Miileet sevi un dot otram miilestiibu....

Es laikam taa iisti nepiekriitu,jo man liekas,ka es citus miilu vairaak,kaa sevi!
Esmu dzirdeejusi no savas radinieces,ka vina naakotnee miileesot tikai tos cilveekus,kuri miil vinu.
Es vareetu teikt,ka pat nezinu kurs un cik mani miil-man vajag to sajuutu -miileet!

Es arī īsti nepiekrītu... manuprāt, pat tas ir ļoti izplatīts cilvēku vidū - nemīlēt, pat necienīt sevi.. bet otra dēļ cauri ugunij iet :)
Manuprāt, vislabāk padodas mīlēt tiem cilvēkiem, kas ir saņēmuši to no citiem :)

Nu es aizdomaajos par sevi. Varbuut, ka neveicas miilestiibaa, kaa gribeetos, jo sevi nemaaceeju miileet? Varbuut tikmeer nekas nevar sanaakt normaali. No otras puses, skatoties rinkjii - taas meichas, kuras skjiet, tieshaam ir ar zemu pashveerteejumu(nabadziigas, miil iedzert un iet ar nokaartu galvu veikalaa) tachu nereti meedz skriet pakalj kaut kaadam vecim, nez ko dariit vinja deellj, lai tikai atpakalj naak, kameer ir arii taadas, kuras sevi celj sauliitee un ar pashveerteejumu nav probleemu, bet ir taadas veesas, ka shkiet pat nav speejiigas nemaz miileet. Kur logjika?

Vai arii otraadi? Tie, kuri nav sanjeemushi var dot vairaak, jo grib sajust un sanjemt atpakalj? Man reiz viens pazinja teica - miilestiiba ir egoistiska - dodam to otram, jo gaidam atpakalj. Tai nav jeegas, ja zinaam, ka atpakalj neko nesanjemsim. Saals tajaa apmainjaa - dodu -sanjemu. To tad saucam par miilestiibu, kad taa mijiedarbiiba diviem ir.

Es biežāk esmu novērojusi to, ka cilvēki, kam pietrūkusi mīlestība bērnībā ... neprot paši īsti mīlēt.. jo grūti sniegt to, ko pats īsti neesi saņēmis.. iespējams līdz galam neapzinies, kas tas ir par zvēru :)

Nu es piekrītu, ka vajag sākt ar sevi vispirms, sevi mīlēt un tikai tad otru. Jo nu, cik viegli ir mīlēt kādu, kas sevi nemīl:-( Var cilvēkam stāstīt cik viņš ir labs, jauks un īpašs cik vien vēlies, tomēr, ja tas cilvēks pats sevī to nejūt un netic, tad nekas tur nebūs. Tu ar to savu mīlestību vari sities pret sienu, kas tevi neredz un nedzird.
Atceros sevi agrāk, kad nebija tik liela sevis mīlestība. Nu varēja man teikt, cik es laba esmu, bet neticēju sirdī, strīdējos pretī un vispār grūti...
Neticēsi, ka esi mīlestības vērts pats, tad nespēsi to arī pieņemt un novērtēt, saprast, ka esi pelnijis un tā visa vērts.

Es biežāk esmu novērojusi to, ka cilvēki, kam pietrūkusi mīlestība bērnībā ... neprot paši īsti mīlēt.. jo grūti sniegt to, ko pats īsti neesi saņēmis..

Tieši tā. Tam ir ļoti zinātnisks pamatojums - mūsu dzīves pieredze veido mūsu smadzeņu struktūru un neizjūtot labu emocionālu piesaisti bērnībā, ir ļoti grūti veidot funkcionālas attiecības. :-/
Manuprāt, lai vispār varētu veidoties dziļas jūtas, ir jāiemācās sevi saprast. Sava pagātne, savas sāpes, savas bailes, savi sapņi, savu sapņu motīvi... Es noteikti piekrītu, ka tikai strādājot ar sevi, var patiesi mīlēt..

taas meichas, kuras skjiet, tieshaam ir ar zemu pashveerteejumu(nabadziigas, miil iedzert un iet ar nokaartu galvu veikalaa) tachu nereti meedz skriet pakalj kaut kaadam vecim

Man ir zems pašvērtējums, nenāku no pārāk bagātas ģimenes, vienā konkrētā dzīves periodā ir bijusi aizraušanās ar alkoholu, esmu mēģinājusi glābt mirstošas attiecības. Noteikti, pēc komentāra spriežot, esmu drausmīgs cilvēks ar tiešām zemu pašvērtējumu. Atļaušos iebilst sakot, ka mana dzīve ir mainījusies un es vairs neesmu tāds cilvēks kāds biju agrāk. Bet, teikt, ka cilvēks, kurš ir nabadzīgs, automātiski ir ar zemu pašvērtējumu, var tikai izlutināta caca, kura nekad mūžā nav pieredzējusi situāciju, kad gribas maizi, bet tai nesanāk naudas.

Ir arii taadi cilveeki,kuri sevi tik loti miil,ka ir taada sajuuta,ka nav vietas vairs tam otram cilveekam!Vini ir tik loti paarnemti ar sevi!Varbuut neizjuut taadu sajuutu,kaa miilestiibu.
Salome viedoklis interesants.

100% Piekrītu. Ja mīlam sevi, mēs mīlam arī apkārtējos. Cilvēki sniedz otram pieredzi kādu ir saņēmuši, tas attiecas ne tikai uz mīlestību, arī naids, greizsirdība utt.

Ne tikai tēmas pieteikumā minētā Meyer tā ir teikusi. Ik pa laikam uzduros dažādām variācijām par tēmu 'ja mīl sevi, tad viegli ir mīlēt citus' arī no citiem zināmiem un ne tik zināmiem ļautiņiem. Patiesībā it visi mākslas darbi literatūrā, kino, mūzikā utt. runā par šo, ja aizrokas tā labi dziļi. Jautājums tik, kā tas apspēlēts, lai mākslas darba varonis nokļūtu līdz šai atziņai un atrisinātu savas iekšējās pretrunas lai iemīlētu sevi un visu pasauli līdz ar to.
.
Kas attiecas uz

cilveeks, kursh nemiil sevi var iemaaciities iemiileet sevi, ja otrs paraadiis, ka tas cilveecinjsh ir miilams un pats labaakais, viss ko vajag kaadam?

tas strādā tikai tad, ja cilvēks ir gatavs iemācīties mīlēt sevi, citādi tā ir velta laika šķiešana par neko otra labā bez jebkādas atdves - un mīlestības tādā gadījumā jau nu noteikti nav, tur ir kaut kas cits, bet ne jau mīlestība. Man tas drīzāk izskatās pēc atkarīgām attiecībām, bet atkarība nav mīlestība.
.

Cilvēki sniedz otram pieredzi kādu ir saņēmuši, tas attiecas ne tikai uz mīlestību, arī naids, greizsirdība utt.

precīzi 8)

Manuprāt, ir gana pietiekami daudz cilvēku, kuri mīl otru vairāk, klūst akls un dara to, ko otram vajag. Var diskutēt, vai tas ir veselīgi, bet ne neiespējami.

Te jau iepriekš bija diskusija, kurā tika minēts, ka mīlestība, patiesībā, ir savtīga... lūk, šeit tam var pat piekrist. Tā lielā uzupurēšanās, par ko te runā:

Manuprāt, ir gana pietiekami daudz cilvēku, kuri mīl otru vairāk, klūst akls un dara to, ko otram vajag.

manuprāt, pat tas ir ļoti izplatīts cilvēku vidū - nemīlēt, pat necienīt sevi.. bet otra dēļ cauri ugunij iet

Jājautā - kāpēc mīl, kāpēc iet caur uguni, kāpēc aizmirst par sevi? Ja cilvēkam ir grūti sevi mīlēt pašam, ir nereti tiek meklēts kāds, kas to dara viņa vietā. Kā to panākt? Nu, tur arī ir tie skumjie un ne tik skumjie stāsti par to nedaudz vienpusējo vai neviennozīmīgo mīlestību, kas citos gadījumos tiek bāzta otram sejā. Es galīgi neapgalvoju, ka tā ir vairumā gadījumu, bet man vienmēr izraisa smīnu tie cilvēki, kas apgalvo, ka, nu, otru līdz galam, līdz kapa malai, līdz pēdējam kreklam mīl, bet tas, lūk, kretīns nē... Tas arī uz cita veida attiecībām, piemēram, draudzību ir attiecināms.
Es sliecos piekrist šim apgalvojumam, vismaz daļēji. Kā jau piesauktaja diskusijā izteicos - mīlēt arī ir jāmāk, un kā gan to var mācēt, ja trūkst mīlestības uz sevi.

mīlēt arī ir jāmāk, un kā gan to var mācēt, ja trūkst mīlestības uz sevi.

Var jau mācēt mīlēt ģimeni kaut vai. Draugus. Sevi mīlēt ir pavisam cita lieta un cits veids.

Vēl domāju, ka tieši saņemtā, ne dotā mīlestība ietekmē.

Ja cilvēks mīl sevi, tad var dalīties ar mīlestību ar citiem. Cik dosi mīlestību, tik arī pašam tā paliks stiprāka.
Ja mīl sevi, ( izņemot tādas galējības, kā narcisms), tad pasaule škiet gaišāka un cilvēki apkārt labāki, tad arī ir vieglāk dalīties ar to.
To var labi just no bērniem, kad tie ir jau lielāki. Cik viņos ir ieguldīta mīlestība, tik tā nāk atpakaļ.

Manuprat, mes visi makam milet, tikai cik kvalitativi? Jus domajat, ka tie sievu siteji un krapeji mil sevi un ir harmonija ar savu dzivi? Es atlausos apsaubit. :)

nē, nepiekrītu. pat nezinu kāpēc citāti ar šādu domu ir tik populāri panesušies, ka cilvēki tos uztver kā common knowledge.
un arī iemācīties mīlēt .. nu nezinu vai ko tādu var iemācīties. var iemācīties ļauties savām sajūtām, var iemācīties tās izpaust. bet mīlēt šķiet kā elpot, šī spēja nāk automātiski :)

Tā tāda nobrāzta doma, nepiekrītu īsti. Ja tā būtu, tad būtu vienkārši, bet ir arī otram jāļauj sevi mīlēt. Un vēl citas lietas.

es sevi nemilu laigan reizem esmu savaadak zinaa egoiste ja man kaut ko vajag tad tulit un tagad savas tiems mes jaapmierina. bet taa reali tie kas man ir tuvaakie to del darit u visu. Vel 2 nedelas atpakal biju gatava mesties ieksa maajaa kur ugunsgreeks,jo labaakas draudzenes kakis tur iespeejams bija. bet nu tas taa.es uzskatu ka var miletcitas vairak pa sevi. pati zinu sevi labaak un censos visiem izpalidzet topstarp svesiem