Jūtas pašā sākumā vai ar laiku.

Man arī ar īsto cilvēku jūtas nāca pamazām ,no sākuma bijām vienkārši draugi.
Pirms viņa biju iemīlējusies no pirmā acu skatiena, un viegli sakot, bija tāda neliela vilšanās, pēc tam, kad iepazinu viņu labāk...pati savā prātiņā viņu biju iedomājusies kā ideālo cilvēku priekš manis un re, kā sanāca(t):-D

Man manējais draugs sākumā īpaši nesaistīja ne kā cilvēks, ne vizuāli. Visi apkārt teica, ka viņš ļoti jauks puisis, draudzenes jautāja, kāpēc nemēģinu kaut ko ar viņu, jo ir taču izskatīgs arī. Es visu laiku tik teicu, ka mani viņš neinteresē. Tad vienā jaukā dienā nolēmu uzaicināt viņu uz tikšanos. Tikai, lai pārliecinātos, vai tiešām kaut kas nevar sanākt. Satikāmies, parunājāmies, viņš uzaicināja uz otro tikšanos... Satikāmies, parunājāmies... Un tad pavisam neviļus es piefiksēju to, ka mēs tiekamies jau katru otro dienu un man patīk viņa sabiedrība. Tad es sāku arī izskatu ievērot un sapratu, ka viņam ir vismīlīgākais smaids, kādu esmu vien redzējusi. Un tad "hops", atskārtu, ka esmu iemīlējusies. :D Un tā jūtos vēl tagad, pēc 3,5 gadiem. (l)

džodžo Vai šobrīd esiet kopā?

Vai būtu korekti labot tā cilvēka izskatu pa savam (ja viņš ļaujās,jo tak aplido meiteni). Labot pa savai gaumei, pietušējot defektus, izceļot efektus utt ?

Vai būtu korekti labot tā cilvēka izskatu pa savam (ja viņš ļaujās,jo tak aplido meiteni). Labot pa savai gaumei, pietušējot defektus, izceļot efektus utt ?

Ja tā viņš izskatās labāk, tad, kāpēc gan, nē. Vienmēr var sniegt stila padomus... Protams, ir jāzina robeža. Lai nav tā, ka cilvēku izmaina līdz nepazīšanai, un viņš pats kļūst nelaimīgs.

Es laikam esmu no tām kas iemīlas no pirma acu skatiena :D
Tā bija arī ar tagadējo..itkā.

Tagadējais vīrietis man nekādā ziņā nepatika - un neizskatīju pat kā kandidatūru.. vēl kaut kad smējos, ka kas to būtu domājis, ka aizdzīvosimies līdz kopdzīvei un bērnam ar manu sākotnējo vienaldzību.
Bet, jā, ar katru reizi viņš man iepatikās arvien vairāk un vairāk! (l) Nenožēloju neko un patiesībā man patīk, ka mums tas sākums nebija tāds vētrains. Tik ilgi veda mani uz kino, visur līdzi aicināja un es tik muļķi tēloju.. ķipa nezinu kādi viņa nodomi..

Man sākumā manējais kā vīrietis neinteresēja, domāju- jā, smuks, ļoti foršs, bet ne man. Tagad mums jau septītais gads un varu pateikt tikai vienu- tādi vīrieši kā manējais apkārt nemētājas un es viņu ne pret vienu nemainītu. (l)

Es kaut kā vispār neticu mīlai no pirmā acu skatiena, jo nedomāju, ka var mīlēt cilvēku, ko nepazīst.

Nuu, es esmu traki iemīlējusies jau 2,5 gadus savā draugā, bet kad iepazināmies, man viņš nepatika, likās ne mans tips utt. :-D un pec mēneša un 2 nedēļām musu otrajā tikšanās reize (visu laiku sarakstījāmies pa to laiku un 1x tikāmies) viņš kaut kā izvilināja skūpstu no manis un tajā brīdi notika klikšķis un nav atklikšķejis atpakaļ:-D tā kā pasakās, kad iedzer mīlas dziru, tikai man tas bija skūpsts

Man arī bijuši abi varianti. Manas garākās attiecības (6gadi) bija minimālas simpātijas sākumā. Pēc tam ļoti pakāpeniski pārauga stiprās jūtās, kuras pēc tam (no manas puses) lēnā garā apdzisa atsitoties pret viņa nepārāk vieglo raksturu.
Ar tagadējo draugu bija tik ķīmisks sākums.. Mums abiem tas bija zibens spēriens kad viens otru ieraudzījām. Viņš kad mani ieraudzīju pateica WOW saviem draugiem. Visu vēl vairāk kārdinošu padarīja tas, ka uz to brīdi nebiju brīva un abiem nācās uzvesties pieklājīgi. Es gan biju no manas puses nenopietnās attiecībās un tikai mēnesi, bet tas bija viņa draugs no kura viņš mani nocēla :D Un jūtas turpina augt..pašā sākumā bija spēcīga dzirkstele, tad atkal druscīt noplaka, jo biju vēl traumēta no iepriekšējām garām attiecībām. Tagad laika gaitā atgūstos un jūtas paliek tikai spēcīgākas!! Un tik kaifīgi atcerēties to attiecību sākumu! Tik ķīmiski spēcīgi tas bija! :)

Nelasīju diskusiju, tikai tēmas pieteikumu.
Man liekas, ka ir jābūt abiem variantiem, un tikai tad strādās. Es neuzsāktu attiecības ar vīrieti, kurā neesmu ieķērusies, ar kuru nav taureņu. Tas man liekas bezjēdzīgi. Tajā pašā laikā saiknei ir jābūt tādai, lai mīlestība nebeigtos, tikai mainītos. Taču to, atšķirībā no taureņiem, nevar sākumā zināt.
Ieķerties jau arī nenozīmē būt kā bez prāta. Tu vari būt ieķērusies, taureņot, domāt par viņu 3 sekundes no 4ām, bet nepadarīt viņu par tādu pasaules centru, ka nu gals unbeigas, ja nekas nesanāk.
Es uzskatu, ka ir jāmeklē abi varianti - ok, pie otrā var piestrādāt, bet, ja nav pirmā, tad nu..priekš manis tas būtu sadomazo variants.

Esmu skeptiska, vai vispār mīlestība no pirmā acu skatiena pastāv. Jā, cilvēks var ļoti iepatikties pēc izskata vai likties ļoti interesants, bet vai tiešām mīlestība? Vai tiešām kaut kādas dziļākas jūtas par virspusēju patiku?
Man draugs sākumā likās ļoti interesants sarunu biedrs sarakstēs, pēc tam tikāmies un biju pārsmējusies par visādiem sīkumiem ar viņu, tiešām ļoti izbaudīju viņa humoru. Tad viņš jautāja, vai vēlos būt ar viņu attiecībās, es daudz nedomājot piekritu, bet nekādu dziļu jūtu nebija, tāpēc domāju, ja nu nesanāks, vismaz varēšu mierīgi dzīvot tālāk bez sirdssāpēm. Jūtas radās pamazām, bet stipras un noturīgas, esam kopā gandrīz 4,5 gadus.

Nu man tā ieķeršanās balstās pamatā uz fizisko pievilcību. To, cik ļoti tev to otru gribas, to, cik superīgs, šarmants, valdzinošs viņš tev liekas. Vizuāli un fiziski.
Mums bija baigais sprādziens. Tā ka pirmā bučošanās norāva jumtu, sekss bija tāds pats, mašīnā sadodoties rokās, jau gribējās. Nu tā. Beigās izrādījās, ka varam arī sadzīvot un mums sapas humorizjūta, viens otru mākam atbalstīt un saprast, un kaut kā laika gaitā esam iemācījušies sakarīgi strīdēties. Mums nav baigi daudz kopīgu interešu un arī uzskati par dzīvi, nākotnes plāni atšķiras, ņemot vērā, ka attiecības nesākās, balstoties uz to, bet mums ir tāds labs teamworks.