Kas liek justies lieliski?

Dzīvnieki. Tie mani spēj izraut no visdziļākās depresijas.

Ieslēdzu dokumentālās filmas par nabadzību. Uz kādu nedēļu palīdz, novērtēju to, kas man ir

Man tieši pretēji, ja vēlos sajusties labāk, ieslēdzu, kādu pāraidi, kur redzu, kā dzīvo cilvēki, kuri mani fascinē, uzlādē- motivē! Uzreiz domas paliek gaišākas, jo uznāk vēlme kaut ko darīt, lai pati sasniegtu to "labākas dzīves" stāvokli.
Motivāciju rodu sakoptā vidē ap sevi. Iepriecināta jūtos, ja vide ap mani ir kārtībā, skaista un kopta, ja pati esmu pielikusi savu roku un iekārtojusi, kādu stūrīti, vai arī kādā pilsētvides vietā, kurai ikdienas staigāju garām ir redzamas pārmaiņas. Vēl, protams, neizslēgsim skriešanu. Pēc desmitā kilometra visas domas pagaist kā nebijušas, un rodas gan fiziskais lādiņš ķermenim, gan emocionāli patīkami, kad esi izlādējies!
Īpašu smaidu sejā var izraisīt tik vien kā galerijas apmeklējums, vai pastaiga caur vecrīgu saulainā, rītā. Tādi mazi sīkumi, kā laiks vienatnē, mirkļi parkā uz soliņa, sapucēšanās, tasviss dod tādu miera/prieka devu.
.
Ilgu laiku domāju, ka esmu negtīvi noskaņota, bet jo vecāka kļūstu, jo vairāk pārliecinos par pretējo. Lai cik bieži ciniski neizteiktos par pasauli, sāk likties, ka esmu slima ar optimismu. :) Prieka brīži pie manis atnāk, pat pilnīgi skumjos periodos.

Londa9, liels pluss no manis. Man ir līdzīgi, tikai nepratu to izteikt :-)

Pacilājuma, lidojuma sajūta pārņem pēc kāda piepildīta mērķa, patīkama triumfa darbā, kad projekts izdevies kā cerēts un papildus saņemts apkārtējo novērtējums.
Arī tad, ja labi izskatos, ieskatos spogulī un uzsmaidu sev, sajūtu emocionālu pacilājumu jeb - ehh, esmu viena simpātiska un forša sieviete!
Pacilā arī kvalitatīvi un romantiski pavadīts brīvais laiks kopā ar mīļoto cilvēku. Skaistas emocijas un eiforijai ko līdzīgu gūstu arī pēc ciemošanās un izspēlēšanās ar brāļa sīkajiem.
Jā, reizēm šādas pacilājuma sajūtas rodas arī bez īpaša iemesla, vienkārši ejot pa ielu un iedomājoties par to, cik skaista un saulaina diena un cik dzīve patiesībā ir lieliska. Ļoti novērtēju šādus brīžus, jo laiks, kad dzīvoju vienā jaunības maksimālismā, jau aiz muguras, tāpat kā tumšāki un depresīvu sajūtu piesātināti periodi. Uzskatu, ka pie pozitīvas domāšanas un analoga skatījuma uz dzīvi ir jāstrādā, pats no sevis tas nekultivēsies.

Ieslēdzu dokumentālās filmas par nabadzību. Uz kādu nedēļu palīdz, novērtēju to, kas man ir

Neatceros nevienu reizi, kad apziņa, ka kādam iet vēl štruntīgāk, būtu palīdzējusi man justies labāk:-/

Nemelošu, arī vīns vai viskijs man vienmēr liek justies brīniškjīgi :D

Tajos šķietami kritiskajos brīžos prātā nesajukt palīdz kopā būšana ar sirds cilvēkiem, fiziskās aktivitātes, bērni, braukšana ar auto kombinācijā ar labu mūziku

Mūzika, romantiski vakari un vienkārši kopā būšana ar draugu, mērķa piepildīšana. (l)

Man pēdējā laikā šis "vienmēr var būt sliktāk" strādā arvien biežāk, jo pēdējās nedēļās par to īpaši labi pārliecinos. :D Domāju, ka mana pozitīvisma atslēga visvairāk tomēr slēpjas domāšanā, pārējais ir tikai tādas kā labas piedevas labākai dienai. :)

man vienmēr palīdz sarunas ar savu puisi, mammu. (l)(l) arī tā pati mūzika.

Man parasti "nomierināties" palīdz vai nu miegs vai kāda filma.

llemon, es atkal nesaprotu kā kaut kādas skaistas bildītes ar saldiem vai motivējošiem citātiņiem spēj kādu pacelt :)

Mūzika, motivējošas filmas, kaut kas jauns - izbraukumi, kad pavadu laiku ar tuvajiem.
Stipri šī sajūta agrāk attīstījās, kad ar draugiem sen atpakaļ vizinājos ar mašīnu pa nakti, pilsētā smuki gaismiņas spīdēja, visi laimīgi, nevienu tajā brīdī nekas neuztrauca, mūzika skaļi skanēja, vēl pie tam laba.. Vot tad es jutos vislabāk.

Ieslēdzu dokumentālās filmas par nabadzību. Uz kādu nedēļu palīdz, novērtēju to, kas man ir

Šis izsktās pēc “vienmer var būt vēl sliktāk” :-D
Labi, ja kādam tas strādā un pats nav tas, ar kuru salīdzinās. Diez ko darīt tiem ļaudīm no dokumentālajām?
manuprāt, tas neiedvesmo, vnk palīdz samierināties ar situāciju, jo kaut kur pasaulē kādam ir vēl sliktāk! Es nezinu.. kaut kā jocīgi

Man ļoti palīdz sports, gandrīz vienmēr pēc nodarbības jūtos laimīga. Mans vīrs mani spēj pozitīvi uzlādēt un draugi. Katru reizi pēc kopīgi pavadīta laika neizsakāmi priecājos, ka šie fantastiskie cilvēki man ir. Un vēl ceļojumi mani padara laimīgu, ļoti, ļoti. Žēl, ka nesanāk ceļot tik bieži, cik gribētos.

nu, kad es mocījos ar depresiju, mani nekas nespēja iepriecināt. pilnīgi nekas, neviens un necik. visur saskatīju tikai negatīvo.
tagad cenšos priecāties par dzīves sīkumiem. šodien, piemēram, apzagu piemājas autostāvvietas puķudobi un sataisīju sev lavandas maisiņu. ostu un priecājos.
bet uznāk vēl brīži, kad ir grūti saņemties

Vai tas vispār ir iespējams?... Man jau šķiet, ka vienmēr kaut ko var atrast. Ja grib, protams...

Nezinu kā to izkaidrot, nu gadās kam nenokā nemostas, gan kam pat nav jāmeklē. Vai nu, ka nekas nav intereants un vis sūds, vai pa to pašu ar pretējām sajūtām, droši vien baigi daudz galvā kam mentāli nostatītam.

Es pievienošu nedaudz citādu jautājumu - kā jūs pašas sev liekat/palīdziet justies labi, pozitīvi? Būt laimīgai, saskatīt pozitīvo un neļaut iespaidot negatīvajam..

Ieslēdzu dokumentālās filmas par nabadzību. Uz kādu nedēļu palīdz, novērtēju to, kas man ir.

Mūzika. Satikšanās ar cilvēkiem, kuri man patīk un kuriem uzticos. Nomāktību aizdzen apziņa, ka tikšu ar bēdu iemeslu galā, viss nokārtosies un spēja atstāt nepatīkamo aiz muguras.