mistiskas lietas

Es varu pastāstīt savu esšitovienmērstāstu stāstu :-D Biju maza, aptuveni 4 gadi, kamēr dzīvojos pa savu istabiņu, spēlējos untātālāk, pēkšņi dzirdu, ka mani vārdā sauc vīrietis. Tajā pašā mirklī sapratu, ka tas ir mans mirušais tēvs. Šokā aizskrēju uz omes istabu, kura skatījās panorāmu un man nepievērsa uzmanību, apsēdos dīvānā un, kā man tagad šķiet, vismaz stundu biju zaudējusi valodu no šoka un bailēm. Pēc tam pēc vairākiem gadiem, viņš arī ir nācis sapnī pie manis un stāsta visādas lietas, kuras es šeit negribētu atklāt.
Man interesē - vai kādam ir bijis līdzīgi?

Man ir bijuši daudzi sapņi, kas ir piepildījušies - gan labi, gan slikti. Piemēram, redzēju sapnī tēta bēres - pēc dažām dienām viņš pēkšņi un negaidīti nomira.
Tieši gadu pirms satiku savu topošo vīru, redzēju viņu sapnī - un savā dienasgrāmatā vēl biju to aprakstījusi kā "pēkšņi materializējas vīrietis armijas formastērpā un (te viņa āriene, acu un matu krāsa) un saka - esmu atgriezies pie Tevis no tāda un tāda gada". Nu viņš izskatās tieši tā, kā vīrietis sapnī un arī profesija tā pati. :)
Bet visbaisākais sapnis bija par draudzenes brāļa nāvi. Es nepazinu to brāli, pat bildēs nebiju redzējusi. Bet vienu nakti redzu sapnī, ka atrodos drupās, un ar mani ir jauns vīrietis. Atnāk grupa ar cilvēkiem un pakar viņu, es stāvu blakus un neko nevaru izdarīt, tikai redzu, kā karājas. No rīta domāju - nu ok, baiss sapnis un viss. Bet tad zvana cita draudzene un saka, vai es zinot ,kāda tai otrai draudzenei nelaime notikusi. Es nezinu. Un izrādās, no rīta citas valsts pilsdrupās atrasts pakārts tās meitenes brālis... Tad man vēl vairākas dienas bija ļoooti baisa un neomulīga sajūta.

twig, mani nesauca dzīvē, bet mēnesi pēc tēva nāves es smagi saslimu ar plaušu karsoni un vilcienā braucu ar pāri pār 40-41 grādu temperatūru, plaušas dega ārā un man sākās halucinācijas. Tad redzēju viņu un prasīju, lai palīdz, bet viņš teica, ka man vēl neesot jāiet viņam līdzi, ka nepalīdzēs. Apķēra un nosauca mīļvārdiņā, kas, kā izrādās, vecāki mani tajā saukuši, kad biju pavisam maziņa (es to neatcerējos).
Un arī ir nācis sapņos, stāstījis visādas lietas. Piemēram, vienu gadu rudenī viņš sapnī bija ļoti priecīgs un teica, ka drīz nākšot atpakaļ. Pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka māsa ir palikusi stāvoklī. Nu neko, piedzima puisītis, 3 dienas pirms mana tēta dzimšanas dienas. Viņa pirmie vārdi bija nevis mamma, tētis, bet gan mammu sauca vārdā (sarežģīts vārds), gan manu mammu, savu vecmammu, sauca ne vien vārdā, bet pat mīlināmā formā, kādā viņu neviens cits, izņemot manu tēti, nav saucis...

Man interesē - vai kādam ir bijis līdzīgi?

Kaut kas līdzīgs ir bijis, bet tā kā man diezgan daudz visādi murgi rādās, tad nezinu, vai tas nebija mans prāta kārtējais gļuks. Laikam tieši atšķirība starp ierastajiem murgiem un starp to gadījumu bija tāds, ka otrajā man nebija bailes un bija pilnīgs miers. Gulēju, biju puspamodusies (laikam gāju uz wc), iekāpu gultā un skaidri dzirdu, ka manu vārdu no mugurpuses izrunā vecišķa sievietes balss. Man negribējās paskatīties uz aizmuguri, es nenobijos, likos tālāk gulēt. Tikai pamostoties sapratu, ka tas īsti normāli nebija. Protams, var padomāt, ka nebiju lāgā pamodusies.
No otras puses ir gadījumi, kad es dzirdu, ka kāda pele skrāpē kaut ko vai tamlīdzīgi un es rauju vīrieti no gultas ārā, lai viņš pārbauda, vai tur nav kāds maniaks. Vai pamostos ar slapju pieri no tā, kāds murgs bijis. Tieši tas miers, kāds man tobrīd bija, kad skaidri izdzirdēju to vārdu, man šķita jocīgs. Versija, kas tas par cilvēku var būt, kas gribēja parunāt ar mani, man ir. Bet nu nezinu, nezinu. Īsti ticības nav.

Sapņi, kas realizējas, man arī ir bijuši, bet to norakstu uz zemapziņas spēku, jo tie nav tādi par miršanu u.tml., bet tādas lietas, par kurām esmu domājusi kaut kad nomodā, bet likusi tās domas malā, sapnī atkal par to tēma paceļas un es pēc pamošanās skaidri zinu, ka šīs domas ir pareizas. Paņemu, pārbaudu - un ir. Bet tā jau ir vienkārši intuīcija.

šeit jau reiz biju rakstījusi savu pieredzi, bet atkārtošos.. Pirms nepilna gada, naktī redzēju planējošu lodi savā istabā, kura izstaroju gaismu, labi zinu, ka to nenosapņoju, jo ilgi meklēju tumsā nakts lampas vadu, kurš vēl toreiz bija jāiesprauž rozetē un atskatoties aiz muguras tas joprojām tur bija, tikai, kad ieslēdzu gaismu pazuda. Vēlāk pētot internetā atradu ko līdzīgu vienā video, bet tagad vairs nevaru atrast :-/ Pēc apraksta tas atbilda kaut kam līdzīgam kā debesīs nenonākušo cilvēku dvēselēm.
Interesantākais, ka tas notika pašā septembra sākumā, kad ievācos istabiņā, kuru irēju tikai skolas sezonā, tas bija otrais gads, kad tur dzīvoju, pirms tam tur ļoti patika, pēc tam gan ar mokām tur dzīvoju :D Toreiz bija nenormāli bail, nespēju pēc tam ļoti ilgi tur normāli pagulēt. Esmu tikusi pāri tam atgadījumam, bet atceroties tāpat neomulīgi :D

Es varu pastāstīt.
Kad biju maza, ap gadiem 11, aizbraucu ciemos pie sava tèva. Tà bija līgo nakts.
Biju es, brālēns un tēvs. Saprotams, viņš bija iedzēris, bet mēs kā mazgadīgie ne.
No pasākuma gājām ar kājām ap pus 3 naktī uz mājām.
Gājām pa ceļu un aptuveni 300 m uz sāniem bija mežs. No meža izvilkās kaut kas liels un spīdīgs. Galvas vietā bija tāda kā kaste. Pats interesantākais ir tas, ka viņš lidoja kādus 30 cm no zemes. Mēs sākām visi skriet. Tā bija milisekunde un viņš jau bija pie ceļa malas.
Es saprastu ja to būtu redzējis tikai mans iedzērušais tēvs bet to redzēja arī mans brālēns un es!
Tā man ir mistērija un dīvainākais kas noticis

justgirl01, nebija negaiss tobrīd? pēc apraksta kā lodveida zibens, reāla parādība, var iekļūt caur logu, elektriskajiem vadiem utt.

Lodveida zibens dzīvo no 10 sekundēm līdz pat dažām stundām, pēc tam tas iztvaiko.

tā kā pazušana arī ir izskaidrojama.

petunijayyy, tas bija septembris, un labi atceros, ka nebija negaisa, arī tādu domu sākumā apsvēru. kkas līdzīgs šajā video https://www.youtube.com/watch?v=jUXh_FBgCaE , tikai tur ir grūti saprast cik liela lode ir tajā video, tā ko redzēju es bija diezgan liela.

petunijayyy, varbūt tiešām lodveida zibens atplenēja līdz manīm no tālienes, ja tik ilgi spēj izdzīvot :D

Vēl viens gadījums, kuru es tika dažiem esmu izstāstījusi un vienīgā, kura tic ir mana māsa, jo ar viņu arī dažādas dīvainības ir notikušas -gāju kādā 8.klasē, ir vēls ziemas vakars, visi dzīvoklī guļ un es eju uz tualeti. Iznākot ārā, izslēdzu gaismu, slēdzis atrodas ārpus tualetes telpas. Kā nospiežu slēdzi, tas pats uzraujas augšā, tā ka tualetē atkal ieslēdzas gaisma. Es stāvēju sastingusi, jo nesapratu, kas tas tāds vispār ir kas notiek un tad tas gaismas slēdzis sāk pats slēgties iekšā ārā diezgan lielā ātrumā. Skats aptuveni tāds kā filmās rāda, kad spoki spēlē klavieres. Neviena nav, bet taustiņi kustas. Es pārbijos un aizskrēju savā istabā, palīdu zem segas, iebāzu austiņas un visu nakti klausījos mūziku, jo negribēju to klikšķēšanu dzirdēt. Kā es aizmigu neatceros, bet es biju ārprātā no bailēm.

twig, kā pēc tam tu vispār spēji iet uz to toleti viena? Es esmu ļoti bailīga no tādām lietām, vienreiz kādā septitajā klasē draudzene man parādīja baisākos momentus no paranormal activity , man pietika redzēt to kadru, kad meiteni aiz kājas izvilka no gultas, kopš tās reizes joprojām izbāžot kāju ārā no segas, atceros to ainu un vienā mirklī kāja ir atpakaļ zem segas :D Ja man tā notiktu es diezvai kādreiz vispār naktī ietu viena uz tualeti :D

justgirl01, es pat nezinu. Atceros, ka vairākus mēnešu biju dīvainā stāvoklī, jo ik pa laikam atcerējos un nevarēju nedomāt par to. Bet no otras puses, man patīk adrenalīns un šādi notikumi piedod sāli dzīvei :-D

Ir 2 reizes bijusi klīniskā nāve.
Es atslēdzos, tad es gāju augšā un sajutu tādu enerģiju ( kā man izskaidroja, ka Dievs ir enerģija ). Es it kā visu dzirdēju, kas man rinķī notiek.
Tādas sajūtas, kādas man nekad nav bijušas!!!
Tur nekāda tuneļa nebija un tas, ko parādīja Viņas melo labāk tur, kur Robertiņš bija tunelī. Pilnīgas muļķības!!!

Pēc vectēva nāves man gadījās iet uz vecvecāku māju pēc obligātās literatūras grāmatas. Kamēr krāmējos vecmammas istabā pa grāmatplauktiem, vectēva istabā atskanēja krītošas grāmatas troksnis. Es satrūkos, mirkli pagaidīju, jo domāju, ka kaķis pie vainas, un turpināju krāmēties pa vecmammas plauktiem. Pēc tam atkal bija krītošas grāmatas trokšņi, bet šoreiz vairāki pēc kārtas. Tad gan es ņēmu vagu prom no vecmammas mājas. :D Nekas tāds gan vairs nav atkārtojies... Vēl bērnībā vairākkārt ir redzēti visādi mistiski objekti debesīs, kuri riņķo viens ap otru un tad strauji aizlido - lūk, tas gan šķita reāli baisi.

Es gan domāju, ka man prātiņā kaut kas sajucis tajā brīdi bija, es nezinu (t)
Īsumā, vecmamma dzīvoja kopā ar mums, tikai kādu pusgadu pirms savas nāves, viņa pārcēlās pie tēta māsas uz māju. Nu lūk, tajā istabā, kur viņa dzīvoja, es parasti sēdēju pie datora. Pēc viņas nāves, iespējams, ka kādu pusgadu vēlāk es iegāju istabā, un sajutu viņas smaržas. ( kā jau veciem cilvēkiem, tādas rūgtenas) goda vārds, bija tāda sajūta, ka viņa man garām pagāja un aiz viņas nosmaržoja. Kā es sabijos tajā brīdī... goda vārds. Vienkārši uz pāris sekundēm sajutu viņas smaržas, lai gan tajā istabā viņa jau gadu kā nedzīvoja.
(t)(t)

Padalīšos es arī ar savu "spoku stāstu" - palikām par nakti vienā senā mājā, kurā pirms tam dzīvoja radinieka nelaiķa tēvs, kuram esot bijis ieradums skatīties TV ļoti skaļi viesistabā, līdz vēlai naktij. Mīļākā filma tam cilvēkam bija Italian Job. Cilvēks miris gadus 10. Mēs tajā vakarā skatījāmies vienu konkrētu kanālu un tad, diezgan vēlu, izdomājām doties gulēt. Izslēdzām TV, gaismas un pa pusei jau bijām ārā pa durvīm, kad TV pēkšņi ieslēdzās - un pa citu kanālu (kuru mēs nebijām skatījušies), pilnā skaļumā (skaļāk vairs nebija iespējams) sākās filma, uzmini nu - Italian Job.
Iespējams, ka tam ir vienkāršs izskaidrojums, bet tik vēlu vakarā, senā mājā, mana dzelžainā pārliecība, ka gari neeksistē, pēkšņi nebija vairs TIK dzelžaina :-D.

Ja par spoku stāstiem, tad man arī ir.
Pirms tam kādus 5 mēnešus nodzīvojām īrētā dzīvoklī. Jau pašā sākumā tur šķita neomulīgi un tad, kad draugam bija komandējumi, pa nakti bija ļoti bailīgi. Neizskaidrojami, jo parasti man tā nav. Bet tur - tiešām, izslēdzot gaismu, jāskrien līdz gultai, lai briesmoņi neapēd. :D Dzīvoklī visur bija bīdāmās durvis un mums kā reiz kaķis vēl bija ļoti maziņš, ņēmu viņu pie sevis istabā, aizbīdīju durvis līdz pašam galam un sēžu datorā. Pēkšņi skatos, durvis atbīdītas (kaķēns vēl bija pārāk mazs, lai to izdarītu - pārāk smagas durvis).
Tad vēl - iepriekšējā vakarā mazgāju grīdu, aizgājām gulēt abi ar draugu, no rīta pamostamies - guļamistabā pie viņa gultas puses paliels sveķu aplis pielipis pie grīdas. (t) Tā, it kā kāds būtu ar sveci vērojis mūs guļam un piepilinājis. Kaķis nevarēja atnest, jo tad tas nebūtu piekaltis. Neviens no mums arī nav īsti mēnessērdzīgs, vismaz ne tādā pakāpē, ka ietu uz citu istabu, aizdegtu sveci, atnāktu, piepilinātu un aizietu atpakaļ, nodzēstu, utt. No šī arī draugam palika neomulīgi, jo to durvju vēršanos viņš nebija redzējis.
Un tad jau vēl visādi brīnumi ar durvju virināšanos un jokainām skaņām no dzīvokļa, kad abi ar draugu to dzirdējām un kaķis arī sēdēja pie mums un ausījās, spalvu saslējis.
Vienu reizi es ieraudzīju, kas tur spokojas. Naktī draugs iet uz WC, es pamostos un skatos, ka gultas galā stāv kāda sirma sieviete, vecā naktskreklā un izbrīnīti uz mani skatās. Tad pazuda...
Labi, ka mums tur ilgi nebija jāuzkavējas, jo draugs iegādājās savu dzīvokli, bet tur pavadīto laiku atceros ar nepatiku. Vācoties ārā, uzzinājām, ka dzīvokļa īpašnieces mamma tur iepriekš dzīvojusi un nomirusi pirms gada.... Acīmredzot, cilvēks ļoti pieķēries mantām, jo tur tiešām bija daudz viņas mantu - sākot ar mēbelēm un antīku spoguli, beidzot ar kristāla servīzēm.

Esmu vairākas reizes pārliecinājusies, ka maniem vārdiem ir spēks. Nezinu vai tas ir mistiski vai nē. Bērnībā draudzenei pateicu lai tā nedara (nesit "laimes zirnekli") citādi vēl noslīks. Pēc 10 min arī gandrīz noslīka ezerā. Un ir bijuši vēl neskaitāmi citi gadījumi pēc kuriem esmu pārdomājusi sacīto.
Esmu 2x sajutusi tēva smaržu pēc viņa nāves. Tas mani nebaida :)