Sanāca tā, ka meitene, kas pamatskolas laikā nekautrējās mani apsmiet, vērsās pie manis pēc palīdzības. Pagājuši jau 10+ gadi un esam pieauguši cilvēki, tāpēc neatteicu. Visu izdarīju pēc labākās sirdzsapziņas. Tomēr sapratu, ka tā īsti neesmu piedevusi pāridarījumus, kaut iepriekš tā likās. Iemesls apsmiešanai? Biju kautrīga, labi mācījos. Tas arī viss. It īpaši sāp tas, ka negācijas tika vērstas arī pret manu ģimeni. Pozitīvas lietas tika izņirgtas, kaut vai labās attiecības ar brālīti - itkā viņš būtu mans vienīgais draugs, hahaha... Tā meitene bija barvede, ja tā var teikt, tāpēc tieši par viņu rūgtākās atmiņas. Tagad pret mani izturējās tā, itkā mēs būtu bijušas labākās draudzenes. Nedaudz pat smieklīgi. Tik un tā, skumji palika to visu ņirgāšanos atceroties. Nezinu, vai kādreiz par to varēšu domāt vienaldzīgi.
Vai jūs esat spējušas piedot saviem apsmējējiem un pāridarītājiem no jaunības dienām?
Un tās, kuras pašas bijāt bully? Vai tagad kauns nav? Nav neērti satikt savus ''upurus''?
772
