Es laikam būšu te vienīgā kura uzskata, ka hobijs nav jāpamet novārtā. Iemesli:
1. atbildīgi ir abi, kā vīrietis tā sieviete, protams, bet sieviete zināja par viņa hobiju arī pirms dzemdēja. Un tad par to bija jārunā jau pirms bērna, vai arī jārēķinās ar to, ka viņam ir hobijs.
2. Jā, protams, sievietei nav super viegli audzināt bērnu tik daudz laika vienai. Bet bērns nav arī tas ar kuru nevar izdarīt neko. Un ja pareizi sapratu, viņš jau ir gana liels, līdz ar to ar bērnu var darīt daudz kopā.
3. Uzzaudzināju bērnu viena, varbūt arī tāpēc tā uzskatu, jo bija grūtas un vieglas dienas, bet dzīva esmu. Bērnu gribēju, tātad rēķinājos ar visu. Arī ar to, ka būs maz brīvā laika. Arī ja būtu pie sāniem vīrietis ar hobiju, kas aizņem viņa laiku, būtu jau rēķinājusies ar to no sākta gala.
4. Un tiešām, ja galīgi traki, atrodat kādu aukli, kas šada tad varētu paskatīties mazo. Nu ha tā nav katra diena, tad jau tas neizmaksās arī šausmīgi dārgi. Kad ies bērnu dārzā, tur jau ari maksās, takā, kādas kapeikas auklei var atlikt. Un kā ar vecvecākiem? nav? Nevar kādreiz palūgt paskatīties mazo?
Vienvārd sakot risinājumus var atrast. Arī nepametot hobiju.
364
