Cik gados?

Dēls piedzima kad biju 23 gadus jauna, tagad 32 gadu vecumā gaidu otro. Neko nenožēloju, uzskatu, ka viss notiek tad kad tam jānotiek.
Manā paziņu lokā zinu tikai divas sievieti, kas dzemdējušās agrā vecumā un nav vairs kopā ar tā laika dzīvesbiedriem, nav arī vientuļās mātes, dzīvo laimīgi kopā jau daudzus gadus ar pašreizējiem vīriem.

Pati neesmu māmiņa un tuvākajā laikā neplānoju par tādu kļūt, bet gribu Jums pastāstīt kādu laiciņu atpakaļ nejauši dzirdētu sarunu starp vīrieti un sievieti, pieņemu, ka brālis un māsa no daudzbērnu ģimenes, to secinu pēc sarunas. Vīrietim varētu būt ap 30, sieviete šķita nedaudz jaunāka, bet jau māmiņa.
Es abiem gāju parkā aiz muguras. Nav īpaši pieklājīgi, bet ieklausījos skaļajā runāšanā.
Sieviete jautāja, kad viņš sāks domāt par attiecībām un ģimenes veidošanu. Vīrietis atbildēja, ka, kamēr nepelnīs pietiekami daudz, vismaz tūkstoti mēnesī, lai nodrošinātu visu nepieciešamo sievai un bērniem, jaunas attiecības nevēlas veidot.
Sieviete pieminēja, ka nauda dzīvē nav galvenais, jautāja, vai viņam kaut kas kādreiz ir trūcis, teica, ja viņu mamma būtu domājusi tāpat, kā viņš, tad viņu ģimene nebūtu tik kupla.
* * *
Man vienkārši tas lika aizdomāties par dzīves vērtībām. Finanses, protams, ir svarīgas, bet ne tik ļoti, kā viss pārējais, ko varam sniegt bērniņam un ko mazulis dod mums.

Nenoliedzu, ka ğimene ir svarīga, mīlestība un viss tamlīdzīgais.
Bet vienmēr, kad dzirdu vai lasu, ka finanses ir maznozīmīgas, galvenais mīlēt bērnu, iedomājos - vai šis cilvēks ir kādreiz pievērsis uzmanību, cik maksā pamperu paka, cik maksā kvalitatīvs bērnu apģērbs un apavi (no kā bērns ātri izaug), cik maksā privātais bērnu dārzs vai aukle (situācija ar rindām dārziņos), cik maksā medicīnas pakalpojumi?
Kādreiz bija citi laiki, citas cenas un iespējas. Nav taisnīgi salīdzināt tagadējo bērnu bērnību ar to, kas bija mums vai mūsu vecākiem.

Pirmais bēbuks pieteicās 19 gados (nebija neplānots), bet diemžēl bija misseds.
Nesen bija palikuši 21, kad piedzima vecākā meita, 22 piedzima otrais - puikiņš :) Neko nemelojot varu teikt, ka nenožēloju. Kā arī nenosodu tās, kuras izvēlas bērniņu laist pasaulē pēc 30 vai 35 gadiem. Katrs izvēlas savu ceļu un zin ko grib.
Man bija bioloģijas skolotāja, kurai bija 45 un 3 jau izauguši bērni. Viņai 43 gados piedzima vēl viens bērniņš. Teica, ka ir grūtāk, bet no otras puses, tas liekot dzīvot jauneklīgāk un dzīvespriecīgāk.

Bēbuķis piedzima, kad man bija 26 gadi. Diži ātrāk arī nebiju gatava. Esmu priecīga, ka dabūju izbaudīt studiju gadus, ballītes, bezrūpību, ceļošanu, spontānus pasākumus utt.

Man bija 30, kad dēls piedzima. No vienas puses, mazliet žēl, ka tik vēlu - mēs ar vīru bijām domājuši, ka varētu būt divi bērni ar nelielu gadu starpību, bet tagad reālajā situācijā saprotam, ka mazā gadu starpība tomēr nav mums. Tā nu nezinu, vai vispār kādreiz būs otrs bērns. Bet no otras puses, man patīk sava dzīve, kāda tā ir bijusi - nav nekā tāda, ko gribētu no dzīves izsvītrot ar domu "labāk būtu tajā laikā dzemdējusi bērnu". Tāpēc uzskatu, ka principā man tie 30 bija agrākais iespējamais, un īpaši nenomoku sevi ar domām "kā būtu ja būtu".

Man dēls piedzima 20 gados. Vakar nosvinējām viņa gada jubileju un viennozīmīgi varu teikt, ka tas ir labākais, kas jebkad ar mani ir noticis. Laikam tā sajūta, vēlme būt par mammu vienmēr bijusi manī. Es nezinu, kā būs pēc gada, diviem vai desmit, bet pašlaik nenožēloju ne mirkli, ka dēla ir ar mums.

man ir 22 un šobrīd esmu gatava gan es, gan draugs bērnam. Ļoti gribu bērnu, bet saprāts neļauj vēl to darīt- pati vēl studēju, šogad tik absolvēšu un meklēšu darbu, un draugam liekas, ka viņa alga vēl būtu "par īsu" vēl priekš bērniņa- jāgaida, kad ārstiem beidzot būs algas pielikumi :D

Ledussirds - apsveicu ar otrā bēbja gaidībām! (l)
Pagājušogad vasarā piedzemdēju pirmo bēbīti- meitiņu,man bija 21. Bērnus esmu gribējusi no 14 gadu vecuma un vienmēr esmu gribējusi būt jauna mamma, 14 gados uz 21 gadu gribēju jau 3! :D
Bet ir labi kā ir, es vismaz satiku savu cilvēku un zinu, ka, lai vai kas arī notiks starp mums, ka es vismaz dzemdēju bērnu no cilvēka, kuru patiesi mīlu un pat, ja kādreiz šķirsimies, es neko nenožēloju.

Sieviete jautāja, kad viņš sāks domāt par attiecībām un ģimenes veidošanu. Vīrietis atbildēja, ka, kamēr nepelnīs pietiekami daudz, vismaz tūkstoti mēnesī, lai nodrošinātu visu nepieciešamo sievai un bērniem, jaunas attiecības nevēlas veidot.
Kārtīgs vīrietis, kas domā ar galvu. Kaut tādu būtu vairāk...

Ja nu kāda vēl šeit lasa, tad vēlētos dzirdēt pieredzējušo (nu jau mammu) viedokli. Esam ar draugu jau ilgi attiecībās, vienu brīdi man uznāca vēlme pēc bebīša, laikam pavasara hormoni, bet tagad draugs sācis runāt. Man palicis vēl 1,5 g maģistros, ko es plānoju pabeigt un tad domāt par bēbīti, ātrākais tad, kad palicis 0,5 studējot (ieņemt). Kā rāda jūsu pieredze? Labāk paciesties to 1,5 vai viss būtu oki doki arī tagad?