dr, nabadzība mūsu valstī ir liela problēma, diemžēl, konkrētās ģimenes gadījumā nelīdzētu neviens no nabadzības novēršanas pasākumiem, ko varētu risināt valsts, izņemot pabalstu palielināšanu. Tēvam invalīda pensija ir 106€ - tas ir 2. grupas invalīda pabalsts (Šī grupa drīkst strādāt, ja vēlas. Šāds teksts pat ir ārstu komisijas atzinumā, kad piešķir grupu. Pensiju par to nenoņems, ja strādās.), kam darba stāžs ir 5-10 gadi. Tātad tas ir viss, ko viņš ir nostrādājis. Māte - 76€ - minimālā pensija cilvēkam ar 2. grupas invaliditāti, ko izmaksā tiem, kas strādājuši mazāk, kā piecus gadus, vai nav strādājuši vispār. Tātad - normāli strādājis nav ne viens, ne otrs. Bērni 9 un bļauj, ka valsts, kas jau tā viņiem ir iedevusi daudz, neko nepalīdz, taču pensiju apmērs parāda, ka paši sev arī neko nav mēģinājuši palīdzēt. Viņu problēmas cēlonis ir pašu slinkums un tā ir tāda problēma, kur izstiepjoties neviens cits, izņemot viņus pašus, neko mainīt nevar. Šādi cilvēki ir, bija un būs. Un ne tikai pie mums. Tajā pašā UK, kur sociālā atbalsta sistēma ir laba, tāpat atrodas tādi, kas var dzīvot normāli (Ar tiem pabalstiem, kas tur ir, un citu sociālo palīdzību, normāli dzīvot var), bet viņiem vēl joprojām šķiet, ka viņiem ir par maz, jo citiem ir vairāk, taču darīt viņi neko nevēlas, tikai pieprasa. Man nav ideju, ko ar tādiem var iesākt.
119
