Atvadīties no iepriekšējās dzīves

Lai atvadītos no vecās dzīves, jāsāk ar piedošanu visiem, kas darījuši Tev pāri.

Protams,ka tikai atvadoties no sliktajām emocijām, atmiņām, tad varam uzsākt normālu dzīvi.
Viegli jau nav, bet atstāj visu to pagātnē, mēģini saredzēt visu labo un tad jau pats viss notiks no sevis. :)

Sapņu princis ārzemēs nespēja to iemācīt?

Saistīto ar vecmāmiņu atstāj, visu pārējo - ārā. Vai vēl vari ierakstīt diskos un nobāzt labi tālu. Tagad datoriem pazūd disku ... ē.... ē..... vieta? (Tāpat kā disketes izmira), bet, ja kādreiz baigi vajadzēs, dati būs, un varēs eBay iepirkt kādu retro diskdzini :)

mis_magdalena, beidz ņirgāties.
.
Šis ieraksts, manuprāt, ļoti labi paskaidro, kāpēc viņai tā emocionālā vēlme pēc "sapņu prinča ārzemēs"* ir, kamēr tev - nav.
.
________
* lasi - kāda, kas mīl, rūpējas, nedara pāri

Lai atvadītos no vecās dzīves, jāsāk ar piedošanu visiem, kas darījuši Tev pāri

Muļķības! Nav tev nevienam jāpiedod! Ir lietas, ko nemaz nevar piedot. Vienkārši atstāj pagātni pagātnē. Mums katram ir savs stāsts un tavējais ir grūts un sāpīgs, bet tu esi šajos apstākļos izdzīvojusi un tagad vari savus pāridarītājus atstāt pagātnē. Un neskatīties atpakaļ.
Kas attiecas uz lietām - sapakotu kastē un noglabātu kaut kur. Kaut gan - tad, kad es tagad skatos uz savām vecajām lietām un fotogrāfijām "no citas dzīves" man ir visai miglaina sajūta kā tas bija būt tai meitenei. Varbūt nav klapatu vērts.

Man lietas, kas saistītas ar nelabu laiku manā dzīvē, netraucē, neesmu izmetusi, bet ir kur nobāztas un tām klāt neķeros. Vienīgais, ko apzināti izmetu, ir apģērbs, kurš saistījās ar konkrētām atmiņām.
Labāk iespēju robežās maini vidi, kurā uzturies. Bet tepat Latvijā, cerams, ka esi metusi mieru tiem aizjūras prinčiem.

Es iekšēji piedevu bijušajiem klasesbiedriem, jo pusaudži mēdz būt vardarbīgi, taču tas nemaina faktu, ka nevēlos īsti ne ar vienu no viņiem kontaktēties.
Ar tēvu es vēljoprojām dzīvoju vienā dzīvoklī, taču izliekos ka viņa nav. Vairs sevi fiziski aizskart es neļauju un vispār viņu ignorēju. Es ar viņu tiešājā nozīmē nerunāju jau kādus 2 gadus (lai arī laiku pa laikam viņš mani nosauc lamuvārdā vai izsaka kādus izsmejošus komentārus) un neskatos acīs. Pēc apmēram pus gada došos prom un vēlos viņu nekad vairs neredzēt. Viņā iekšā mīt ļoti liels negatīvisms, pat liekas kāds nelabais spēks un tur es neko nevaru mainīt. Garīgi slimam cilvēkam nekas nepalīdzēs un es ar to samierinājos. Nežēlīgs pret vājākajiem (agrāk mani, tagad dažreiz pret manu suni), nemīlošs, cietsirdīgs.... Domāju, kad būšu prom no viņa, teikšu sev: "Es tev piedodu visu, ko man esi nodarījis un dzīvo kā vēlies. Manā dzīvē tev vietas nekad nebūs, tačū novēlu tev laimi, kāda lai tā būtu."

Čau! Varu tev pateikt tikai vienu - kad tu sapratīsi ka tev ir jauna dzīve, jauni cilvēki apkārt tad arī aizmirsīsies

Nav tev nevienam jāpiedod! Ir lietas, ko nemaz nevar piedot.

Piedot var visu , bet aizmirst ir grutak. Un to es saku no savas pieredzes. Es neko nemestu ara , lai kadas sausmas nebutu notikusas tas ir dala no tevis , patik tev tas vai ne. Ir jamak sadzivot ar pagatni un ir dumji no tas begt it ipasi tad , kad zini , ka nevereji neko ietekmet. Ir jadzivo seit un tagad , tu nezini , kas bus rit un parit, un vai tu pati vispar busi. Tev ir jaiemacas pienemt sevi un tam ir mazs sakars ar pari darijumu.
Ari mana dzive patrapijas idiots kurs reali visu sapisa , bet padoties butu ka iedot vinam un vina radiem zelta kausu par uzvaru par manu dzivi. Labakais ko es varu darit ir parliecinai un augstu paceltu galvu iet talak. Nu nevajag kaut kadiem mulkiem laut ietekmet sevi. Uzvara ir tad kad tu stavi tam visam pari un apzinies savu vertibu.

Saprast un pieņemt pie sevis to, kas ir noticis, apzināties, ka neļausi vairs sev turpmāk darīt pāri un ietekmēt. Tik daudz kam esi gājusi cauri, tev ir bijis iekšējs spēks tātad, lai būtu tagad tur, kur esi. Protams, jāmēģina izvairīties no lietām, kas tev nesagādā un nesniedz pozitīvas emocijas, bet tam ir vairāk saistība ar iekšējo pasauli, ne tikai ar ārējo.
Ar bijušajiem klasesbiedriem jau nav jākontaktējas, ja nevēlies. Tur vispār nav par ko uztraukties. Kas attiecas uz bildēm, dienasgrāmatu, ārā nemestu, noglabātu kaut kur tālu.

oi, es nevaru tos pateetiskos murgus, piedot pateevam vajadzeetu, vai ne :-D Es uz atvadaam kaadam samaksaatu, lai taadam muudzim izretina zobus vai arii pagatavotu shim seeniishu meerci uz atvadu vakarinjaam :-D
Bet Tu esi paaraak naiva un stulba, lai peec taadiem izgaajieniem paliktu nesodiita. Izmet aaraa savu dienasgraamatu, ja vien netaisies to publiceet, un paareejos suudus, fotograafijas gan dereetu saglabaat, vismaz skeneetaa veidaa. Jo izmestas fotograafijas lielaakoties vecumdienaas cilveeki nozheelo.
Kaa arii tiec valjaa no upura sindroma. Saakumaa ir jaasaak sevi miileet un cieniit pashai. Cerams, ka naakotnee ar savu maigo, pateetisko dveeseli nekljuusi par kaada viiriesha kaajslaukji, kaadu te forumaa atliku likaam. Tie murgi par aarzemju princi jau ir raadiitaajs, ka peedeejais laiks saakt draudzeeties ar galvu.

Sāpīgo atmiņu atstāšana pagātnē, protams, ir nepieciešama, lai veidotu normālu dzīvi tagadnē, taču uzmanies, lai atvadīšanās no iepriekšējās dzīves neizvēršas par bēgšanu no tās. Tev ir jāpieņem fakts, ka tā ir Tava pagātne, ka šīs visas lietas ar Tevi notika un izveidoja Tevi tādu, kāda esi šodien, - ar visām sāpēm, ievainojumiem, negatīvajām domām, bet arī vēlmēm, cerībām un sapņiem. Aizbēgt no negatīvām atmiņām diemžēl nevar. Sliktākajā gadījumā Tu mēģināsi dzīvot normālu dzīvi un nostumsi visus pārdzīvojumus zemapziņā, kur tie sāks darboties ārpus Tavas kontroles. Strādāju ar Taro kārtīm, un man laiku pa laikam parādās klienti, kuru bērnībā/jaunībā pārciestās emocionālās traumas, nepietiekami izdziedinātas, neapzināti ietekmē šos cilvēkus visu turpmāko dzīvi un turpina piesaistīt līdzīgas pieredzes. Tāpēc arī saku, ka jābūt uzmanīgai. Ja, aplūkojot tā laika fotogrāfijas, pārņem sāpes, kā arī minēji smeldzošu rūgtumu, man šīs emocijas skaidri un gaiši signalizē, ka Tu vēl neesi gatava sākt pilnībā jaunu dzīvi. Tu zināsi, ka esi tikusi tam pāri, ja spēsi just iekšēju mieru vai vismaz neitralitāti. Visas emocijas, kas ir uz negatīvo pusi no neitralitātes, liecina, ka pagātnes pārdzīvojumiem vēl nepieciešama Tava uzmanība. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē pārvērsties par nelaimes čupiņu un visu laiku dzīvot sāpēs. Taču izdziedināšanās un laimes sajūtas atgūšana ir pakāpenisks un reizēm ilgstošs process. Pie tam nekad nenovērtē par zemu savas sirds spēju aizaudzēt visus caurumus, ko kāds tajā izsitis. Tu esi pārāka un lielāka par jebko, kas ar Tevi noticis, un Tava patiesā būtība vienmēr paliek neaizskarta. Kad cilvēks spēj caur savām sāpēm un pārdzīvojumiem aizrakties līdz šai patiesībai, arī iestājas miers, piedošana un visbeidzot laime. To arī Tev novēlu no visas sirds.

Bedz kâ gribi,bet no pagatnes neaizbegsi. Ja atmina taa notusesies, tad neviens nesaka, ka tas neizlidis ara pec kada laika. Piedod varbut nesanaks visiem, bet launu pratu var neturet,var palidzet apzina, ka viss nak atpakal. Un pari dariitaji kadreiz dabus maciibu no dzives.

Vispirms tev janomaina vide kura dzivo un pec tam kad busi pati par sevi,tad neviens neietekmes tev neko vairak un varesi atlauties noskanoties uz savu Jauno Es! :)lai izdodas!

Nemaz arī nav nepieciešams nevienam neko piedot. Nevajag arī atriebties vai ko vēl. Nevēlēšanās kontaktēties ar šiem cilvēkiem ir normāla lieta, tā arī vajag darīt. Vienkārši atstāt to visu tur, kur tam vieta - aiz muguras.
Vieglāk kļūs nevis tad, kad izmetīsi visu, kas saistās ar pagātni, bet tad, kad iemācīsies dzīvot tālāk. Problēma nav bildēs, kas ir datorā, mantās no bērnības vai dienasgrāmatā. Tu to visu vari izmest, taču galvā tas paliks. Mocīsies ar to, kamēr neatradīsi ko labu, par ko priecāties šodien. Varbūt pamēģini paņemt jaunu dzīvnieciņu, ja tik ļoti pārdzīvo mājdzīvnieka nāvi, varbūt tas Tevi kaut nedaudz iepriecinās un būs jaunās dzīves sākums.

Tiešām žēl, ka Tev to ir nācies piedzīvot. Vieglāk, protams, ir no malas komentēt, bet iesaku netērēt laiku, lai piedotu cilvēkiem,kuri Tev darījuši pāri un sākt koncentrēties uz sevi un savu nākotni, jo priekš kam tērēt savu energiju pagātnes rēgiem. Protams, cilvēki ir dažādi, vienam vajag "izsāpēt", lai virzītos uz priekšu, vienam vajag "nogriezt kā ar nazi" domas (un viñiem sanāk), citam vēl kā savādāk. Varbūt apdomā iespēju pakonsultēties ar kādu psihologu?

Es nemāku piedot.. un manuprāt nav vajadzības... es visus pierakstus savus sadedzināju..n visu to,kas man atgadināja par ne to gaišāko manas dzīves posmu... kamēr dega, vērojot uguni sakārtoju mazliet savu galvu... bija grūti saņemties visu sadedzinārlt, bet prieks, ka tiku no tā visa vaļā.. protams sāpes un pārdzīvojumi ir vēl, bet vsmz taustāmās lietas un pieraksti vairs nesmacē nost

tavá gadíjumá vismazák tagad jádomá piedot vai nepiedot! ir jánotinas no tás májas, lai nav jádzívo ar vinju viená dzívoklí! kad sáksi dzívot atsevishki, sáks arí aizmirsties páridaríjumi un varbút arí spési piedot.

Kā rīkoties tad, ja atstāt pāridarītāju pagātnē neatļauj sirdsapziņa un apstākļi, bet līdz galam piedot arī neizdodas? Ir žēl, un ir dusmas. Šī pretruna mani grauž gadiem.