Wow, es tā normāli vakar ierakstīju savu viedokli diskusijā ka tā ir izpletusies uz vairākām lapām. Un spriežot pēc diskusijas “karstuma” līmeņa laikam daži virtuāli man ir pieskrūvējuši ragus un uz kakla ir uzlikuši birku ar vārdu “Sātans”. Skatos ka dažiem ir sakrājušies jautājumi, kuri arī tika adresēti tieši man.
.
Mani patīk dzīvot Latvijā, skaista daba, labs klimats, smukas meitenes un t.t. Runa bija par pavisam ko citu. Neons ir labi izdevies saprast un aprakstīt manas domas. Pamēģiniet padzīvot kādu laiku manā nelatvieša ādā un daudz ko sapratīsiet. Savādi, bet latvieši ik pa laikam uz mani “rada ar pirkstu” un saka ka es esmu “okupants”, “hujlo”, “urla”, “krievu čmošņiks” un t.t. Man atklāti norāda ka es neesmu latvietis(laikam uzrakstīts uz pieres), tāpēc viņi un latvieši mani nekad nepieņems(manus bērnus arī) un vispār esmu 2.šķiras cilvēks, kuram ir jākravā čemodānus un ir jābrauc uz Krieviju. Es nevienu neprovocēju, man to saka tāpat vien, lai es atceros savu “īsto” vietu sabidrībā. Atsevišķiem indivīdiem pat nepatīk ka es esmu pareizticīgais, jo es nesvinu katoļu Ziemassvētkus un tādā veidā parādu savu nelojalitāti valstij. Vai man ir pamats “cepties”? Domāju ka vismaz mazliet, bet tomēr ir.
.
Daži minēja ka krieviski apkalpot klientus nav obligāti un ir pat tāds likums. Jā zinu, ir likums, kurš aizliedz prasīt darba sludinājumos kādu citu valodu, kura nav valsts valoda. Pat likuma iztrādes stadijā bija skaidrs ka šo likumu būs viegli apiet ko tagad arī dara. Standarta situācija, kad cilvēks piesakas kādam darbam sludinājumam, viņam vēlāk zvana HR un aicina uz darba pārrunām, bet pasaka ka darba intervija daļēji vai pat uz 100% būs krievu valodā, jo to veiks vadītājs/-i, kurš ir no krievvalodīgās valsts un latviski pilnīgi neko nesaprot.
.
Kāpēc piemēram kafejnīcās vai veikalos es runāju krieviski? Ar valsts iestāžu pārstāvjiem es bez problēmām runāju latviski un necenšos komunicēt kādā citā valodā, jo saprotu ka valsts iestāžu darbiniekiem pamatā ir jāzina valsts valoda un neko vairāk. Šādiem darbiniekiem darba devējs bieži vien ir valsts un valsts skaidri definē savas darba prasības, kur tās pašas krievu valodas zināšanas nav obligātas. Pavisam cita situācija ir ar privātuzņēmumiem. Jā piemēram es redzu kādas kafejnīcas reklāmu krievu valodā un redzu tur vārdus “Добро пожаловать!”, tāpat zinu ka dotai iestādei darbiniekiem tiek prasītas krievu valodas zināšanas un reklāmas cena ir ielikta produktu cenā, es saprotu ka man ir tiesības būt apkalpotam krieviski. Faktiski sanāk ka es maksāju ne tikai par apkalpošanu un produktu, bet arī par apkalpošanu krievu valodā. Un ja darbinieki demonstratīvi man atsaka, tad man rodas loģisks jautājums kafejnīcas vadībai kāpēc reklamē arī krieviski, bet apkalpo tikai latviski. Un tiklīdz es šis te savas domas izklāstu kafejnīcas vadībai, tad darbinieki pēkšņi sāk atcerēties ne tikai latviešu valodu. Tāpat nevaru saprast to cilvēku loģiku, kuri piesakās vakancei, kur skaidri tiek minētas krievu valodas zināšanas, piekrīt darba kārtībai, paraksta darba līgumu un tad pēkšņi atsakās pildīt darba pienākumus. Sanāk ka cilvēks piekrīt spēles nosacījumiem, bet spēles laikā atsakās no šādiem nosacījumiem.
.
Tā arī neesmu sapratis kāpēc vārds “konflikts” visiem asociējās ar skaļu skandālu. Es nekad neesmu kliedzis sabiedrīskajās vietās uz personālu. Man ir pavisam citas metodes. Es uzrakstīšu sūdzību vadībai un piekodināšu ka izkontrolēšu, lai mani apkalpo tā kā to reklamē kompānija/firma/uzņēmums, nevis tā kā to domā darbinieks. Ar kliegšanu ir grūti ko panākt, rakstiska sūdzība ir daudz efektīgāks instruments. Bet tomēr es neesmu ļauns un šausmīgs, ja es redzu ka cilvēkam ir grūti komunicēt krieviski, tad ātri pārslēdzos uz latviešu valodu un turpinu runāt tālāk un nekādas sūdzības nerakstīšu. Ārpus darba katrs var kominicēt kā viņš vēlās, bet darbā tomēr ir cita situācija un savu “Es” darba laikā vajadzētu atstāt mājās.
567
