katru dienu iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. valsts, kurā dzīvoju, pieprasa pieklājības pēc parunāt arī ar pilnīgiem svešiniekiem, ar kuriem sākotnēji neko kopīgu neredzu, taču nereti sarunas izvēršas plašākas bet vispār arī latvijā pie manis mēdza nākt klāt svešinieki un runāties. viens puisis nesen ar riteni brauca garām, apstājās, lai paprasītu vai man nav nagu knaiblītes un tā mēs kaut kādu stundu aizpļāpājāmies :)
Cik jauki(l) Ir jau savs prieks no tā, ka var ar svešiniekiem jauki papļāpāt, visādas interesantas lietas var dzirdēt. Citādi cilvēki arī var jauki parunāties ar apkalpojošo personālu kādā vietiņā, ko iecienījuši... Ja tevi jau tur pazīst kā regulāro un pasveicina. Superīga sajūta.:-) Bet parunāt reizēm ir ļoti derīgi, arī kāda nopietnāka, dziļāka saruna...
Es ikdienā strādāju ar cilvēkiem, tas mani k.kā notur līmenī, ja nebūtu tāds darbs, man būtu tāpat kā tev, 30 sekundes maksimums, es gan no tā neciešu, labprāt vispār nevienu neredzētu izņemot vīru un bērnu, ierobežotos daudzumos pārējos radiniekus un draugus. Visi citi liek man iespringt, nejūtos ērti, citreiz sapņoju par dzīvi k.kur nomalē, bet pagaidām dzīve spiež malties pa pilsētu, darbs, dzīvoklis, bērna labklājība (mežā jau neaudzināsi).
Es atkal reizēm nesaprotu kādēļ mani bieži uzrunā svešinieki - piemēram, uz ielas pajautā ceļu, ja apkārt ir vēl cilvēku. Vienmēr licies, ka izskatos īgna, nopietna un VIENMĒR klausos mūziku austiņās. Daži kolēģi gan atzina, ka izskatos ļoti uzticama (!???) :-D Lai vai kā, ikdienā daudz komunicēju ar kolēģiem gan par darbu, gan reizēm citām lietām. Šķiet, ka nodibināt kontaktu protu. Arī veikalos reizēm parunājos, pasmejos vai uzklausu pārdevējas. Lielā mērā viss atkarīgs no noskaņojuma :) Dzīvoju viena tā kā mājās nav ar ko runāt un pat reizēm negribas :D
Skolā nākas socializēties gribot negribot, pluss tāds, ka cilvēki vismaz zināmi. Uz ielas nespēju pieiet klāt svešiniekam un pajautāt ceļu vai vienkārši parunāt, veikalos arī nepatīk, ka pārdevējas uzplijas. Ar tuvākajiem draugiem un ģimeni komunicēju bieži, ar to problēmu nav, bet svešinieki - nē, nē, nē. :D Telefonu nepazīstamiem numuriem arī neceļu. :D
Dienās, kad strādāju nākas sarunāties gribot negribot. Bet man tās nav baigās mocības, man patik komunicēt ar pozitivi noskaņotiem cilvēkiem, man nāk klāt ari cilvēki uz ielas, nesen viena krievu sieviete pienāca, parunājām par dzīvi un viņa man izteica komplimentu. Ja nāk klāt adekvāti cilvēki, ar kuriem patīkami sarunāties, tad tas man ļoti uzlabo omu
Kamēr raksta tur paiet laiks :-D, runājot parasti kā kuram domas vel nesakārtojās tāpat kā raksītajā. Rēcīgi būt ja ikdienas sarunas būtu pārgudri sacerējumi, ja gribas vienk pačilot bet sākas zinātniski prātojumi...:-D
Ar ģimeni, darba kolēģiem - pats par sevi saprotams, ka sarunas ilgst daudz ilgāk par 30 sekundēm. Ar svešiniekiem, par nožēlu, gan nē, neatceros pat, vai vispār jelkad ir runāts, lai arī reizēm ļoti gribētos.
Man pret sociālo izolāciju palīdz darbs. Darbs palīdz arī pret hobiju trūkumu, pārēšanos pie ledusskapja, sajūtu, ka esmu nelietderīga, palīdz nenolaisties līdz trenniņbiksēm un nemazgātiem matiem, un vispār - ja nebūtu darba, es laikam nojūgtos. . Bet nu jā, man tieši darba sakarā sanāk vislielākais % komunikācijas, lai gan es mēdzu sākt pļāpāt ar foršām kundzītēm rindā Rimi, pie kases, un visur citur.
Latvijā es maz runāju ar cilvēkiem, galvenokārt, kautrība ir iemesls. Ārzemēs cilvēki ir atvērtāki un paši nāk klāt runāties- tas man patīk. Godīgi sakot, ja mani neuzrunātu uz ielas, iepērkoties vai pasākumos, es noteikti skaitītos pie antisociālo un izolēto grupas :)
Ļoti nepatīk runat ar svešiniekiem. Ja runāju, tad tikai par lietu- vai nu par sava darba jautājumiem vai, saņemot kādu pakalpojumu, tad par un ap to. Man galīgi neinteresē svešu cilvēku dzîves un garlaiko plāpāšana ar svešiem. Citreiz gribas vienai apmeklët kādu pasākumu, bet bieži atbaida tas, ka ieraugot cilvēku bez kompānijas, sāk piesieties.
795
