Nepatīk puiša ballīšu dzīve

nu man jau šķiet , ka 22 gadus vecam puisim ballītes ir norma un man šķistu dīvaini ja tā nebūtu ... ies laiks un arī puisis nomierināsies , svarīgi ir tas vai tu esi gatava gaidīt , lai gan man šķiet jocīgi otram ko diktēt pirms nedzīvo kopā. Koncentrējies uz pozitīvo neviss kultivē nepatiku

Visiem ballītes nav norma, jo ne visi ir vienādi. Pajautā sev, ko gribi tu, kādas attiecības vēlies, kādu cilvēku sev blakus vēlos. Lai būtu ar kādu kopā, tev jāpieņem otrs cilvēks. Es zinu, ka nekad tādu ballīšu zvēru pieņemt nevarētu. Pirmkārt jau, jo pati negribētu.

Muļķības, tas nav nu nemaz atkarīgs no vecuma. Vienkārši ir cilvēku tipi, kas nu nevar iztikt bez ballītēm, un arī 40 gados būs nepieciešams iziet un patrakot, bet ir cilvēki, kuriem tas viss nav vajadzīgs, ne jaunībā, ne vecumā, jo ir mājās sēdētāju tips, ģimenes cilvēks.. Protams, gadās, ka prioritātes mainās, bet nu neesmu redzējis, ka mājās sēdētājs pēkšņi kļūtu par baigo tusētāju, bet vot zinu gan cilvēkus, kuri izmainās līdz ar ģimenes dzīves uzsākšanu - no ballīšu zvēra un mājās sēdētāju, BET parasti tas nekad nebeidzas labi, jo viņiem gēnos jeb raksturā joprojām tas nekur nepazūd, un tad tāda veida cilvēki šīs sajūtas bieži vien cenšas kliedēt citos veidos - atkarībās, krāpšanās utt

Man izskatās, ka Tev sāp puiša attieksme ("ja Tu netiec,iešu vienalga" utt.) un līdz galam arī neuzticies, kaut pašai to negribās atzīt. No otras puses, a ko vińam darīt visas tās brīvdienas, vienam mājās sēdēt? 2 mēneši ir īss laiks, lai spriestu par to, vai puisim norims ballīšu kāre, vai nē. Pieńemu, ja cilvēks ilgāku laiku nav bijis attiecībās, vińam grūti uzreiz mainīt savus paradumus. Tādai pašai situācijai arī es gāju cauri un bija łoti grūti sadzīvot ar mūžīgo tusēšanos un dzeršanu, tiesa, toreiz tā dēł tika atńemts laiks, ko varējām pavadīt kopā. Attieksme pamainījās, kad sāku darīt tieši tāpat un ballītes pavisam vairs nebija tik svarīgas, kad sākām dzīvot kopā. Tu nevari zināt, kā būs- viens ar laiku pierimst, cits vēl var ar draugiem visas brīvdienas notusēt līdz rītam arī 30+ gados. Katrā zińā ar scēnām panāksi tikai pretreakciju un ja Tevi šī situācija neapmierina, esi gatava tam, ka strīdu būs daudz. Pati agrāk pārdzīvoju to laiku tikai pateicoties savām draudzenēm, bet otrreiz neko tādu piedzīvot vairs negribētu. Izvēle jāizdara Tev!

Ja tā ballēšanās kaut kur pazudīs, tad tikai tad, kad/ja puisim pašam apniks tāds dzīvesveids. Es zinu puišus, kuri pēc laika rimstas un pašiem jau gribas "family life" un mieru, bet zinu arī tādus, kas vēl 35 gadu vecumā ballējas un nespēj savu dzīvi iztēloties citādāku. Un ballējas nejau tā, ka nodzeras utt, bet vienkārši ir nakts putni, kuriem vienmēr ir jābūt visos pasākumos, visos baļļukos, lai var pasocializēties, pabaudīt mūziku, sabiedrību. Un tur neko neviens nevar padarīt! Meitenei atliek vai nu tikai pielāgoties un sakārtot savu dzīvi tā, lai var naktsdzīvi baudīt kopā, nu vai samierināties un piebiedroties tusiņiem tikai tad, kad sanāk :-)

sharmantaa es neteiktu,ka tas vienmēr ir "gēnos", bet daudz ko izsaka tas, kādi Tevi ir draugi. Ap 20+ gadu vecumu ballītes neapmeklē vien retais, jo patīk, jo visi draugi iet utt. Pēc tam, manuprāt, tomēr, ja vairāk vai mazāk visi draugi tik daudz vairs netusējas, tad jau arī pašam tik łoti vairs "nevelk". Ja godīgi, es personīgi pazīstu tikai vienu tādu cilvēku, kurš savos 33 gados vēl joprojām katru nedēłas nogali var ar saviem vecpuišu čomiem notusēt klubā, visi pārējie draugi, kam ir otrās pusītes, tomēr kaut kā vairs neapmeklē visus iespējamos tusińus. Ciemošanās vienam pie otra, kāda bāra apmeklēšana kopā, koncerts-tas jā, bet ne vairs regulārs koijotu apmeklējums.

lemon_candy, domāju Tev būs ļoti grūti šādās attiecībās gan tad, ja centīsies sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, ka viņš tā tusē apkārt, gan arī tad, ja mēģināsi viņu ierobežot un nekur nelaist. Visgudrāk laikam būtu katram iet savu ceļu, ja tik ļoti atšķiras dzīves uzskati, jo īpaši, ja vēl tiekaties tikai pāris mēnešus, vēlāk būs grūtāk. Priekš kam sevi tā mocīt?
Tomēr, ja jūti, ka viņš Tev tiešām patīk un arī Tu viņam un 100% tici, ka nekrāps Tevi, tad vari mēģināt un varbūt ar laiku viņam apniks ballēties. Bet to nevar zināt.
It kā jau problēma nav tik milzīga, lai šķirtos, bet es zinu, kāda ir sajūta, kad vēlies tikai būt kopā ar to cilvēku, bet viņš grib tikai ballēties. Tas visu laiku grauž no iekšpuses, ir tāda nepatīkama trauksmes sajūta un gribot negribot agrāk vai vēlāk tas novedīs pie šķiršanās.

Es nekad nesapratīšu kādēļ sākt attiecības, ja partneris jau pirmsākumos neatbilst kaut kādiem taviem kritērijiem? Tādas attiecības jebkurā gadījumā ir lemtas neveiksmei, jo būtībā cilvēki nemainās! Tu tikai viņu sāksi strostēt, viņš attālināsies, jutīsies ierobežots un viss tāpat beigsies, jo viņam nepatiks šāda attieksme. Tad iesaku tiešām pārtraukt attiecības un meklēt partneri, kas tevi apmierinās visās šajās jomās. Mūsdienās, laikam cik esmu novērojusi, tad cilvēki bieži vien viens otru ierobežo, tā sakot, mazina savas bailes kādu zaudēt uz partnera labsajūtas rēķina. Ilgtermiņā tas nestrādā. Morāli spēcīgs cilvēks neļausies šādām provokācijām!

Ja nespesiet atrast kompromisu un muzigi parmetisi savam draugam atpusties tad agri vai velu attiecibas izjuks. Nelaimigi busiet abi. Es ar ballisu cilveku vienkarsi netiktos,jo pasai vairak patik taa mierigi pa maajam. Pa retam uz kadu baru, bet uz naktsklubiem un massiviem puliem nepatik ierasties. Zinu ko man vajag un tapec tadu cilveku ari mekleju kas der man.

Nu nē, neuzskatu, ka attiecībās būtu jāpacieš kaut kas tāds, ja tik ļoti traucē. Manuprāt, cilvēkiem ir vienam otram jāpielāgojas un jāmeklē kompromisi, bet viņš pat uz to nav gatavs, kur nu vēl uz piekāpšanos. Es nevarētu būt attiecībās ar cilvēku, kam prioritāte būtu ballītes nevis attiecības ar mani, tas jau parāda, ka īpašas intereses viņam par tevi nav. Nevajag sakost zobus un ciest tikai sava izmisuma dēļ, ka esi ļoti noilgojusies pēc attiecībām, cieni sevi. 2 mēneši nav nekas, atrodi vecāku vīrieti sev ar citādākām interesēm vai vismaz tādu, kuru tu interesēsi pietiekami daudz, lai viņu vairāk interesētu tavs miers nekā kārtējais tusiņš, pie tam vienmēr var atrast kompromisu, nu vismaz tad tā, lai čalis ir gatavs iet retāk nekā agrāk. Un jā, es uzskatu, ka attiecības tomēr ir divu cilvēku mijiedarbība un nepiekrītu visiem viedokļiem, ka viss ir jāpieņem, neko nevar aizrādīt un palūgt mainīt. Jāmāk sevi mīlēt un cienīt, jāzina savas vēlmes un prasības, un jāmāk sevi nostādīt tā, lai arī otrs cilvēks redz, ka ar tām ir jārēķinās.

Nekādi kompromisi normālās attiecībās nav jāmeklē. Vai nu pienem otru pilnībā kāds vinš ir,vai nemoki sevi un otru un škiries.

Rvis, šķiet, ka Tev nav bijušas nopietnas attiecības...Nu agri vai vēlu attiecībās nonāks līdz tam, ka kompromisi būs jāmēģina rast. Tikai vēlams jau no sākuma saprast, kuras ir tās lietas, jomas, kurās kompromisu nebūs, par kurām ir skaidrs, ka vai nu situācija jāpieņem, kāda ir, vai..nu nekā. Un, kurās uz kompromisiem esi gatavs. Man, piemēram, arī no sākuma jau bija skaidrs, ko es mainīt netaisos neviena vīrieša dēļ un ir lietas, kurās biju gatava piekāpties otra sirdsmiera labad.
Taču, ja kaut kas, ko otra puse vēlas, liek justies stiprā diskomfortā, ļoti neapmierina, tad jāliek tam cilvēkam uzreiz saprast, ka šeit kompromisu nebūs.

marissa- Nenoliegsu, nopietnas nav bijusas, bet man to ir stastijusi draugi, kuriem ir gan bijusas nopietnas attiecibas. Un teica ka ta nekad nav jadara, attiecibas ir jajutas brivi un jalauj otram darit ko grib un but tadam kads vins ir, ja kaut kas nepatik-tad ir jaskiras. Tiesi tapec ari daudzi pari gadiem esot kopa nemaz nesak kopdzivi, jo ipasi chalji, jo saprot, ka tad saksies visada zagesana un piekasisanas pie sikumiem no sievietes puses un tas nafig nav vajadzigs.

Par daudziem skeptiskiem viedokļiem gribētu atbildēt ar savu pieredzi. Vēl pie tam ņemot vērā, ka autores draugs ir jauns. Kad parādījās pirmais nopietnais vīrietis manā dzīvē, tās nebija uzreiz nopietnas attiecības, bet man arī patika katru nedēļu apmeklēt ballītes (gan draugu, gan vecrīgā), toreiz bija 17 gadi un ļoti ilgi to turpināju darīt arī tad, kad sākām jau nopietni satikties. Es negāju uz klubu, lai satiktu vīriešus un liktos gultā, man vienkārši patika regulāri satikt jaunus cilvēkus, iepazīt kāda cita viedokli, kontaktēties. Jo vairāk draugs centās man to aizliegt, jo vairāk es gāju līdz vienā brīdī viņa kontrole beidzās un pēc pavisam īsa laika notika kaut kāds klikšķis, kas lika man izbeigt šito ballīšu padarīšanu. Tāpēc es saku, ka cilvēki var mainīties, īpaši jau jaunībā un īpaši, ja tas attiecas uz ballīšu biežumu. Man vēl aizvien patīk aiziet izklaidēties uz kādu bāru, bet tas ir daudz retāk, jo parasti atrodas citi plāni, kam dodu priekšroku.
Ja mani tas tik ļoti uztrauktu, es negribētu ciesties un gaidīt to klikšķi, kamēr otrs cilvēks pārdomās. Bet es tomēr sliecos domāt, ka tev ir jāsāk pašai ar sevi, jāuzlabo sava pašapziņa, jo nespēju iedomāties, ka kādam kaut ko censtos aizliegt tikai tāpēc, ka pašai nav laika un neesmu līdz galam droša par savu partneri. Kopumā gribu pateikt, ka pasaulē ir diez gan daudz cilvēki, kam ballītes nepatīk, kas tev liedz veidot attiecības ar tādu?
Un teksts "esmu noilgojusies pēc harmoniskām attiecībām" man vienmēr ir šķitis nedaudz dīvains. Vai nu tu atrodi cilvēku, kurš ir tava laika vērts un ar kuru tu gribi veidot attiecības vai izbaudi savu dzīvi. Tāda attiecību meklēšana liecina tikai par to, ka nav svarīgi ar ko, ka tik ir. Bet es pieņemu, ka tu to nebiji domājusi šādi un vienkārši nekorekti izteicies. :)

Rvs, kompromisi tiešām ir katrās attiecībās kaut vai par to, kādu filmu skatīsies vai kur ēdīs vakariņas. Tavi draugi noteikti ir domājuši par tādām lietām, kā pilnīgu sevis laušanu, lai otrs būtu apmierināts. Tādi kompromisi attiecībās nav veselīgi, jo beigās viens vienmēr paliks zaudētājos, bet ir ikdienas sīkumi, kuriem cilvēki piemērojās - dažreiz dabiski, dažreiz ar nelielu piespiešanos.

gabijagabija- Pag, sāksim vispirms ar to ko tu saprotu ar vārdu "kompromiss"? Kad viens dara to ko negrib, bet grib otrs, vai kad viens grib to, otrs to un tad abi beigās vienojas par kaut ko citu ko grib abi? Ja pirmais, tad tas NEKAD nav jādara,nekad normalas attiecibas otra del nav jadara to ko pats negribi vai izmainit kaut ko. Bet ja otrais, tad ja, tas ir tikai normali, visa veida attiecibas.

Nonākšana pie kompromisa ietver abu pušu vēlmju respektēšanu, bet var gadīties, ka tas, ko viens sākumā negribēja, pārvēršas par patīkamu variantu arī skeptiķim. Tāpēc es iesaku attiecībās uztvert nedaudz plašāk un nemētāties ar tādiem 'nekad'.

Man tas nebūtu pieņemami! Un labāk izbeigtu attiecības pirms tās kļūst pārāk nopietnas!
Mums arī draugu loks pa šiem gadiem izveidojies puslīdz vienāds, bet mēs cenšamies visur doties kopā. Ļoti reti ir gājis kaut kur viens.

Neveidotu attiecības ar tādu, jo puika nav gatavs attiecībām.

Es negāju uz klubu, lai satiktu vīriešus un liktos gultā, man vienkārši patika regulāri satikt jaunus cilvēkus, iepazīt kāda cita viedokli, kontaktēties.

Tas ir meitenes skatījums. Nekad neesmu dzirdējusi, lai kāds puisis ietu uz klubu, lai "satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu citu viedokli". Iet uz klubu, atvainojos, piepist mūli un paflirtēt, ja paveicas - pārgulēt. Jo īpaši 22 gados. Protams, ja lemon candy pajautās savam puisim, ko viņš dara klubā, viņš teiks kaut ko no sērijas "parasti atpūšos ar draugiem, runājam par mašīnām, iedzeru vienu aliņu" acu aizmālēšanai, bet, ja gribi tiešām redzēt, ar ko nodarbojās vīrieši klubos, tak aizej pati uz kādu klubu, nav jau slēgtais pasākums. Redzēsi, ka vairums kājās neturās un cenšas nocopēt meitenes.

gabijagabija- Nez, man vismaz praktiski vienmer ir ta, ja sakuma ideja nepatik, tad ari nepatiks ta izpilde. Katram savs. Es neskatisos ar draudzeni romantisko filmu, jo vina ta grib, jo man romantiskas nepatik un tapat noteikti aizmigsu filmas vidu, bet es ari nespiedisu vinju ar mani skatities sausmeni pie alinjiem, jo ja negribes, skatisos viens un viss. Tas man ta liekas normali. Piedavat, ja ne-tad ne, nemeginat pierunat, jo ta ir viena no lietam ko es visvairak nevaru ciest.