Iemesli un pārējais

Kāpēc tik izplatīts ir “negrib bērnus, tātad egoiste”?

Par egoismu te sāka runāt meitenes, kas nevēlas bērnus, izmantojot šo kvalitāti kā iemeslu bērnu neesamībai.

Peekabo, nu, protams, ka cita lieta, ja mātei ir vecvecāki un vecāki, kam iedot savu bērnu pieskatīt. Manai māsai tādu iespēju nav, manai mātei tādas iespējas praktiski nebija, man būs, ja uz to brīdi viss ar veselību būs vecākiem kārtībā, jo vecvecāku man nav.
Tas ļoti maina visu, vai paļaujies tikai uz sevi un bērna tēvu vai aiz muguras ir 100 radi. Es visu savu iepriekšējo rakstīju balstoties uz ideju, ka paši saviem spēkiem audzina bērnu.

Bet nu vispār es neuzskatu, ka baigi forši savu bērnu dot bieži pieskatīt radiem, galu galā tas ir tavs bērns un tava atbildība. Protams, ja radi paši ir sajūsmā un vēlas pavadīt daudz laika ar mazo, pašiem nav darbu vai hobija, tad cita lieta, bet, piemēram, maniem vecākiem ir daudz darāmā tagad. Lai gan droši vien vēlme viņiem būtu, tomēr es, ja plānotu bērnus, nepaļautos uz to, ka jebkurā mirklī varēšu bērnu iedot kādam pieskatīt

"Tieši tāpēc arī nav. Egoistes, jo savu laiku grib pavadīt tā kā vēlas. Vismaz saprotu un atzīst.
Sliktāk drīzāk ir pretēja situācija - bērns ir, bet māte drukā bezjēdzīgus palagus cosmī. Vēl trakāk, ja komentāri ir pamācības bezbērnelēm vai citām mātēm audzināšanā."
Man sanāk gan strādāt, gan mācīties, gan darīt citas lietas, gan sēdēt cosmo pusdienu brīvdienā, jo es tā tagad gribu. Ar bērnu tā nebūtu. 8-)

Kāda sakritība - vakar runājos ar draudzeni, kura dzīvo ārzemēs. Apspriedāmies, runājāmies. Un tad viņa pajautāja - "klau, nevaru sagaidīt, kad tev būs bērniņš"? (Viņai jau ir bērns, loģiski, jo neviena meitene bez bērniem šo jautājumu citām neuzdod). Sajutos neveikli par tik privātu jautājumu, atbildēju, ka tuvākos gadus nav plānots, ja būs, tad būs, ja nebūs, tad - nebūs. Pēc savas atbildes noklausījos sāgu no sērijas "tā nevar, bērni taču ir tik brīnišķīgi".
Ar to arī izsaku savu viedokli.

Lieta ir tāda, ka par visu, kas mums ir, mēs beigu beigās maksājam. Izklaides? Ceļošana? Skaista figūra? Otra pusīte? Darbs? Draugi? Baudas? Hobiji? Jebkas cits? Mēs par to maksājam. Vienā, otrā vai trešā veidā, bet mēs to darām. Pat darbā atdodam pašu vērtīgāko, kas vispār ir pieejams – savu laiku. Taču agrāk vai vēlāk visi maksāšanas līdzekļi būs izbeigušies un neizbēgami nāksies atzīt, ka visu dzīvi esam sevi barojuši ar ilūzijām un patiesībā neesam vajadzīgi nevienam. Bet cilvēki dzīves laikā izdomā daudzus oriģinālus veidus, kā sev iestāstīt kaut ko citu – vajag taču sevi palutināt, un kā gan to izdarīt, ja nav pietiekami daudz naudas? Un kā gan varētu būt nauda, ja pietiekami daudz nestrādājam? Un kā gan mēs varētu pietiekami daudz strādāt, neatdodot tam visu savu laiku? Bet viss patiešām viegli reducējās uz to, ka mēs vienkārši zaudējam savu laiku dzenoties pakaļ dažādām iedomātām vērtībām. Un kāda vispār var būt runa par bērniem, ja mums nekam tādam nav laika? (un tas ir principā) Visi gan jau nesapratīs, bet nu viens ir skaidrs, bērni - tas ir brīdis, kad cilvēka dzīve kļūst daudz nozīmīgāka. Tas ir kā saņemt atbildes un pārstāt bēgt. Un dzīvot katru dienu, nevis dzīvot rītdienai veidojot uzkrājumus :) Es, protams, atvainojos, ka te tā iejaucos..

https://www.youtube.com/watch?v=A_xXC37CDSw
starpcitu ļoti labs ted talks par šo tēmu.