Jūtas pašā sākumā vai ar laiku.

Bija gan pirmais, gan otrais variants. Ilgmūžīgākais izrādījās tas otrais. Tātad balsoju par jūtu rašanos ilgtermiņā (nu cik ilgtermiņā... nu kāds mēnesis varbūt?). Jo tās "sākuma jūtas" rozā brilles vien izrādījas.

Man parasti ir otrais gadījums, reti pirmais, bet man ātri apnīk vīrieši, neesmu satikusi to savu liktenīgo, kas spētu mani nesmacēt ar savu būtību, uzmanību, uzskatiem, neliktu man mainīties vai mācīt dzīvot, kas nepavisam mani nemotivē. :-D

bet man ātri apnīk vīrieši

Man diemžēl ir šī pati problēma, un tie kas sākumā liekas wow, arī ātri apnīk, bet tie, pret kuriem sākumā īpaši nav nekāds baigais klikšķis, pret tiem ātri zūd interese..
tāpēc nemaz nevar saprast, kā to visu var padarīt tādu ilglaicīgāku, jo otrs cilvēks aplido, cenšas darīt visu kā labāk, bet es pati nemaz nevaru saprast, vai man tur var kaut kas ar viņu sanākt.

Ir bijis gan tā, gan tā. Sliecos vairāk uz otro variantu. Iz pieredzes, tajās attiecībās, kur viss ir sācies ar tādu lielo saķeri, iemīlēšanos, ka nu tik labi un perfekti, tik pat ātri arī viss ir beidzies.
Pēdējās (šī brīža) attiecībās, biju piesardzīgāka, skeptiskāka sākumā, jo negribēju atkal vilties un būt sāpinātai un tieši tas nesteidzīgums aizgāja ilgtermiņā.

Black Ice pilnībā Tevi saprotu, neesmu iespringusi uz jaunu attiecību veidošanu, saprotu, ka arī pašlaik nav īsti laika priekš vīrieša, taču acis turu vaļā, man tie klikšķi un dzirksteles tā nelēkā pat uz kandidātiem no kuriem aizraujas elpa, ir bijis protams gadījums kad man ir dzirkstele, bet otram nav. Pfff, pašreiz no tādām attiecībām atvadījos un jūtos laimīga izvākusies no apartamentiem un dzīvojot atsevišķi un Sev. 8-)

Mana pieredze ir bijusi ar variantu par nesteidzīgu iemīlēšanos. Man šķiet, ka notikt var visādi. Var cerēt, ka jūtas uzradīsies, bet nekas nenotiek, kā arī var parādīties. Tas viss ir ļoti individuāli.

Ja sākumā neatbilstošu cilvēku uzskata par atbilstošu, tā ir normāla parādība, jo netikumus atklāj pamazām. Bet, ja atbilstošu cilvēku sākumā notur par neatbilstošu, tad tas liecina par vērtētāja īpašību visus turēt aizdomās, balstīties uz visādiem stereotipiem un aprobežoti domāt.

Var jau būt visādi, bet manuprāt, kaut nelielai dzirkstij sākumā tomēr ir jābūt. Bez tās nez vai vispār vēlētos iepazīt vīrieti kā potenciālo partneri.

man bija ļoti spēcīga patika pašā sākumā, jūtas utm...esam vēljoprojām kopā un mīlam viens otru, protams vairs nav tās lielās apčubināšanas kas bija sākumā, bet nesaku ka tagad ir sliktāk, tagad attiecības ir jau posmā, kad esam viens otru iepazinuši kārtīgāk un pietiek ar vārdiem un rīcībām lai pateiktu cik viens otram esam pieķērušies.

Es domāju, ka tas ir ļoti iespējams, ka jūtas radīsies pamazām, bet tikai ar nosacījumu, ka ir kaut vismaz neliela interese tīri fiziski. Jo, ja fizisks kontakts, pieskārieni ir nepatīkami, tad diezgan neiespējami, ka tur kaut kas var sanākt.
Man laikam vienmēr ir bijis tā, ka jūtas rodas pamazām nevis jau pirmajā tikšanās reizē. Jā, ir bijis, kad iepatīkas no pirmā skatiena, bet tās ir bijušas tikai īslaicīgas aizraušanās, nekas vairāk.

Patīk variants, kad dzirkstele ir jau pašā sākumā, bet nav rozā brilles un spēj racionāli izvērtēt cilvēku un savas domas par viņu. Tā tomēr tu lēnām iemīlies īstajā cilvēkā, nevis tēlā ko esi ieraudzījusi skatoties caur rozā brillēm, vismaz lielākoties.

Ir bijis gan tā, gan tā. Satikos ar puisi, ar kuru man nebija dzirksteles, bet citādi viņš bija ļoti jauks un labs, domāju, ka gan jau ar laiku varbūt iemīlēšos, mēģināju sevi lauzt, līdz sapratu, ka nejūtos laimīga un izšķīrāmies. Tāpēc laikam vairs nekad neko tādu nemēģināšu- vienkārši, ja nav, tad nav. Un to jūtu ķīmiju nav iespējams kaut kā ar pašas prātu radīt.

Man nav bijis tā, ka ieraugu un zaudēju no sajūsmas līdzsvaru :-D
Ir tā, ka komunikacijas gaitā simpātijas aug un aug..
Ja puisis nedaudz krīt uz nerviem pirmsākumos.. tā gan, manuprāt, nav laba prognoze..

Ja piemēram līdz šim bijuši tādi vienaldzīgie tipiņi. Kas laika gaidā vairs neliek justies kā sievietei,neaplido utt. Un tagad reāli uzradies tieši tāds cilvēks un kā lai saprot, kā lai reaģē uz tādu uzmanību un rūpēm.
Sasaucot ar tēmu, cilvēks ir pretstats, teiksim, bijušajam..

Man ir bijis tā, ka spēcīgi kāds iepatīkas sākumā un pēc tam jūtas pārauga mīlestībā. Beigās jau ilgā un mokošā.
Ir bijis arī tā, ka ir pret cilvēku simpātijas utt, bet pat pēc 1.5 gadiem nekādas mīlestības nebija. Tā arī tur neuzradās.. Kaut gan bija patīkams fizisks kontakts un laba saprašanās, tomēr ķīmijas nekādas.
Man ir tā, ja sākumā nav tad nebūs arī tālāk. Tagad es to zinu. Šobrīd tiekos ar cilvēku, kas spēcīgi patīk un zinu, ka es viņam arī :) dodu iespēju mums abiem. Ja būtu prastas simpātijas, tad pārtrauktu visu.

Man otrais variants. Šīs ir manas pirmās īstās, nopietnās attiecības. Līdz šim es satikos ar puišiem, vīriešiem, bet jau pēc viena vai dažiem randiņiem man viņi vairs nepatika. Maksimums bija pusotrs mēnesis. Tāpēc dīvaini, ka jau pēc pirmā randiņa ar draugu, zināju, ka mēs būsim kopā un laimīgi. :D Bet tā "zināšana" neizpaudās tajā, ka es būtu nenormālākajā sajūsmā par viņu, man viņš patika pēc izskata, patika kā cilvēks, cik nu pa vienu randiņu varēja spriest, bet nebija uzreiz kaut kāda mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Jūtas atnāca ar laiku, toties ir spēcīgas un esmu ļoti laimīga. (l)

Okej, un, ja pārsvarā tās attiecības veidojas palēnām, nu kā otrais variants. Bet runājot par fizisko saikni, izskatu, ir jābūt tādai wow sajūtai uzreiz?
un ja piemēram, jau sākumā redzi kaut ko otra izskatā, kas līdz šim nav saistījis (un protams, tu to arī iedomājies, ka nesaistīs) vai tā emocionālā saikne var pārsist tos aspektus, kas nesaista izskatā??

Man tā bija ar manu tagadējo draugu, nu ļoti līdzīgi. Sākumā vispār neiepatikās, tikai tik, cik redzēju, ka sakarīgs un tā, domāju aiiii, nav vērts, meklēšu citu, bet nu turpināju vēl kontaktēties ar viņu un tikties, jo viņš bija ļoti jauks, daudz ko darīja, aplidoja utt, bet nu diez gan ilgi viņam to nācās darīt līdz es vispār biju ar mieru būt kopā utt, un arī attiecīgi arī kaut ko vairāk (te ir runa par to fizisko pusi, tajā brīdī, kad vispār biju ar mieru būt kopā un visu pārējo, biju jau pieradusi pie lietām, kas man viņa izskatā nepatika, biju pieķērusies viņam kā cilvēkam un vispār nekas netraucēja). Tā nu esam kopā joprojām, mīlu to cilvēku ļoti ar visiem viņa trūkumiem un neskatoties uz to, ka sākumā dzirksteles nebija un esmu laimīga, nevienu citu arī negribu vairs. Un vēl varu piebilst, ka šobrīd savu draugu mīlu vairāk nekā esmu mīlējusi jebkuru citu, ar ko sākumā bija tā dzirkstele.

Fancy Ļoti iedvesmojoši :)