Uzvārda maiņas jautājums

Visādi citādi - uzskatu, ka tas ir sievietes "liktenis" pāriet vīra uzvārdā vienalga - patīk vai nepatīk, grūti vai nē mainīt visus dokumentus, parakstu u.tml. Kas jādara - jādara un nav ko daudz domāt.

Interesants skatījums.

unique, piemēram, ja draugs būtu teicis, ka skan tavs labi ar viņa vārdu, ka grib pieņemt, tu teiktu nē, nedrīkst, jo tad skaitīsies zem tupeles?

Es gan paliktu pie sava uzvārda,jo tas ir diezgan rets un skaits(l)Arī saistīts ar dažiem slaveniem radiem,kas,teikšu godīgi,diezgan atvieglo dzīvi:-D:-D

Man tas nešķiet baigi nozīmīgi,kura uzvārdu pieņem,taču uzskatu,ka tam jābūt kopīgam(pat tad,ja dubultais).
Zinu trīs pārus,kur vīri pieņēma sievas uzvārdus:-D Izvēli izdarija paši. Vienā no gadījumiem sieva pat tam variantam sākotnēji iebilda.:-D
1. Vīram patika kā veidosies viņa iniciāļi: RR- Rūdolfs Rēders
2. Vīram patika sievas uzvārds: Kundziņš
3. Vīrs jau sākotnēji savu uzvārd neuztvēra kā Savu.Nevēlējās turpināt dzimtu,kas nebūtu saistīta ar viņu pašu.(Mammas laulību uzvārds-nevis mammas dzimtas,vai tēva,bet cita vīrieša(mammas vīra) uzvārds)

Duuja, nu apmēram. Neprasīju skaidru formulējumu, bet arī pašai kaut kā nelikās ok, ja vīrs ņemtu manu uzvārdu. Es atbalstu to tikai tādos gadījumis, kad vīrietim uzvārds ir tiešām briesmīgs. Visādi citādi - uzskatu, ka tas ir sievietes "liktenis" pāriet vīra uzvārdā vienalga - patīk vai nepatīk, grūti vai nē mainīt visus dokumentus, parakstu u.tml. Kas jādara - jādara un nav ko daudz domāt.

Vīrs pārgāja manā. Neko sliktu tajā nesaskatu, jo vīrs pats uzstāja un gribēja. Gribēju ņemt dubulto, bet vīrs bija pret to tad nu ir viens.

Manu uzvārdu vīrs negribēja ņemt arī principa pēc

Neons, drīkst zināt, kas par principu? Justos tikai tā dēļ ''zem tupeles''?
eerika, mūsdienās tie stereotipi laikam palikuši, bet sapņot visu ko taču var. :D

Duujaa
Tā šķiet,jo AGRĀK sievietes tiešām tikai iznēsāja,vīrieši bija tie,kas uzņēmās tālāko atbildību.
Mūsdienās tas šķiet vismaz dīvaini,vai ne?
Bet vai tas nebūtu forši,ja mums atliktu tikai dzemdēt?:-DVīrieši ar sava uzvārda iedošanu uzņemtos arī atbildību...Bišķi pasapņoju...:-D

Pārgāju vīra uzvārdā. Savam nebija ne vainas, vīra uzvārds nepatika, taču princips, ka gribu būt "zem vīra uzvārda" bija svarīgāks par patikšanu. Dubultuzvārds vispār šķiet galīgi garām - būtu garš kiš-mišs... Manu uzvārdu vīrs negribēja ņemt arī principa pēc. Nu jau esmu apradusi - viss forši.

eerika
Es zinu par vēsturi, domāju, kāpēc tas velkas līdzi, ja jau pagātne, un tas vairs mūsdienās nav aktuāli.

Ezotēriskajā literatūrā arī esmu lasījusi par dzimtu egregoriem.Bērni piedzimstot tiek piesaistīti tēva dzimtai.

Citiem vārdiem, sieviete tikai iznēsā? :D

Duujaa
ja painteresēsies par vēsturi,tad sapratīsi,ka AGRĀK vīrietim bija diezgan pazemojoši ieiet sievas ģimenē,kļūstot par iegātni.Tas neliecināja par vīrieša spējām materiāli nodrošināt ģimeni.bet tas bija AGRĀK.
Ezotēriskajā literatūrā arī esmu lasījusi par dzimtu egregoriem.Bērni piedzimstot tiek piesaistīti tēva dzimtai.Tāpēc arī uzvārds tiek dots no tēva.
Es nevēlētos,lai mans vīrs pāriet manā uzvārdā.,bet divus uzvārdus es arī nevēlētos,tas ir kā persona tiek sadalīta,vai te vai tur?Tad kur es esmu piederīga?

Man šķiet dīvaini, ja vīrietis ņem sievas uzvārdu. Sajūta, ka vīrs ir zem tupeles :-D
Negribu nevienu aizvainot, tikai manas domas.
Nerunāju par gadījumiem, ja vīram ir patiešām briesmīgs uzvārds..

Kā jums šķiet, kādēļ retāk pieņem sievietes uzvārdu - tas no pagātnes nāk, ka tā vajagot un pieņemts? Vai jūsu otra puse piekristu ņemt jūsējo vai caur svītriņu abus? :-)

Mums abiem skaisti uzvārdi, vienīgi ar tādu vārdu uzvārdu esmu vienīgā Latvijā. Ar drauga uzvārdu gan laikam būtu diezgan bieži sastipami. Bet es arī neuzskatu, ka var citādi.. ja precas tad abiem ir viens vienāds uzvārds dibinot jaunu ģimeni. Gadījumā, ja otras puses uzvārds nepatiktu galīgi, mēģinātu pierunāt lai pieņem manējo :D

Man ir vīra uzvārds, pieņēmu, jo toreiz citas iespējas nemaz netika apsvērtas. Un nožēloju šo rīcību, ar šodienas prātu paliktu savā uzvārdā, vīra uzvārds ir garš, latviskajā vidē nereti sagādā problēmas gan rakstība, gan izruna, bet tas nav noteicošais, es šo uzvārdu neizjūtu kā savu, savā galvā neasociēju šo uzvārdu ar sevi, lai arī nu jau parēķināju, ka dzīvoju ar šo uzvārdu jau gandrīz septiņus gadus.

Man šķita pareizi pieņemt vīra uzvārdu. Citus variantus pat neizskatīju.

Loti nepatik dubultie uzvardi. Nemtu viira kaut savs uzvards ir loti rets.

Man ir rets, smuks, latviskojies neLV uzvārds un ļoti labi saskan ar manu vārdu. :) Lai no savējā tā vienkārši šķirtos vai piekabinātu klāt citu, tur vajag būt kaut kam ekstra labam un labskanīgam. :-P Bet tad jau redzēs, kādi būs varianti, kad tik tālu nonāks. :)

Pieņēmu vīra uzvārdu. Uzvārds skaists un vienkārši tā gribējās. Sākumā domāju, ka likšu dubulto, bet tad sapratu, ka gribu vienkārši vīra un viss :-)

Nepatīk dubultie, zinu tikai vienu tādu, kas man liktos, ka skan un sader labi. Laikam nepārietu vīra uzvārdā tikai tādā gadījumā, ja tieeeešām nepatiktu. Savam nav pieķeršanās, tāpēc negribētu arī, lai vīrs pāriet manā :D Vienalga, no kurienes cēlies tas, ka pieņem vīra uzvārdu, bet, manuprāt, tas ir tāds optimāls variants, ja ģimene grib vienu uzvārdu (un manās acīs ģimenei ir jābūt vienam uzvārdam, kaut vai dubultajam, bet abiem vienādam, nevis vīram viens, bet sievai divi).