No attiecībām līdz laulībām

Es tieši nesaprotu jēgu precēties, kamēr esat knapi gadu kopā. Gads nav nekas! Pa gadu tu cilvēku no A-Z neiepazīsi. Un, ja tiešām esat viens otram "īstie", kur jums abiem jāsteidzas?

Ārprāts. Izbaudi to laiku, nevis steidzini puisi. Jūs vēl tik jauni. Priekš kam sasteigt, neesam taču padomju savienībā, kad cilvēki precējās agri.

Man šķiet, tie agrie divdesmit ir laiks, kad meitenēm gribas precēties precēšanās pēc. Man arī gribējās, bet, paldies Dievam, neapprecējos, jo tad pašlaik droši vien jau būtu šķīrusies. :-D Ar tagadējo prātu saprotu, cik liela ir atšķirība - kā es skatījos uz laulību tad un kā skatos tagad, kad manā bagāžā ir universitātes pieredze, esmu pierādījusi sevi karjerā, esmu izceļojusies pa pasauli un pabijusi dažādās gultās :-D Man ir daudz lielāka izpratne par to, ko esmu apsolījusi otram, sakot jā vārdu un ko es sagaidu no viņa un mūsu attiecībām kopumā. Es nesaku, ka visas agrās laulības vai attiecības ir nolemtas neveiksmei, taču periodā no 20-30 mēs tikai vēl nobriestam un topam par tādiem cilvēkiem, kādi vēlāk (vairāk vai mazāk) būsim visu dzīvi, šajā laikā izveidojas un nostabilizējas mūsu vērtības un pieredze. Tu pat nevari iedomāties, kā var mainīties tava pasaules uztvere, kad sāksi studēt, strādāt un dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi un varbūt tu nemaz vairs nespēsi sevi iedomāties viņam blakus, varbūt tu sapratīsi, ka viņš stāv ceļā tam, ko tu patiesībā vēlies dzīvē. Bet tikpat labi tu sapratīsi, ka viņš ir īstais un vienīgais un jūs abi dzīvosiet ilgi un laimīgi! Es gan tomēr ieteiktu nesteigties un vispirms saprast, kas esi tu pati - 20, tas vēl ir tikai pats sākums.

Biju šādās attiecībās, abi jauni, šķita, ka love for life, bet laiks gāja, mēs abi mainījāmied-augām, nostabilizējās intereses, viedokļi un mums vairs nebija pa ceļam. Pēc 7 gadu kopā būšanas izšķīrāmies. Ar to gribu teikt, nesteidzies ar kāzām, padzīvojiet, pabaudiet, pavērojiet. Nesaku, ka neesat radīti viens otram, bet vai nepieciešama steiga? ;-)

Nav visiem vienāda laimes recepte.. tāpat arī nav akmenī kalts termiņš, kad laiks precēties :) Svarīgi ir klausīt sirdsbalsij un justies laimīgiem kopā :)

Katra, +++++++ identiski man.

Forši jau ir precēties, un esmu tikai PAR, lai precās jauni un veido ģimenes, bet kāzas tomēr ir lielas izmaksas. Parēķini, vai strādājot un reizē mācoties tu spēsi tik daudz nopelnīt:-)

Ja abi vēlaties un spējat atļauties, tad uz priekšu.
Kaut gan pati piekrītu meitenēm, kas nesaprot, kapēc tik agri ir jādomā par laulībām.. Es jau 18 gadu vecumā teicu, ka ātrāk pa ~ 30 gadiem par kāzām neiespringšu. Tā arī sanāca, ka apprecējos 30 gados lai gan kopā bijām jau ļoti ilgi.

Es arī ļoti piekritīšu katra viedoklim.
Pēc vidusskolas sākas pavisam cita dzīve, tas ir noteikti. Un tas neapšauba jūsu abu mīlestību un jūtas, vienkārši tu pati vēl neesi tas cilvēks, kas būsi pēc diviem gadiem. Tā patiešām ir! Es arī atnācu pēc vidusskolas, un likās, ka nu tikai esmu pieaugusi, bet tagad, kad gadi jau gājuši uz priekšu, paskatos atpakaļ uz to, kāda muļķa meitene esmu bijusi, vēl bērns, kam uzkrauta pasaules atbildība. Un tikai tagad es jūtu, ka pamazām kļūstu pati par sevi - par cilvēku, kāda būšu turpmāko mūžu, sāku saprast, ko es gribu no dzīves, no sevis, no partnera.
Es iesaku pagaidīt kādus pāris gadus, varbūt divus maksimums. Ir forši precēties, un ja jūti, ka cilvēks ir īstais, tas ir vēl foršāk. Un neviens jau nesaka, ka tā nav. Vienkārši Tu pati pēc pāris gadiem paskatīties atpakaļ uz sevi un teiksi paldies, ka neaizskrēji laikam pa priekšu. Precēties vajag tad, kad esi jau liels, sevī pieaudzis cilvēks un zini, ko gaidi no dzīves, sevis, laulības. Un, izstiepies vai saraujies, to nevar uzzināt bez pieredzes dzīvē.

Kontrastam - zinu 3 pārus, kas apprecējās pirms vidusskolas izlaiduma un ir kopā vēl tagad (2 ir mani vienaudži, laulībā tātad 12 gadus un 1 ir paziņu pāris, kur abiem ap 50). Tiesa, vecākais un un viens no jaunajiem pāriem precējās tāpēc, ka gaidīja bērnu. Tā ka visādi pāri gan paliek kopā, gan šķirās (zinu atkal tādus, kam ap 30 pirms gada precējās, pirms tam kopā bija vairāk kā 5 gadus, un nu jau šķirās).
Bet tavā situācija par kāzām nedomātu tāpēc, ka pēc tava teksta, nolasās, ka precēties gribi tu, nevis jūs abi.

Pēc pieredzes arī neieteiktu steigties...
Man pirmās nopietnās attiecības bija tādas, ka puisis bija kā bez prāta manis dēļ, es biju atturīgāka, bet tiešām likās, ka būsim viens otram uz mūžu, ritēja laiks... un, tieši, augstskola bija tas, kas izjauca mūsu attiecības,jo ;ipaši viņam, kurš manis dēļ bija kā bez prāta, jauni draugi/paziņas, intereses un tad kaut kā saproti, ka, nu, ne šoreiz...

Ir tie foršie stāsti, kad cilvēki ļoti ātri apprecas, piem., pēc gada kopābūšanas, un nav tur nekas slikts. Bet diez vai 20 gados.
katra ļoti labi pateica!

Bildināja pēc 1 gada un 5 mēnešu kopā būšanas. Pēc gada būs kāzas. Man 26, viņam 28.

mana kursa biedrene apprecējās pēc 8 vai 9 mēnešu kopā būšanas. decembrī sapazinās un septembrī bija kāzas, ja nemaldos. :-D
es tomēr laikam gaidītu iniciatīvu no puiša puses, nevis pati uzprasītos.

Ja tev ir pietiekama bagāža ar pieredzi un tu labi saproti kāpēc tu gribi precēties un ko tas nozīmē. Tu nevarēsi vienkārši strīda laikā pateikt - viss šķiramies! Un veidojot karjeru pēc kāzām tev bus jāpielāgojas vīram - viņam tev.
Lai nav tā ka pēc diviem gadiem veido diskusiju "Help, boss piedāvā labi apmaksātu darbu ārzemēms , bet vīrs grib palikt Latvijā! "

Man sīkais piedzima 20 gados, darugam bija 24. Bet abi zinājām, ka neprecēsimies tikai precēšanās pēc. Ar loģisko saprātu domājām un pieļāvām domu, ka tik īsas attiecības (pusgads pirms paliku stāvoklī) varētu arī ilgi neturpināties, bērnu viņš atzītu un atbalstītu, bet nebūtu jākārto nevajadzīgas formalitātes, ja tiešām gribētu šķirties. Tagad pēc desmit gadu kopā būšanas, attiecības ir lieliskas un esam izgājuši cauri daudz kam kopā, un esam tikai tagad sapratuši, ka jā, gribam precēties, jo domāt par partneru maiņu pat prātā nevienu brīdi nav ienācis.
Iesaku, pagaidīt, kā tu saki vēl skola, nāks karjera, vilinoši darba piedāvājumi, izaugsmes iespējas, varbūt pat citā valstī, kas to lai zina. Sāksies tev reāla pieaugušo dzīve, tad paskatieties, ka tiekat galā ar to. Ja viņš un tu būsiet gatavi pieņemt visu as nāks pāri, tad aiziet!
Kā saka, tagad izšķirties ir dārgāk nekā apprecēties.
Esmu reāliste..

Apprecēties ātri pēc iepazīšanās, manuprāt, nav nekas slikts. Un pusotrs gads, manuprāt, ir tīri normāls laiks..vismaz es noteikti neredzu jēgu vilkt attiecības nez cik tur gadus.
Bet cita lieta ir vecums. 20 gadi, manuprāt, ir mazliet par ātru.. varbūt vēl pirmā love? ja tā, tad vispār.. nē, nē, nē.
Man kolēģe apprecējās pēc četru mēnešu kopā būšanas, iepriekš ar vīru bija paziņas. Protams, dzīve rādīs kā būs, bet 3 gadus dzīvo laulībā un galīgi nesūdzas. Te gan jāmin, ka nav nekādi zaļi gurķi. Pāri 30 gadiem.

Kā saka, tagad izšķirties ir dārgāk nekā apprecēties.

nu, nu :-)

Viens ir, ja precās mīlestības, otrs, ja bērna dēļ!
Esmu Tavā vecumā un skaidri zinu, ka šobrīd nebūtu gatava kāzām tīri finansiālu apsvērumu dēļ, jo kāzas ir lielas izmaksas.
Viens ir arī tas, vai abi dzīvojat kopā, cik ilgi, kur dzīvojat, piemēram, man tas būtu svarīgi, ka ir jau savs mājoklis.
Katrā ziņā, puisim pati ar piedāvājumu neuzbāstos, gaidītu iniciatīvu no viņa puses!
Katrā ziņā, neesmu ne par, ne pret! Lai izdodas!

Man šķiet, ka tām sarunām par laulību, ģimeni, nākotni ir jārodas dabiski. Ja tādas nerodas, tad nav pienācis īstais laiks.
Nav jau vairs tie laiki, kad sievietes klusām cerēja, ka ciema lielskungs, ar kuru labi, ja pāris vārdus dzīvē pārmijušas, lūgs viņu roku. Es tā īsti arī nekad neesmu varējusi saprast bieži vien forumos lasīto "ļoti gaidu bildinājumu, gribu precēties, bet vīrietis par to neieminas ne pušplēsta vārdiņa". Vai kādai no jums tiešām bildinājums bija milzīgs un negaidīts pārsteigums? Var jau būt, ka mēs tādi dīvainie, kas par laulību un vēlmi būt kopā happily ever after bijām daudz runājuši pirms paša bildinājuma.
To, kādas ir divu cilvēku attiecības, zina tikai šie divi cilvēki, un nekad neviens no malas objektīvi nepateiks, ka "jā, jums jāprecas" vai "nē, vēl daudz par ātru. Es ticu laimīgai laulībai gan tad, ja cilvēki apprecas vien dažus mēnešus pirms kopdzīves, gan tad, ja kopā garš ceļš noiets pirms iestūrēšanas laulības ostā.
Tā ka, Citronpalma, ja jūs abi jūtat, ka - JĀ, gribat un vajag precēties, tad neklausies nekādos viedokļos no malas. Galvenais, lai tā sajūta ir jums abiem.