Kas liek justies lieliski?

Labi laikapstākļi vienmēr palīdz! Bet citreiz gan paliek bēdīgi, kad ārā spīd saulīte, ir silts, daudzi kur dodas, bet man jāpavada laiks vienai, ja draugs, draudzenes u.c. ir aizņemti. :D

To foršo sajūtu es sāku iepazīt, es izbaudu brīžus, kad esmu vienatnē ar sevi. Tas ir tāds pārdomu laiks par visu dzīvi, pozitīvismu man palīdz uzturēt mūzika, atpūta, iedvesmojoši cilvēki un nākotnes mērķi, sapņi. Domāju, ka bez mērķiem uz ko tiekties nebūtu tās sajūtas, vajag kaut ko uz ko tiekties un kādu progresu dzīvē.
Es esmu ļoti izmainījusies pēdējā gada laikā un turpinu to darīt, viss kaut lēnām, bet iet uz priekšu. Jābūt iekšā tai ticībai sev un saviem spēkiem.
Es varu teikt, ka uz dzīvi skatos pozitīvi, tomēr gadās dienas, kas ir sliktas un tās ir vienkārši jāpārdzīvo, jāpieņem un jāsaprot. Piespiest sevi justies labi es nevaru, to nevajag... dodu sev laiku arī pabēdāties un atgūties, atdzīstu un pieņemu visas savas emocijas kā normālas. Pat, ja ir slikta diena, es zinu, ka būs labi, tikšu pāri, jo sev uzticos un pazīstu.
Studijas mani aizrauj, parāda pasauli, vispār izglītošanās kā tāda ir lieliska, tik daudz iespējas:-D

Arī es dzīvoju Rīgā un par dabu jāpiekrīt.
Man pie sevis gribas smaidīt un priecāties, kad pēc garas dienas vakarā ejot mājās jūtu gandarījumu par labi padarītu darbu, vēl paskatos apkārt uz skaisto dabu, kaut vai uz pilnajām ielām centrā, un tad ir tāda piepildījuma sajūta! (l)
Arī kvalitatīvi pavadīts laiks ar saviem tuvajiem, bet tā jau ir pavisam cita sajūta.

Šis noteikti nebūs populārākais viedoklis, bet man lieliski palīdz justies darbs. Tās dienas, kad redzu, ka manus pūliņus novērtē un manas zināšanas kādam noder. Tā kā strādāju IT sfērā, tad katra atrisinātā problēma un novērstais bugs liek justies diez gan pacilājoši.

Pikniki ar draugiem, garas pastaigas, piedzīvojumi, pusdienas vai vakariņas kopā ar ģimeni, staigāt pa jumtiem saulrietā/saullēktā/naktī,fotografēšana "īstajā vietā un laikā", grāmatas, garšīgs eils, dalīšanās kopīgās atmiņās.

Pēdējā laikā piekopju metodi - tajā mirklī, kad šķiet, ka viss ir slikti un jau varētu sākt panikot, dusmoties uz visu utt., lieku sev mierīgi apsēsties un padomāt vai tiešām tiešām ir tik slikti? Un parasti jau tā atbilde ir "nē, nav", vienkārši tajā konkrētajā brīdī kaut kas i nogājis greizi, kaut kas nenotika tā kā biju to iedomājuies, kas vispār ir lielākai daļai milzīga kļūda - iedomāties kā būs un tad cieši turēties pie šīs pārliecības, nemaz nepieļaujot domu, ka var notikt citādāk un šis citādāk bieži vien ir pat labāk.
Otrs, ko daru, kad nāk sliktais periods - sēžu un domāju TIEŠI KĀPĒC man tagad tā ir. Vai gadījumā neesmu atkal pieļāvusi tādas pašas kļūdas kā agrāk.
Ļoti palīdz intervijas ar dažādiem man interesantiem cilvēkiem, arī LTV1 raidījums 100g personības, priekš manis ir zelta bedre - Tu klausies, ko cilvēks stāsta, domā, kā redz pasauli un tas liek pašas domām sākt griezties citā virzienā un tas pamatīgi uzlādē garīgo bateriju!

Pēdējā laikā tas ir labi pavadīts laiks ar draudzenēm. Latte, kūka un pļāpas ar draudzeni kādā omulīgā kafejnīcā ir īsts balzams dvēselei.
Tāpat manu noskaņojumu uzlabo laba grāmata un skaistumkopšanas procedūras.

Izcila mūzika, protams; skaistumkopšanas procedūras; kafija ar daudz piena un cukura; duša; laba saruna ar tuvu, uzticamu draugu; kā jau te minēja, arī filmas kaut par karu vai nabadzību liek vairāk novērtēt savu situāciju, līdz ar to pateicība = jušanās labāk.

Uj, pavisam aizmirsu - iepirkšanās! Tā man tāda kā terapija šad un tad. Pat, ja neko nevajag, tomēr vajag kaut ko nopirkt. :)

kafija ar daudz piena un cukura

Man arī tā ir! Citreiz pat liekas, ka dzeru cukuru ar kafiju, nevis kafiju ar cukuru! :D
Laiks - Jā, iepirkšanās arī ir terapija, it īpaši tad, ja patiešām izdodas atrast ko super! :)
Liels prieks, ka dalāties ar stāstiem par to, kas jūs iedvesmo, jūtos arī vairāk iedvesmota un šķiet, ka sāku pamanīt sev apkārt arvien vairāk lietu/cilvēku/notikumu, kas liek justies labāk!

Kas liek justies lieliski?

Kustēšanās, vis kas ar to saistīts, bez tās būtu grūti iedomāties dzīvi.

Ja jāapsver tāda neskustēšanās, tad daudz ko varētu upurēt lai tikai ptu ptu to nebūtu jāpiekopj, nerunājot, ka jāzaudē! Un par laimi tas nav vienīgais piepildījums, kas eksistē, pretējā gadījumā ko iesāktu kam nav paveicies ar to, ir kā sevi piepildīt pat nekustoties, kas to vairs nevar, jo aŗī viņi dzīvo un ir laimīgi, tas aŗī parāda, ka nevienam to tā nevar noņemt - laimes, prieku vai labu pašsajūtu.

Šodien darbā saņēmu labus vārdus par izdarīto darbiņu, tagad arī tāda lieliska sajūta (l)