Es varu pastāstīt iemeslus, kāpēc precējos, un neviens no tiem nebija mīlestība. Es ļoti mīlu savu vīru, bet tas nebija iemesls precēties, varējām dzīvot laimīgi kopā un mīlēt uz nebēdu.
1) Mantojuma tiesības. Mēs gribam mantot viens otram piederošo, ja nu kaut kas notiek, turklāt bez lieka gemoroja un neatraidāmajiem mantiniekiem.
2) Kopīpašuma iegāde - tā vēl tikai tiek plānota, apsvērām domu pirkt arī uz kādu no mums atsevišķi (piem. dzīvoklis uz mani, kredītu maksāju es, komunālos - viņš), bet sapratām, ka ja nu kas, pārdot varēsim vienmēr, bet kopīpašumam, ko pērk laulātie, bankas dod labākus nosacījumus - 1.iemaksai, īpašuma kopējai vērtībai, % likmei, utt. Jo divas algas ir labāk nekā 1 alga.
3) Veselības problēmu gadījumā, te jau catana pieminētā reanimācija. Ja ar mani kaut kas notiek, gribu, lai par to lemj vīrs, viņš labāk zinās, ko darīt, nekā nākamais tuvākais cilvēks - mamma, kas ir emocionāla un haotiska.
4) Bērni - lai gan bērnus neplānojam, tas nenozīmē, ka es nevarētu nejauši palikt stāvoklī ar visu kontracepciju, vai pēc 10 gadiem nepārdomāt. Nereģistētās attiecībās es bērnus radīt nevēlos.
5) Dažādi citi sociālie labumi un ērtības. Bija doma iet studēt, ja mēs pie šīs idejas atgriezīsimies, kā ģimenes locekļiem būs atlaide studiju maksai. Man darbā nav veselības apdrošināšanas, vīra darbs piedāvā izdevīgus nosacījumus ģimenes locekļu apdrošināšanai par izdevīgu cenu.
Vārdu sakot, man vairs nav sajūta, ka es esmu pliks "nekas", random meitene, ar kuru guļ. Es esmu ģimenes loceklis.
*
Un es arī negribēju tradicionālas kāzas ar mičošanu un tiltiem, ballīte man bija, bet pavisam netradicionāla. Toties tāda kā nevienam. Nekad neesmu bijusi uz līdzīgām kāzām kā manējās, un diez vai kādreiz būšu. Sarakstīšanās dienā dzimtsarakstu nodaļā nebija pat dzejoļa - mēs to visu negribējām. Un labi, ka tā.