Man šis kādreiz bija ''aktuāli''. Es nedomāju, ka vienmēr ir vaina abos un vienmēr visu, kuru krāpj, zina. Uz sevi es to nekad nevarētu attiecināt no piedzīvotā. Ja kāds man pateiktu, ka zemapziņā es slēpu, ka mani nokrāpa, piemēram, es cirstu pretī. Tās ir tik infantilas mocekļu domas vai kas. Graušanos saknē neredzu, bet tikai vienu piemēra apspēlēšanu un domāšanu diezgan pretēji - šauri un taisni, jo pieredze rāda gluži ko citu, vismaz man redzētajos gadījumos. Es nesodīju vainīgo tādā ziņā, ka attiecībās viss nebija kārtībā tikai viena cilvēka dēļ, bet krāpšanu izvēlējās un attiecīgi mērķtiecīgi to izdarīja viens, jo tas negadās tā, ups, satikos un iebāzos. Tu pats par sevi vari būt lielisks cilvēks, nedarīt ļaunu nevienam, rūpēties par otru, bet, ja viņš ir tāds vējagrābslis, kuram mute atveras tikai nodarbojoties ar to ar citu gultā, ne sarunai, sajūtu izklāstīšanai, jo jaunas lietas sagribējās vai trauki ne tā vienmēr salikti, tad viņš ir jāklis.