Sveikas dāmas. Mana bērnība nebija viegla - nācās piedzīvot to, ko nevienam nenovēlētu. Sāpīgāk par fiziskajām sāpēm, ko es piedzīvoju bija emocionālās. Ja zilumi ir sadzijuši un es vairs neizskatos kā agrāk, tad sirdī man iedragāts caurums uz mūžu. Tas, kam es izgāju cauri ir garš stāsts, taču īsumā - vardarbība no tēva (fiziski pat neko un to darot viņš ņirgājās, smaidīja :'-(; visu laiku mani pazemoja, grāva manu pašapziņu); skolā biju atstumtā un arī tur mani izsmēja (biju vājākā klasē, taču neviens nezināja kam es eju cauri katru vakaru mājās); nomira mana vecmāmiņa - cilvēks ar kuru man bija tuvākā saikne; mājdzīvnieka nāve, kad atgriezos no SOS centra (biju izņemta no ģimenes, dzīvnieks nositās ar elektrību); radikāli izmainīju izskatu - izraustīju uzacis, nogriezu savus garos matus un izbalināju, kas atstāja sekas uz dažiem gadiem. Datorā ir daudz fotogrāfiju no grūtā dzīves perioda, kuras skatoties pārņem sāpes. Atmiņu lādīte ar sīkumiņiem no bērnības, dienasgrāmata, kurai ir saistība ar vecmāmiņu. Ir smeldzošs rūgtums atvadoties no atmiņām, taču saprotu, ka tas nepieciešams. Domāju atbrīvoties no visa, kas manī neraisa pozitīvas emocijas un varbūt tad kļūs vieglāk dzīvot laimīgi?
456
