Tām, kam bijusi neplānota grūtniecība

Breivik, tā doma radās rīdziniecei, pēc Scandinavian teiktā, ka lai tik nedzemdē, lai gribētu pieprasīt uzturlīdzekļus.

Negribu darba dēļ. Esmu tikai pusgadu nostrādājusi jaunajā darbā, lietas iet labi un no manis ir atkarīgi vairāki cilvēki, ja aiziešu dekrētā būs viņiem problemātiski.

Varu pateikt tikai vienu: neviens nav neaizstājams. Un šis aspekts (tevis minētais) būtu vispār jāizslēdz, lēmuma pieņemšanas brīdī.

Man arī bija dalītas jūtas, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, tā ir ļoti daudzām sievietēm, jo pēkšņi, pat ja ir izvēle, tā izvēle ir tik sarežģīta un pa īstam.
Pēc Taviem komentāriem neizklausās, ka nevēlies bērnu... iesaku atrast uzticamu cilvēku ar kuru izrunāties un labāk saprast savas bailes.

Shis jau nu neizklausaas peec gadiijuma, ka buutu jaaabortee. Kaut kaadi sviestaini argumenti. Neviens Tev nespiezh seedeet 24/7 ar jaundzimusho, aukles un piena maisiijumi eksistee. Un gaudoshanu par to, ka nabaga ziidainiitim 24/7 pie maates pupa jaakaraajas, var neklausiities, lielaaka skaade ir pamestie un badaa mirstoshie beeeni nevis pabarots un apruupeets ziidainis, kuram redziet dienas jaapavada ar aukli bez maates pupa. Vaimandieninj kaada trauma, smiekliigi. Darbs jau nu nebuutu arguments abortam, ja ir liidzeklji auklei, dziivesvieta, partneris un beernu kaa taadu it kaa gribas.
Abortu vareetu apsveert, ja kaut kas tajaa visaa iztruuktu.
P.S.Cerams, ka tas partneris ir normaals viirietis nevis cuuka, kursh peec 6 gadu attieciibaam saaktu kviekt par abortu.

Mēs visas baidījāmies, tas ir dabiski un normāli, jo tās ir lielas pārmaiņas. Man bija līdzīgi tev, arī, labs darbs, arī kādus 6 mēnešus biju nostrādājusi, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, arī domāju par abortu, bet tagad, mazajam ir jau gadiņš, diemžēl, jau pusgadu dēliņu audzinu viena, ir dusmas uz vīrieti, protams, reizēm nāk glupas domas galvā, ka vajadzëja tā un šitā, bet dēls man ir visdārgākais, karjera pagaidīs, vai veidosi kopā to ar bērnu, nekas tev neaizstās tās mazās rociņas ap kaklu, smieklus, to beznosacījumu mīlestību......

Es arī negribēju, kad paliku stāvoklī. Mans lielais atbalsts bija draugs. Viņš teica - mēs nezinām kas ar mums notiks, kāda mums būs veselība vēlāk. Viņam bija taisnība. Es nenožēloju nevienu brīdi, ka paturēju bērnu, kaut gan pirms pateicu draugam par to, biju jau dabūjusi no ginekologa nosūtījumu abortam.
Labi ka to neizdarīju.
Tagad, kad jau pagājuši gandrīz 10 gadi, bija ārpusdzemdes grūtniecība, par vēlu atklāts un nācās izgriezt olvadu. Tagad palicis tikai viens.
Tā, ka mēs tiešām nezinam, kas ar mums var notikt vēlāk.
Un dzīve un karjeras izaugsme ar ģimenes pieaugumu nebeidzas.

Mus arii bija neplaanots beebis,bet man tajaa visaa loti paliidzeeja viirs(tajaa laikaa veel draugs).Vinsh to uztveera mierigaak par mani,un uzreiz pateica-neuztraucies,mees visu pavilksim.Taa,ka daudz kas ir atkariigs no viiriesha attieksmes.
Tachu mani nesen paarsteidza draudzene.Vinja ir par 2 gadiem jaunaaka,loti sen uzzinaaja,ka buus gruutiibas ar beerninja ienemshanu,vai arii vispaar nekad nevarees palikt staavoklii.Loti to paardziivoja,tapec izskiiraas ar pirmo viiru.Tagad vinja man raksta,ka ir palikusi staavoklii,un ziniet ko-vinja nevis priecaajaas,ka beidzot vareja palikt staavoklii,bet paardziivo ka nedabuus paugstinaajumu darbaa...Es godiigi sakot biju uz peecpuses.Vinja tik ilgi ciiniijaas depresiju kas bija saistiita ar visu shito,daudz naudas izteereets aarstos,un tagad kad beidzot ir,vinjai darbs svariigaaks...

Ir sievietes, kas savu piepildījumu atrod bērnos un ir sievietes, kas to atrod darbā.
Tajā brīdī, kad nebija labi ar darbu, gribēja bērnu, tad, kad izdomāja nodoties darbam, pieteicās bērns.
Dzīve vispār ir viena jocīga lieta, nekad neko nevari zināt, bet iemācīties pieņemt to ko viņa Tev sniedz ir liela mācēšana.

Negribu darba dēļ. Esmu tikai pusgadu nostrādājusi jaunajā darbā, lietas iet labi un no manis ir atkarīgi vairāki cilvēki, ja aiziešu dekrētā būs viņiem problemātiski.

Savā ziņā pat saprotu, kad sāku strādāt,bieži vien bija ienākusi prātā doma,a ja nu pēc gadiem 2-3es paliktu stāvoklī, kas tad būtu? Ja jau atvaļinājuma laikā visi burkšk,ka kāds jāizvieto,tad ko teiktu par grūtniecību. Domāju par kolēģiem, ka viņiem tak grūti būs un uz mani kā uz nodevēju skatītos. Mazliet pat stulbi,bet tā vietā lai priecātos par iespēju kļūt par mammu, man svarīgāk bija kā jutīsies un ko teiks,domās kolēģi, jo kā gan viņi varēs aizvietot mani. Taču gadiem ejot , sapratu,ka kolēģiem (ne visiem,bet ir tādi) ,kam vienalga, tava privātā dzīve un vai tev kādas problēmas,likstas, viņiem galvenais lai tu kaut slima nāc uz darbu, bet ka tik nav jāstrādā tavā vietā,tad ja viņiem tāda attieksme,tad kādēļ man būtu jādomā par citiem? Mums katrai ir tiesības uz privāto dzīvi, ne tikai darbs. Un esmu pārliecināta,ka autores gadījumā,ja kāds cits paliktu stāvoklī, diezvai domātu par to ,ka citiem cilvēkiem būs problemātiski strādāt, pārsvarā tagad domā par sevi un tad par citiem. Lai gan pati agrāk domāju par citiem un tad par sevi, taču ļoti bieži bija situācijas ,kad man vajadzēja palīdzību,ko atteica.
Tādēļ tā ir liela kļūda domāt ,par kolēģiem, vienīgi,ja ir kolēģi,kas domā tieši tāpat kā tu .:-)

Vajag likt sevi un savu mīļoto cilvēku augstāk par kolēģiem, kas būtībā ir sveši cilvēki, kuriem tava dzīve un problēmas īpaši nerūp.
Iedomājies, cik tas muļķīgi skan, pēc nepilna gada, kad auklēsi savu bērnu, tu domāsi bāc, kā es varēju tik stulbi domāt, ka lūk darbā tur kādam būs problemātiski, jo es gaidu bērnu, tāpēc jātaisa nost. Nu būs pašai kauns to atceroties.
Ir nopietni jāpārdomā vai nav nepieciešama kāda dzīvesgudra cilvēka padoms, kas sakārtos tavas domas pareizajā virzienā

Neliec darbu pirmajā vietā, bet gan ģimeni. Kolēģi tevi nesamīļos un tā negaidīs majas kā mazais ķipars. Viņam tu busi visa pasaule. Tu nezini kas būs pēc kāda laika, iespejams, tevi atlaidīs vai vēl kādas pārmaiņas notiks. Tad būs jānožēlo, jo nebūs ne šis darbs, ne bērniņš. Darbu atradīsi citu, bet pie bērniņa var arī vairs netikt.

Redzu diezgan daudz komentāru, kuros autorei bez maz vai tiek pateikts priekšā, ka ģimene ir svarīgāka par karjeru. Katram ir sava vērtību skala. Šajā gadījumā jautājums ir tieši par izvēles par labu karjerai iemeslu - vai tas ir tāpēc, ka Tev tā ir ļoti svarīga vai tomēr tāpēc, ka izjūti pienākumu pret kolēģiem? Ja otrais variants, tad iedomājies kā viņi rīkotos Tavā vietā. Viņi, visticamāk, domātu par sevi, jo šis ir jautājums, kurā ir jābūt egoistam. Tā nav ikdienišķa lieta, tāpēc lēmums ir jāpieņem tikai un vienīgi Tev, pat ne Tavam partnerim! Ja nu ir tieši otrādi - Tu nevis nevēlies bērnu, jo negribi pamest kolēģus zem tanka, bet gan esi nobijusies, tāpēc meklē argumentus? Katrā gadījumā nepārsteidzies ar lēmumu, apdomā visu racionāli, bez liekām emocijām, jo tici man, sievietes stāvoklī ir kā bumbas ar laika degli. :D

Esmu šokā pēc ilgiem laikiem ieraudzīt DieKleineHexe, kurā nav neskaitāmi trīstāvīgi lamuvārdi. :D

Taisīt abortu tikai tāpēc, ka kādam būs grūtāk strādāt? Nopietni? Tad jau mani priekshnieks pats uz abortu aizvestu limuzīnā :D man ir pilnīgi vienalga, ka es vinjam ar savu grūtniecību drausmīgi sarežgīju dzīvi :D un tāpat darbiniekiem. Man ir labas attiecības darbā, bet es esmu arī egoiste - man ir svarīga mana labklājība, veselība un gimene.
Es vēl saprastu, ja būtu lielas karjeras iespējas, ko visu dzīvi esi gaidījusi. Bet nu ne jau tāpēc, ka kādam kolēgim būs grūti, un vinsjh burkshkjēs! Ar lauztu mugurkaulunarī skriesi strādāt, lai tikai kādam nav grútāk? Plus tu nezini, vai kolēgi pirmie neaizies dekrētā, prom no darba, vai ilgstoši slimos....
Tev ir 29 gadi, 6 gadus ilgstošas attiecības, un agrāk gribēji bērnu. Izklausās, ka labāk atstāt. Bet nu jārunā ar vīrieti, ja nu vinjsh negrib un aizlaižas, jāpārdomā, ko gribi dzīvē sasniegt...ja vispār nekad negribi bērnus- tad vieglāk izlemt.