Bērns - kādēļ?

Ļoti interesanti palasīt jūsu viedokļus, kāpēc. Mani pašu jau kādu laiku nodarbināja šis jautājums, pēc divu padzīvojušu sieviešu sarunas, ka vot jā agrāk aborts bijis aizliegts, tāpēc bērni dzima gribi tu to, vai negribi.:-/ No vienas puses jā it kā saprotu, ka tad tas viņiem bija kontracepcijas vietā, bet tomēr man to klausoties bija tāda doma, kāpēc tad vispār bērni tika dzemdēti?

Ja tik ļoti negribēja, tad jau vēl bija pēdējais variants - likt lietā puļķi, bet tas nereti beidzās letāli.

Mans viedoklis, iespējams, būs diezgan radikāls...
Ir meita, nu jau 6 gadus veca. Pateikt, ka pirmais gads bija grūts, ir nepateikt neko. Tā bija elle, katru dienu no rīta līdz vakaram. Bērns bija ļoti nemierīgs - nemitīgi raudāja, čīkstēja, īdēja. Miers bija tikai 3 stundas dienā, kad gulēja diendusu un pa nakti. Pēc 4 mēnešiem, sapratu, ka jūdzos. Sāka kaitināt viss - sākot ar suni un beidzot ar nevietā noliktu krūzīti. Jutos kā suns pie ķēdes. Nekad neesmu bijusi tusētāja un apkārt skraidītāja, bet nozagto brīvību izjutu sevišķi skaudri. Doma, ka nevaru jebkurā momentā, mierīgi un nestresojot aiziet nomazgāties, padarīja mani traku. Visas darbības, kas saistījās ar bērnu, darīju mehāniski, bez patikšanas, pienākuma pēc. Cerēju, ka ar laiku šī sajūta pāries. Pēc gada palika mazliet vieglāk. Tagad jau ir tīri ciešami. Bet tāpat, godīgi varu pateikt, ka visas ar bērnu saistītās lietas mani nogurdina. Jūtu, ka bērns burtiski izsūc no manis enerģiju. Esmu mēģinājusi visvisādi sevi pārliecināt par pretējo. Kaut ko sevī mainīt, bet es nespēju. Vienkārši tas viss nav priekš manis. Nu, neinteresē man visas tās bērnu lietas un problēmas. Jūtos tā kā tādā mūžīgā skrējienā - no rīta fiksi bērns jāsataisa uz dārziņu, jāaizved. Vakarā atkal pa galvu pa kaklu no darba pakaļ bērnam utt. katru dienu.
Tās dienas, kad bērna nav mājās (šad tad vecvecāki paņem pie sevis) izbaudu kā paradīzi zemes virsū - atkal jūtos kā normāls cilvēks. Jā, laikam esmu briesmīga egoiste un šis viss skat vienkārši baismīgi... Bet tā ir taisnība un tas ir tas, kā es patiesībā jūtos. Nē, es nevaru teikt, ka es nemīlu savu bērnu. Meitai materialā ziņā cenšos neko neliegt - ir gan labas mantas, gan velosipēds, skrejritenis, planšete. Labām drēbēm priekš bērna naudu nežēloju. Laikam tadā veidā zemapziņā vēlos viņai kompensēt, to, ko nespēju viņai dot emocionāli.

Meitai materialā ziņā cenšos neko neliegt - ir gan labas mantas, gan velosipēds, skrejritenis, planšete. Labām drēbēm priekš bērna naudu nežēloju. Laikam tadā veidā zemapziņā vēlos viņai kompensēt, to, ko nespēju viņai dot emocionāli.

skumji , ka mēģini atpirkties no pašas bērna .... :-/

Skumji, ka bērnam nav tēva...

Planšete 6 gados, neko jau sev

Planšete 6 gados, neko jau sev

Viss čotka, tas taču ir vieglākais un ērtākais veids , kā vakarā atbrīvoties no bērna un nebūs pēc dārziņa jāieslīgst sarunās ar bērnu , gan jau , ka brīvdienās vismaz 1/2 dienu arī ir miers !

Planšete 6 gados, neko jau sev

Ir arī rotaļu planšetes.
Kopumā Ravemma ir uzrakstījusi pieredzi, par kuru sievietes klusē, jo jā, par tādām lietām nav pieņemts runāt - par to, ka mātes instinkts tā arī līdz galam var nepamosties. Žēl gan mammas, gan bērna. Bērns jau nav vainīgs, ka ir negribēts (tomēr sliecos ticēt, ja būtu gribēts, tad visas grūtības atsvērtu to prieku), gan mammu, kura tirda sevi par to, ka emocionāli neko daudz savam bērnam nevar dot..

Ir arī rotaļu planšetes.

bez interneta , kur var sakačat visu ko un pa lielam tas jau tas pats vien ir :D jeb tu tiešām domā , ka autore min plastmas planšeti uz baterijām ar 5 melodijām ?:-D:-D

Tādai mātei būtu nepieciešama kāda speciāla terapija, kaut kas līdzīgs kā mēdz būt "pāru terapijas", tā šeit - "vecāku/bērnu" terapija.
Nav normāli savu egoismu nostādīt uz pjedestāla tik augstu, ka tiek traumēts pats tuvākais cilvēks. Saprastu, ja vēl bērns būtu invalīds, vai reti hiperaktīvs vai ar ļoti sarežģītu raksturu, bet te, cik sapratu pēc apraksta, ir runa par pavisam normālu mazuli, kurš pat naktīs labi gulēja un kopumā ir veselīgs bērns.
Joprojām nav skaidrs, kur ir bērna tēvs un kāpēc viņš netiek iesaistīts visās bērnu lietās. Ļoti iespējams problēma nav bērnā kā tādā vispār, bet mātes dusmās par to, ka vīrietis nav ieinteresēts attiecībās un tas tiek izgāzts uz bērnu (tas ir tikai pieņēmums).
Lai nu kā, to nevajadzētu atstāt pašplūsmā, bet meklēt speciālista palīdzību.

wee, nu, es nezinu :D Draudzenes sīkajai arī ir planšete, jā, rotaļu :D Es tur paspaidīju, baigi interesanta vispār, kvalitatīva un kā īstā, tikai jā, tur visādas melodijas, spēles uz loģiku un kas vēl nē. Es pusstundu bākstīju, kamēr bērns nesāka raudāt, jo atņēmu mīļmantiņu :D

Es gan nezinu daudz mazu bērnu, bet tiem, kurus es zinu, pat jau 3 gados ir savs viedtālrunis, lai spēlētu spēlītes utt. Tā kā planšete un viedtālrunis ir tas pats, tad neredzu neko šausmīgu, ja bērnam 6 gados tāds ir.
Turklāt, ja māte godīgi atzīstas, ka nav šīs te piesaistes bērnam. Pierāda visām tām komentētājam, kas teica, ka "tiklīdz tev būs bērns / būsi vecāka, domas mainīsies". Šajā gadījumā nemainījās.

Par visu pēc kārtas:
1) bērnam ir tēvs. Bērns piedzima pilnā ģimenē, laulībā. Lai arī šobrīd bērna tēvam ir cita ģimene, tas lietas būtību nemaina. Nekas savādāks manās sajūtās nebija arī tad, kad ar bērna tēvu bijām kopā kā ģimene.
2) bērns nav/nebija negribēts. Bērns bija plānots un gaidīts. Tikai reālā dzīve un iedomas bija kā diena pret nakti. Kamēr bērns nebija piedzimis, tās bija pavisam savādākas sajūtas attiecībā pret bērnu, bet kad bērns piedzima... Ļoti viņu gaidīju, lasīju grāmatas, žurnālus par kopšanu, audzināšanu utt. Tiešām ar prieku gatavojos tam visam. Bet realitāte laikam izrādījās man par grūtu. Negaidīju, ka tik ļoti pārdzīvošu to, ka tiek atņemta mana brīvība. Katra diena bija pilnīgi tāda pati kā iepriekšējā. Vairs nesapratu, vai šodien ir pirmdiena vai piektdiena - viss bija vienāds.
3) neteiktu, ka bērns ir viegls. Meitene ir ļoti aktīva un arī raksturiņš nav cukurs. Man šķiet, ka viņa savos 6 gados ir daudz lielāka personība nekā es savos 30+. Tāpēc laikam arī ir tā sajūta, ka viņa mani emocionāli izsūc. Nereti ir tādas situācijas, ka viņas klātbūtē palieku pilnīgi bez spēka - ta, ka grūti pat mēli pakustināt, lai kaut ko pateiktu.
Rakstu visu šo un saprotu, cik tas ir briesmīgi. Bet es tikai vēlos godīgi atklāt to, ko iespējams, citas mammas neuzdrošinās skaļi izpaust.

Es joprojām negribu izprast to kā tas būs,ka nevarēšu normāli p**** aiziet :D Ļoti atvainojos pa izteicienu :D
Tā kā Ravemma labi saprotu :D

Elza_Elza - tad varbūt bērniņu nevajag, ja tu tik ļoti saproti kā jūtas Ravemma? :)
Pagaidām manai mazajai tuvojas 2 mēnešu atzīme un teikšu tā - mammas attieksme pret bērnu izsaka visu. Ja esi nervoza, bērns arī būs. Ja esi mierīga un nosvērta - bērns arī. Cik nu es esmu pamanījusi, tad no tavas kā mammas attieksmes ir atkarīgs tas kā tu bērnu uztversi un kāds būs pats bērns. Es nevaru iedomāties darīt visu mehāniski, vienmēr ar bēbi parunājos, kad mainu viņai pamperu vai baroju. Kad lieku gulēt, padziedu dziesmas un bēbis smaida un man atkal prieks.

realitāte laikam izrādījās man par grūtu. Negaidīju, ka tik ļoti pārdzīvošu to, ka tiek atņemta mana brīvība. Katra diena bija pilnīgi tāda pati kā iepriekšējā. Vairs nesapratu, vai šodien ir pirmdiena vai piektdiena - viss bija vienāds

To ikdienu tomēr mēs pašas veidojam, mēs ar bērniem katru dienu mēģinam kaut ko darīt, minimālā versija ir piemājas parks. Ja ārā slikts laiks, zīmējam, krāsojam utt. Ļoti cenšos tikties ar citām mammām, meklēju visādas aktivitātes ko varam darīt ar ģimeni, regulāri braucam izbraucienos, sataisam piknika trauciņos visu ko ēdamu ejam sēžam parkā, spēlējam bumbu utt. Prooootams tas viss ir daudz savādāk nekā darīt savas lietas, bet vismaz es savu ikdienu mēģinu dažādod.

callmetwisted, nu tikpat labi es varu pajautāt vai vispār vajag precēties, mācīties un t.t. Ar to ko uzrakstīju nav sakara par to vai man vajag vai nevajag bērnu. :D

callmetwisted, nu tikpat labi es varu pajautāt vai vispār vajag precēties, mācīties un t.t. Ar to ko uzrakstīju nav sakara par to vai man vajag vai nevajag bērnu.

Tam ir vistiešākais sakars. Ja izšķirties, izstāties no skolas var vienmēr, tad to bērna tu nevari tikt vaļā. Bērnus labāk neradīt ķeksīša pēc.

misshine, es taču ļoti labi saprotu, ka bērnus netaisa ķeķša pēc. Man jau jādzivo ar vienu, kas uzskata,ka viņai bērnu uztaisīja ne tas bija viņas un vīrieša kopīgs lēmums.

Ne jau cosmo lems vai man dzemdēt vai nē. Nedrīkst pat izteikt savu viedokli. Es pat neesmu teikusi ,ka tāpēc,ka nevarēšu aiziet uz touleti tāpēc man nebūs bērns.