Noteikti pabeidz skolu, sakod zobus un izcīni līdz finišam. Galu galā nav jau tā, ka vecāki spiež precēties ar nemīlamu vīru. Ja Tu būtu nomācījusies tikai 2 - 3 mēnešus, būtu cita lieta, taču tagad vairs nav tik daudz palicis, un pati beigās būsi priecīga.
Es arī reiz jutos tāpat kā Tu un diemžēl pieņēmu nepareizu lēmumu. Samīlējos puisī, kurš izdomāja, ka grib braukt strādāt uz Norvēģiju, un ko es? Paņēmu akadēmisko un aizbraucu viņam līdzi. Vecāki bija šausmās, bet biju ļoti jauna, tā gribēju un punkts.
Pēc gada atgriezos, no puiša izšķīros un savu lēmumu par studiju pamešanu ļoti nožēloju. Man paveicās, ka caur paziņām dabūju darbu jomā, kuru biju iesākusi studēt, pēc tam atkal atsāku mācīties, bet tas nebija viegli. Ja uz ilgāku laiku izkrīti no studiju dzīves, pēc tam ir ļoti grūti ielēkt vilcienā atpakaļ.
Ticu, ka Latvijā bez augstākās izglītības var dabūt savu sapņu darbu un arī labi nopelnīt (gan jau arī ārzemēs) - taču var būt arī otrādi.
Es universitāti pabeidzu, un, kaut arī nekad nevienā darbā vai projektā, kur esmu strādājusi, to diplomu nav prasījuši uzrādīt, man tas tomēr rada kaut kādu pašvērtības sajūtu.
Zinu vairākus studentus, kuri ir teikuši, ka izvēlētās studijas riebjas, taču absolvēja, un tagad par to ir laimīgi. Vēl arī zinu vienu sievieti, kura vienkārši pameta mācības pēdējā kursa sākumā. Vēlāk viņai piedāvāja darbu, kuru viņa ļoti gribēja, un bija arī tam ļoti advancēta. Diemžēl nepaņēma, jo obligāta prasība bija diploms. Nu ko, sēdēja un tiešā nozīmē dzēra vīnu un gauži raudāja.
Vēl es Tev ieteiktu atcerēties, ka tas ko Tu jūti, domā, uzskati, gadu gaitā vēl var ļoti mainīties, tāpēc ļauties tādām "gribu mainīt savu dzīvi" eksplozijām tik salīdzinoši nopietnā jautājumā kā augstākā izglītība (ņemot vērā, cik daudz jau pieveikts), manuprāt, nevajadzētu.
86
