Hei, Alexxa, man pat sava veida prieks, ka beidzot esam kaut cik sapratušās! :-D :-)
Es neesmu tik fanātiski sīkumos domājusi par šo, lai man būtu gatavs plāns un atbilde uz jebkuru niansi, bet pamēģināšu... :-)
Pirmais un pats svarīgākais, ko vēlos uzsvērt ir tas, ka katrs cilvēks un ģimene ir ar savu stāstu. Katra situācija un problēmas ir individuālas un, protams, ka ar šādu modeli ne katram varētu un ne katram arī vajadzētu palīdzēt.
Manuprāt, mūsdienās palīdzēšana citiem (neatkarīgi, vai tiešām viņiem to palīdzību vajag vai nē) tiek uzskatīta par katra kārtīga cilvēka pienākumu un šī palīdzēšana parasti aprobežojas ar kādu apģērbu maisu, naudas summu vai mēbeles/tehnikas gabalu - un tas viss ir burvīgi, bet tas neatrisina pašu problēmu saknē. Un nereti, tiem, kuriem dzīvē iet labāk, bet izvēlas neziedot un nenodarboties ar nelabvēlīgāku ģimeņu atbalstīšanu materiāli, tiek netieši kaut kā nosodīti - redz kāds viņš..pašam daudz, bet citiem nedod - skopulis. Gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā, esmu fanātiķis tam, ka cīņa ar sekām (ja vien tas, protams, ir absolūti vienīgais variants) ir neproduktīva resursu izniekošana, pietam, parasti prasa krietni ilgāku laiku, kā šo seku cēloņu apzināšana un likvidēšana. Tādēļ, jā (!) - tas drēbju maiss tam cilvēkam palīdzēs tieši tajā periodā, bet vai tas kā palīdz viņa pamatproblēmas likvidēšanai? Nē! Tādēļ, manuprāt, tā ziedošana utt ir sava veida atkratīšanās no reālo problēmu risināšanas. Nu negrib neviens cīnīties ar valdību, negrib neviens mēģināt pašu sistēmu lauzt, jo tas prasa pārāk daudz darba, zināšanu, laika, resursu.. vieglāk ir vienkārši piemest savas 5 kapeikas un atdot džemperi, kuru jau 2 gadus nenēsā. Es nesaku, ka tas nav forši vai lietderīgi - bet ar to tiek aizmālēts skats uz to patieso un fundamentālo problēmu - nabadzību. Un ar pāris džemperiem un eiro šī problēma netiek un arī netiks atrisināta. Piemērs no mums visiem saprotamās dzīves - ēdināšanas un apkalpošanas sfēra. Atceros pirms gadu gadiem UK tika izveidota kustība, kas iestājās pret dzeramnaudām restorānos/bāros utt. Kādēļ? Jo tas deva iespēju darba devējam maksāt minimālo algu ar domu - bet jums taču tāpat lielākā daļa algas ir dzeramnaudas, jums jau tā nepietiek? Bet dzeramnaudas ir mainīgs daudzums. Šī kustība prasīja, lai šajā sfērā fundamentāli tiek maksātas augstākas algas, jo dzeramnauda NAV atalgojums, bet bonuss. Tas nav kaut kas uz ko var paļauties. Vienu dienu tā dzeramnauda var būt, citu var nebūt. Pietam, tas radījis to nesmuko situāciju, ka nedod Dievs, tu neatstāsi dzermnaudu (kas principā ir katra paša izvēle), uz tevi viesmīlis vēl šķībi paskatīsies un liks par to justies vainīgam. Lai gan... kādēļ tev būtu pienākums pārmaksāt par ēdināšanas pakalpojumu tikai tādēļ, ka darba devējs nepietiekami maksā? Tu taču ej ēst, nevis ar viesmīli draudzēties. Par to, ka viesmīlis tevi apkalpo, viņam maksā darba devējs un būt laipnam pret tevi ir viņa pienākums, nevis tas ir bonuss, kuru nopirkt par dzeramnaudu! Tāpat arī te - ziedojot un rūpējoties par tiem, par kuriem valsts nerūpējas (un ar rūpēm, cik nu ganjau var nospriest, es nedomāju lielākus pabalstus, bet radīt iespēju pašiem savu dzīves kvalitāti uzlabot - šeit nu būs atšķirība starp viesmīlības stāstu), tiek radīts tas burbulis, ka valsts netiek spiesta rīkoties, jo pārējie taču parūpēsie, pārējie palīdzēs! Kaut kā tā.
-
Tāpat jau arī te - kādēļ tieši šī ģimene ir tik nabadzīga? Nu, tālu atbilde nav jāmeklē...cilvēki invalīdi ar maziņu pabalstu (starp citu - kādas invaliditātes ir šiem cilvēkiem? Cik zinu un ceru, ka nekļūdos, bet invaliditāti piešķir ne tikai tiem, kam jau nav kājas vai rokas, bet arī diezgan maznozīmīgām invaliditātēm, kas neliedz ne strādāt, ne kaut kā ikdienu ļoti ietekmētu, bet nu tas tīri tā - intereses pēc..), bet bērnu veseli 9 gabali. Parādiet man kaut vienu vidusmēra ģimeni, kura spētu uzturēt 9 bērnus arī bez visas invaliditātes? Un nevis tā, uz izdzīvošanas robežas, bet tiešām ar kvalitatīvu bērnību, pilniem vēderiem un pilnvērtīgu dzīvi. Bez vārda runas, kam finanses atļauj - kaut 15 bērni! Bet tomēr, šeit ir jāvaino pašu stulbums un bezatbildība, nevis mazie pabalsti no valsts puses. Viņi vaitad tikai nupat attapās, ka dzīvo Latvijā? Labi, tās atkal ir tādas pārdomas tieši par šo ģimeni.
Paprātoju atbildes uz taviem jautājumiem un tā virspusēji un idejiski mani varianti skan kaut kā šādi:
1) Apskaidrošu sevi mazliet, lai netiek pārprasts tas, ko grasos rakstīt. Tas, ka esmu brutālu, ekstrēmu un radikālu mēru un sistēmu/režīmu fans, tu jau zini.. bet nekad neesmu te skaidrojusi kādēļ. Kā piemēru minēšu Lībiju. Ja ir kaut kāda interese kādreiz bijusi par turienes režīmu, nenoliegsi, ka tas BIJA (pirms ASV to iznīcināja) viens no savdabīgākajiem un interesantākajiem režīmiem uz planētas Zeme. Tā piecos vārdos, jo te varētu izpausties ne pa jokam - katram iedzīvotājam pienācās māja, milzīgi pabalsti jaunlaulātajiem, bezmaksas izglītība - īsāk sakot... jebkuram iedzīvotājam tika nodrošināts un piedāvāts iemesls nedarīt neko kriminālu, dzīvot jēdzīgu dzīvi, izglītoties (statistika par literacy ir vienkārši prātam neaptverama tajos laikos...ģeniāli). BET... jebkurš, kurš šo iespēju nenovērtēja, tika smagi sodīts - zagļiem cirta nost rokas, nodevējus publiski pakāra utt. Un te būs sava veida atbilde uz Tavu jautājumu par noziedzību - savaldīt masas var tikai, ja tās baidās no soda. Tātad - sodam ir jabūt pietiekami smagam un nozīmīgam, lai cilvēks 100x pārdomātu vai tiešām ir vērts tai kājai paslīdēt. Un nē, es nesaku, ka LV vajadzētu kādam rokas cirst nost, pasarg Dievs, bet nu...tas bija tīri tāds piemērs. Ja tev nodrošina visu, cik vien ir iespējams, lai tu būtu normāls cilvēks un dzīvotu normāla cilvēka dzīvi, bet tu to necieni un spļauj tavam palīgam virsū - tev ne tikai atņems visu iedoto, bet arī sodīs. Es to saucu par audzināšanu... Es neticu pašplūsmai. Neticu kontroles neesamībai. Neticu cilvēku visatļautībai un darbību neierobežošanai. Kad viss notiek pašplūsmā - parādās haoss. Ceru, ka domu saprati :-)
2) Par to izglītošanos ir tā, ka, manuprāt, e-studiju modelis tā vai tā kaut kādā brīdī pārņems mūsdienu standarta izglītības modeļus. ASV homeschooling eksistē jau ilgu laiku, pie mums arī jau no 1. klasītes var mācīties reāli neejot uz skolu. Es pilnīgi piekrītu par to sociālo aspektu - mācoties ne skolā, bērnam iztrūkst daudz labu un vajadzīgu cita veida mācību - darbs grupā, savstarpējo attiecību veidošana ar citiem bērniem utt. Bet te atkal ir jāmin tas, ka ir situācijas, kad ir jāizvēlas mazākais no ļaunumiem un jārīkojas pēc iespējām. Šajā gadījumā - bērni var mācīties patstāvīgi, bet, piemēram, tajā pašā ciematiņā būtu kādi skolotāji, kuri vadītu konsultācijas, arī pašiem vecākiem būtu jāiesaistās un jāpalīdz bērniem mācīties. Par sociālo - pulciņi, sporta nodarbības utt, tas viss nodrošinātu bērniem kontaktu vienam ar otru. Skola nav vienīgā vieta, kur bērni socializējas. Tāpat mācības varētu organizēt grupās. Par šo tik sīki neesmu domājusi, bet es ticu, ka jebko var noorganizēt, ja tam pieķeras kārtīgi klāt. :-)
Bet nu kopumā - es pieļauju, ka būtu ģimenes, kuras pašas labprāt dzīvotu tādā modelī, līdz ar to, tas nebūtu gluži tā, ka uz šādiem ciematiņiem tiktu "sūtīti" tikai tie nelabvēlīgie. Visas tās ģimenes, kurās vecāki raujas melnstrādnieku darbos, dzīvo īrētos dzīvokļos, uz galda liek lētāko pārtiku utt - domā, ka arī viņus nesaistītu doma - saņemt mājokli, pārtiku un sakārtotu vidi jebkādos aspektos? Garantēts darbs (arī šajās saimniecībās vajadzētu tad izveidot profesionālo hierarhiju - iespēju attīstīties un augt, jo bez motēšanas, uzskatu, ka ir grūti panākt strādīgumu :-) apmeklēt apmācības utt). Un vidē, kur viss notiek harmonijā, kur nav stress par to, ko tad ēst vakarā, par to vai būs darbs rīt utt, arī paši cilvēki paliek normālāki. Tiem ciematiem tak nav jābūt koka būdām vai treileriem, bet pilnīgi normāliem funkcionējošiem un labvēlīgiem, kas ne tikai dod kādu ekonomisku labumu valstij un "pārējai" sabiedrībai, bet arī pašiem to iedzīvotājiem.
Sorry, ka tik gari, bet tomēr - nabadzība, tas nav kaut kāds primitīvs temats, ko var aprunāt un pārrunāt piecos vārdos. To ne visi saprot un apzinās. Tā ir milzīga problēma, ar kuru, patiesībā, saskaramies mēs visi - gan tieši, gan netieši. Es arī kādreiz, kad biju jaunāka, par to neaizdomājos, man tas bija viss tādā primitīvā līmenī, taču šodien - mani patiešām uztrauc problēmas mūsu sabiedrībā, mūsu valsts. Mani uztrauc tas, ka tik liela daļa sabiedrības neredz tās patiesās problēmas - kas nav pabalstu lielums utt. No tā, ka tu dosi nabagam naudu, viņš pats bagātāks nepaliks. Tu tikai kompensēsi to, kā viņam pašam nav un tas nebūt nemotivēs vai nepiespiedīs viņu darīt vairāk vai vismaz kaut ko. Tāda lūk ir mana filozofija. Kādam liekas absurdi, kāds mani saprot. :-)