Gaidām

Draudzenes jau sastāstīja rā itkā dzīve ar to beigsies un laika sev nebūs vispār ,es saprotu ,bet vai tad tik traki kļūst

Man jau šķiet, ka katrs gadījums ir ļoti individuāls. Kā tu savu ikdienu veidosi/ plānosi, tā arī būs. Bērns noteikti nav nekāds pasaules gals. Jā, no sākuma šķitīs savādi un šķitīs, ka laika trūkst, bet, ja tev būs vēlme, tu iemācīsies savu dienu izkārtot tā, lai arī citām lietām laika pietiek. + vēl daudz ko maina tas, cik izpalīdzīgs ir vīrietis/ vecāki utt...

No vīrieša tas ļoti ir atkarīgs, man vienai draudzenei, aptuveni gadu atpakaļ piedzima meitiņa, draugs viss ko dara ir paucina uz rokām un viss, ne pamperu nomaina,ne vanna liek, neko. Reiz viņa aizgāja līdz veikalam 5min, draugs zvana, kur tik ilgi,bērns raud ,nāc mājās. Pat savu meitiņu nevar pamēģināt nomierināt, saka viņam nu paskaties vai pampers nav pilns, draugs ir un piebilda, tad tu nāc ātrāk un nomaini.
Vot tas ir briesmīgi, protams pirmo gadu mamma ir vairāk nepieciešama bērnam,bet draudzenei vispār traki, pat ēst kad gatavo, viņš nepalīdz , ja bērns sāk raudāt,tad viņš bļauj, mīļā bērns raud!
Bet ir draudzene kurai bērnam jau drīz 3, gadi būs,bet vviņa stāstīja,ka draugs ļoti palīdzēja, nevajadzēja pat lūgt, pats varēja pamperu nomainīt,ja mamma iegāja ātri dušā vai ēst gatavoja, un saka ja draugs nepalīdzētu viņa pat nezin kā tiktu galā.
Arī atkarīgs no mazuļa, ir nemierīgi un ir miera mikas:-).
Es jau ceru,ka būs mums mierīgs mazulis, drauga mamma saka,ka viņš bērnībā bija ideāls bērns , reti raudāja,labi gulēja:-D,jācer,ka būs tēta raksturs:-D:-D, es gan biju ļoti nemierīga un no mazākā trokšņa jau biju augšā:-D

Pilnīgi nepiekrītu. Mums pēc mazās piedzimšanas tieši dzīves iekrāsojās košākās krāsās. :)

Kāda jēga tev tagad to visu uzzināt? Kāda jēga zināt, ka Anniņai viss bija lieliski, bet Mārītei viss bija briesmīgi? Atpakaļ ceļa tāpat jau vairs nav.
Vari aizmirst par miegu. Neraustītu miegu es domāju. Manai mazajai jau tūlīt būs 6 mēneši pēc dažām dienām, bet nogulējusi es esmu precīzi nevienu nakti! Nevienu! Bez izņēmumiem, biju slima, biju slimnīcā, biju pārgurusi un izmocīta, bet naktī tāpat bija jāceļas. Es joprojām gaidu to nakti, kad varēšu nogulēt vismaz 6h no vietas. Ir dienas, kad nav laika pat paēst, tad iemet mutē kādu maizes rikuci un mēģini izdzīvot(novilkt) vēl vienu dienu..
Ir bijuši vakari, kad es nevēlos iet gulēt, jo rītdiena būs tāda pati kā šodiena un vakardiena.
Es baroju ar krūti un mazā ne pa kam nepieņem pudelīti, līdz ar to arī no mājām arī baigi nevar tikt, ja vien nevari izdomāt, kur doties max. 2h rādiusā, tātad manikīru un frizētavu vari aizmirst.
Es piederu pie tām bailīgajām, kas nevar izbāzt krūti ārā un publiski pabarot mazo, tas arī liedz iespēju izkļūt no mājām. Tualetēs barot negribu, manuprāt, tas nav normāli, ka cilvēkam vajag ēst tualetē. Lielveikalos parasti ir labi ja viena vai 2 māmiņistabas, kas bieži ir aizņemtas vai arī, ja nav, tad pēc kāda laika kāds mēģina tikt iekšā un tad mums tur palikt ir ļoti neērti..
Un reizēs, kad cilvēki man smaidot jautā - kā tad es jūtos ar jauno māmiņas statusu? Gribētu atbildēt godīgi, ka jūtos nožēlojami, jūtos pārgurusi, jūtos katru dienu vainīga, ka kaut ko atkal daru nepareizi, jūtu dusmas, jūtu aizvainojumu, jūtu bailes, taču neviens negaida tādu atbildi. Cilvēkiem negribas dzirdēt to. Kad viņi uzdod šo jautājumu par tavām jūtām, viņi gaida tikai viena veida atbildi - Es jūtos lieliski kā jaunā māmiņa, mans bērns ir apgriezis kājām gaisā manu pasauli tikai labākajos veidos.

Manam bernam tulit bus divi gadi un tikai tagad nesen kadu nakti izgul pilniba. Katrai sieviete, kas stavokli gribu ieteikt,lai gul un atpusas un bauda, jo velak mazums nevares. Var jau but, ka bus mierigs bernins un viss bus loti viegli. Mans sakuma eda ik pec 1.5- 2 st. Tada rezima dzivojos gandriz gadu..lieki piebilst, ka tada miega bada jumts brauca biezi. Virs cik vareja palidzeja, bet taa kaa vinam darbs tads, ka jabrauc pie stures, tad naktis ipasi gribejas, lai daudz maz pagul. Bet taa,ja ir kas pieskata kadreiz,tad var ari paspet aizskriet uz veikalu vienam un ieiet dusa bez stresa. Kad jau berns lielaks, tad paliek vieglak, var sarunat jau un daudzas lietas var sakt darit kopa, var dot mazus uzdevumus un sikais juutas kaa lielais.
Kaut ari ir loooti smagi brizi, ari slimosanas, raudasanas un visadas augsanas krizes, bet nevaru iedomaties kaa butu bijis, ja vina nebuutu mums. Mazais audzina ari manu raksturu, liek domat vairak par veseligu dzivesveidu, liek ieverot kartibu, izvelk musu dibenus ara. Ja citreiz gribetos sedet diivana, tad berns liek celties un iet garas pastaigas un daudz kusteties, jo ar vinu jau nepasedesi.

Viss būs atkarīgs no tevis, no bērna un no vīrieša. Man ar pirmo mazuli gāja diezgan smagi - apmēram kā RainyDay aprakstīja. Plusā visam vēl bija piena sastrēgumi un temperatūtas pirmos 2 mēnešus... Toties, kad piedzima otrais, es daaaaaudzas lietas darīju pavisam savādāk un visu paspēju (izgulējusies pirmajos mēnešis gan nebiju, bet pie tā var ātri pierast, ja viss pārējais ir kārtībā). Ko es darīju savādāk? Beidzu censties būt ideāla un darīt visu pēc instrukcijas. :-D Bērnu ņēmu gulēt pie sevis gultā - tā viņš labāk un ilgāk gulēja, gulēju kopā ar viņu (visas diendusas un naktis), pirmajos mēnešos vispār tikai gulēju un gulēju. Devu vīram uzdevumu iziet ārā pastaigāt ar ratiem, bet pati pagulēju. Piebarojumu uzsāku, kad redzēju, ka vajag, nevis, kad grāmatas māca, ka vajag. Uzsāku salīdzinoši haotiski - kas bija pa rokai, to piedāvāju (sāli un cukuru kaut arī sākumā uzreiz nepievienoju ēdienam, tomēr drīz vien pa drusciņai jau sāku pievienot), arī burciņēdienu no veikala nesmādēju un devu, ja negribēju tās 5 karotes gatavot. Necentos izvairīties no kaut kādiem produkties - ap gada vecumu būtībā bērns bija jau visu nogaršojis un ēda lieliski. Nu un tā varētu turpināt... Atļāvos būt slinka, atļāvos uzkrāmēt pampermaiņu vīram šad tad, atļāvos nebarot ar krūti ilgi u.tml. Un tas nekā neietekmēja bērna attīstību vai attiecības ar vīru. Vienīgi es biju mazāk iespringusi, vairāk laika atlika sev, vairāk biju pagulējusi. Taču līdz tādām lietām katrs nonāk pats ar laiku... Kāds visu var paspēt un nejusties noguris, kādam atkal šis tas jāmaina uztverē un attieksmē. Piedzims bērns - tad redzēsi, kas un kā.

Neons komentāru tiešām vērts izlasīt, jo dažkārt šķiet, ka māmiņas vēlas būt tik ideālas:
1. nedrīkst ļaut bērniņam raudāt un pie katra mazākā pīkstiena jāņem rokās, jāucina un jātēlo klaunu;
2. jāgatavo pašai, jo burciņēdiens esot slikts. Šo gan es nesaprotu. Vai tiešām ēdiens no burkas, kuru ražojot tiek stingri viss kontrolēts ir sliktāks par pašgatavoto, kuru visbiežāk gatavo no tirgū pirktajiem dārzeņiem (ja vien nav no zemniekiem iegādāti), kuriem pievienotas kaitīgas vielas? I don't think so. ;-)
3. visam jābūt sterilam, jo nedod dievs bērns apēdīs kādu puteklīti vai iebrauks ar smilšainām rokām mutē, pasaules gals būs klāt. :D
Gribas teikt ATSLĀBSTIET VIENREIZ, beidziet stresot un neuztraucaties par sīkumiem, jo nevienam no tā labāk nekļūs - ne jums, ne jūsu bērnam.

Par gulēšanu naktīs: mana pieredze ir tāda, ka pirmo pusgadu naktīs cēlos ik pēc 3 stundām. Bija periodi, kad pārņēma miega bads, bet tie bija retums un ja bija, tad visticamāk tāpēc, ka vakaros pati nevarēju laicīgi aiziet gulēt. Naktīs iedevu pudeli un gāju atpakaļ gulēt, pat dažkārt neatcerējos, ka būtu bērnu barojusi, viss automātiski notika. :D Pēc pusgada nakts barošanām man apnika celties un pārstāju dot, ļāvu paraudāt līdz aizmiga un pēc neilga laika jau pats pārstāja celties naktīs. Sapratu, ka bērns mostas ne jau tāpēc, ka ēst grib, bet gan tāpēc, ka pieradis to darīt. Nu jau vairāk kā gads, 21:00 aiziet gulēt un rītos ceļas tikai 10:00-12:00, sanāk 13-15 stundas plus vēl 1 vai 2 diendusas. Tagad bērnam 15 mēneši un diennaktī sanāk gulēt 16-18 stundas. Nezinu vai tas ir normāli, bet ja tam bērnam to vajag, kāpēc nē. Par ēdienu: aktīvi devu burciņēdienu un visus tos pārgudrīšus sūtīju dillēs, jo tirgū mums nav normālu dārzeņu. Raudāt ļauju un klaunu netēloju. Ja vīrs nav mīkstais, tad nav tik traki. Galvenais nestresot un saprast, ka bērns nav skatītājs, kas atnācis paskatīties uz klauniem. :D

Dzīve noteikti mainās, bet mūsu gadījumā - uz labāko pusi! Jā, līdz 14 mēnešiem mazā naktī pupojās līdz pat 10x, tā vidēji 5-6 reizes. Līdz vienā reizē man tas tā bija apnicis, ka nogriezu nakts barošanu kā ar nazi. Rezultātā 2 naktis paraudāja un trešajā bija miers. Tagad meitai ir pusotrs gads un guļ 9/10 stundas bez mošanās. Kā jau meitenes saka - liela nozīme ir vīrieša palīdzībai un sapratnei. Ja tāda ir, tad var paspēt gan pie friziera aiziet, gan pagulēt, kamēr viņš bērniņu pieskata. Piemēram, es brīvdienās gana bieži gulēju ilgāk, kamēr vīrs ar mazo cēlās un darīja ikrīta padarīšanas. Reizi mēnesī eju uz kino, kamēr viņiem ir savs laiks divatā. Vakariņas taisu vidēji 3x nedēļā, pārējās reizes taisa vīrs. Es nekad neiespringu, ka man jāizskatās starojošai, saķēmmētai un priecīgai, ja tā nejutos. Un mans sev svarīgs noteikums - meitas pusdienlaiks ir mana atpūta, tad es nedaru nekādus darbus, visbiežāk vai nu guļu, vai skatos seriālus. :-)

Manai mazajai jau tūlīt būs 6 mēneši pēc dažām dienām, bet nogulējusi es esmu precīzi nevienu nakti! Nevienu!

Manai 1.g.8.m. un joprojām neguļ pa labi pa naktīm- knosās, perās, ceļas pa 4-5 reizēm.

neguļ pa labi pa naktīm

Katrai sieviete, kas stavokli gribu ieteikt,lai gul un atpusas un bauda, jo velak mazums nevares.

It kā varētu sagulēt rezerves uz priekšdienām :D

Es jau tagad pa naktīm nevaru pagulēt, uz tualeti x 6jāceļas+ mazais laikam taisa nakts izklaides vēderā. Un ja Jūs zinātu kā man nepatīk uz sāniem gulēt:'-(:-D, pirms grūtniecības gulēju uz vēdera(l):-D, eh kur tie laiki:-D

Sognare, es arī guļu uz vēdera parasti. Kad bērns piedzima, bija jāguļ palātā kādu 1,5h uz vēdera (lai labāk saraujas). Tieši tajā brīdī nez kāpēc to bija ļoti grūti izdarīt - es burtiski minūtes skaitīju. Vēlāk jau atkal sāku gulēt uz vēdera...

It kā varētu sagulēt rezerves uz priekšdienām

Jā un it kā pēc tam pusgadu naktīs normāli neguļot sievietes domātu: ''vai, cik labi, ka es toreiz gulēju''. :D Tas jau neko nemaina.

Protams, ka dzīve pēc bērna mainās. Un, ja pierasts ik pa pāris dienām vazāties apkārt pa klubiem, tusiņiem un doties, kur acis rāda, tad pēc bērna var likties, ka "dzīve" ir beigusies. Jo bērns ir atbildība ne tikai par sevi, bet arī par pilnībā no tevis atkarīgu būtni. Tas, vai dzīve mainās uz labo vai slikto pusi, tas ir atkarīgs tikai no tevis un tavas attieksmes. Tomēr nav tā, ka ar bērnu jāatsakās no visām foršajām lietām, tikai visu ir vairāk jāplāno. Un bērni maziņi ir ļoti īsu laiku....

Neons domāju,ka tas būs grūti dēļ tā ,ka to ilgi nedarīju, bet bieži es pamostos uz muguras ,lai gan gulēt aizgāju ,guļot uz sāna, esmu dzirdējusi,ka nevar gulēt uz muguras:-/, tad fiksi pagriežos uz sāniem.:-/

Par to gulēšanu uz muguras jautā ārstam, jo es gulēju un viss bija kārtībā. Arī ārste teica, ka varu droši, bet skatos pēc savām izjūtām.

esmu dzirdējusi,ka nevar gulēt uz muguras, tad fiksi pagriežos uz sāniem.

Bullšits totāls! Guli kā tev ir ērti, kārtīgs miegs ir daudz labāks nekā mocīšanās kaut kādās pareizajās pozās.

Sognare, pirmajā grūtniecībā gulēju uz sāniem - tā arī bija ērtāk. Otrajā gulēju visādi, bet vairāk uz muguras un šad tad arī tā kā uz vēdera (sāniski gan, bet viena kāja saliekta un pati uzgāžoties uz vēdera tā kā). Un viss ok. Atkarīgs no bērna reakcijas vēderā un no pašsajūtas. Bērns tur puncī arī mēdz piestiprināties dažādās vietās grūtniecības sākumā, no kā var atšķirties vēdera izmērs, forma un tava pašsajūta, kā arī ērtākās pozas miegam.

Es starp ceļiem lieku spilvenu, tā vismaz ērtāk ,bet tāpat nevaru ilgi nogulēt, pie tam pēdējo nedēļu laikā jūtu ka sāp mugura un tāda kā aizdusa,nevaru dziļi elpu ievilkt.
Man esot mugureja placenta un pēdējā usg ieraksts ir galvas guļa, ir jau pagriezies ar galvu uz leju, bet daktere teica,ka viņš var vēl mainīt pozu.:-)