pulcina un ziedot gan sevi grutniecibas laikaa gan pec tam nosirmot. Man patik mana briviba. Man patik ja varu iesesties vilcienaa un kaut kur aizbraukt. Nepatik man but piesietai maaja,jo ari ja tev auklite pieskata siici kamer izklaidejies taapat nemiers bus. Visa mocisanas saakot jau ar grutniecibu ne planot cleojumus var, ne iedzert, vel mokies ar nelabumiem,sliktam dusam taak visas dzemdibu saapes,neguletas naktis,stress kas tik aug garumaaa vel stresot pec tam pa visiem pusaudzu izgajieniem brr nu nav prieks manis. In loti loti riebjas tie izlutinaatie beerneli kas gar zemi krit un klaigaa...nesaskatu to par bai go sasniegumu

Pasadena
Tas 'pārāk bieži' manā rakstītajā bija tāpēc, ka pat viens gadījums ārpus 'bērni dzimst tikai tāpēc, ka diviem mīlošiem cilvēkiem tas ir mīlestības auglis, ka tas ir abu kopīgi izlolots projekts' tiešām manā ieskatā arī ir pārāk bieži.
.
Bērns nav rotaļlieta nevienā savā vecuma posmā. Tas ir Homo Sapiens mazulis, kas ieradies šajā pasaulē veidot savu dzīvi pats, nevis būt vecāku spēļmantiņa (un nevienā savā vecuma posmā). Bērns nav izklaides objekts - nevienā savā vecuma posmā.
.
Bērns ir izvēle un bērnam ir izvēle. Ja tā nav, tad tie ir pārgarlaikojušies 'bērni', kas radījuši bērnu, ar ko paspēlēties, lai mazulis aizdzītu 'bērnu' garlaicību.