Bērns - kādēļ?

"Nav jēgas" - kur paliek beznosacījumu mīlestības? Jēga taču ir pašā dzīvībā kā tādā. Egoistiski to mērīt attiecībā pret sevi.

Manuprāt, arī tad, ja kāda kaut kur klusībā pie sevis tomēr nožēlo bērnu laišanu pasaulē, ir jābūt nenormālai dūšai, lai to skaļi arī atzītu, jo nu...nav mums tā pieņemts, skaļi teikt tādas lietas, tad tak būs ah! un uh! un kā tā var teikt?!, briesmone!
Es jau jūtu to, ka man tuvojoties 30, daži cilvēki nemitīgi grib norādīt uz to, ka vajadzētu bērniņu, vēlāk nožēlošu, vecumdienās nebūs, kas ūdens glāzi padod, kaut gan jau sen esmu skaidri un gaiši izlēmusi, ka es bērnus nevēlos. Es to arī neslēpju. Un mans vīrs to zina un viņš zina arī to, ka tas nav šī brīža egoisms, kas tā liek teikt, tas ir apzināts mans lēmums. Un viņš ir izlēmis, ka vairāk vēlas būt ar mani, nekā savus bērnus.
Bērni nav domāti visiem, protams, varētu piedzemdēt un gaidīt, kad atnāks tā laimes sajūta un mātes instinkti pamodīsies, bet ja nu tā nenotiek? Pēc tam, ja pateiktu, ka nožēloju, būtu viss augstāk aprakstītais.

Pilnībā piekrītu, ka bērnus nevajag radīt ar domu, lai vecumdienās tev nebūtu garlaicīgi, kaut gan to daudzi dara.
Bet vecumdienās saprast, ka esi radījis nekam nederīgu, dažkārt pat sabiedrībai bīstamu cilvēku, tad loģiski domāt, ka labāk, ja viņa nebūtu.

+++++
Un, manuprāt, reizēm bērnus laiž pasaulē tikai tāpēc, ka tā vajag, ir pareizi, nevis tāpēc, ka tiešām to gribas.
Un, jā, nekad nevar zināt, kas no tā bērna izaugs. Un vainot audzināšanu, apstākļus arī nevar. Personiski zinu ģimeni, kur ir trīs dēli, auguši parastā, mīlošā ģimenē, visi normāli bērni, gudri, forši, divi no viņiem izaug par normāliem, veiksmīgiem cilvēkiem, trešais, jau no skolas laikiem to vien dara kā iekuļas nepatikšanās, pāraudzināšanas iestādes viena pēc otras, neskaitāmi mēģinājumi sākt kaut cik normālu dzīvi, vecāku nebeidzamais atbalsts, tik un tā dzīvojas pa cietumiem, strādā vienu muļķību pēc otras. Un neko tur nevar izdarīt, daži cilvēki vienkārši ir tādi, pašiznīcinoši. Varu tikai iztēloties, cik sāpīgi tas viss ir vecākiem. Zinu, kā pārdzīvo viņa brāļi, no kuriem viens ir mans viens no diviem labākajiem draugiem. Jā, es domāju, ka kaut kur dziļi iekšienē viņi visi nožēlo to, ka šis cilvēks ir piedzimis.

Un, manuprāt, reizēm bērnus laiž pasaulē tikai tāpēc, ka tā vajag, ir pareizi, nevis tāpēc, ka tiešām to gribas.

šo var attiecināt ne tikai uz bērniem, bet uz attiecībām , darbu u.t.t ... citi precs dēļ kaut kādiem aprēķiniem , citi strādā darbyu kurš riebjas ...
Man jau šķiet , ka tās lielākās bailes ir no nezināmā un no atbildības , ka to bērnu nevar iestumt atpakaļ vai atgriezt veikalā , kā kurpju pāri ,vai aiziet no darba .... Es pati ilgi domāju , ka man bērnu nebūs , beigās mani faktiski pierunāja .... :D :D

Ome iekš visa meklē jēgu. Iekš saviem bērniem jēgu atradusi nav. Neiešu ķidāt savu ģimenes dzīvi publiski, kas un kā, bet nekā laba diemžēl nav. Un es pilnīgi saprotu viņas runas par to, ka nekādas jēgas no sevis ziedošanās jaunībā bērnu dēļ nav bijis, ja vecumdienās nedabū apakaļ neko pat morāli.

Es domāju tā,ka ja mana mamma būtu atradusi īsto cilvēku tad varbūt viņa nenožēlot manis laišanu pasaulē. Dzīvē sanāca tā,ka viņai neveicās ar manu tēvu. Viņa palika viena ar mani. Viņai visu laiku bija jācīnās,lai izdzīvot ar mani. Man šķiet,ka mammai labāk veiktos ja manis nebūtu.
Neesmu jautājusi par to vai viņa mani nožēlo, jo man šķiet,lai kā bija mums. Viņa ļoti centās,lai man būtu viss.

Šī diskusija izvērtusies nudien plaša, man prieks par daudzajiem viedokļiem.

Tev vienmēr kāds būs. Ja veidosi labas un sirsnīgas attiecības, Tev vienmēr būs kāds, ar ko parunāt un uz ko paļauties..to nevar apsolīt neviens draugs/draudzene vai vīrs/mīļākais, jo tā saikne, kas ir mātei ar bērnu..manuprāt, tas ir kaut kas unikāls.

Par šo - man ar mammu ir tik sliktas attiecības, kādas vien var iedomāties. 7. klasē izvācos no mammas mājas un pārvācos pie vecvecākiem. Man bija briesmīga bērnība, mammai vīrieši kā zeķes un es biju pēdējais, par ko domāt. Lūk, mēs neesam runājuša smēnešiem. Pieklājības pēc es aicinu uz svētku pasēdēšanām ar radiem un man ir, godīgi sakot, kauns par savas mātes dzīvi.
Viņa ir bijusi paraugs tam, kā nevajag. Visas attiecības man ir bijušas lieliskas, mīlošas.
Būtībā par mani stāsts - ka mana ģimene ir mani draugi un viņi ir lieliskākie cilvēki pasaulē, pat, lai kur arī nebūtu tajā brīdī.

Par bērniem līdz 30 gadiem nedomāšu, bet kaut kad vajadzēs gan. Nevaru iedomāties pavadīt dzīvi pilnigi bez bērniem, bet es neteiktu ka mani bērni sajūsmina. Es arī netaisos sēdēt ar viņiem 3 gadus mājas. Pec gada jau ietu strādāt, jo man ir vajadzīga sava izaugsme un attīstība. Varbūt tas viss skan egoistiski, bet es domāju mūsdienās ir daudz tādas, kuras līdzīgi domā.

Nevaru noskatīties uz mātēm, kuras sataisijušas 2-3 bērnus un ilgi tikai sēž mājās un uncinās + uzskata sevi par baigajam varonēm jo viņam esot grūts darbs sēdēt mājās, kamēr vīrs nomaksā visu ar savu lielo algu. Pilnīgi jasataisa jauna tēma par šo :D

sophies_world, nerunā viss tā. man māsīca audzina trīs bērnus, bet ar viņiem nodarbojās. Māca ikdienišķas lietas. Ved uz nodarbībām un t.t. To ir pat teikuši mani draugi,ka var redzēt,ka bērni ir audzināti,ka tā nav plika sēdēšana mājās. Savukārt mums ir viena dāma,kas nosēdēja uz vecāku kakla 7 gadus nestrādājot ar vienu bērnu un pat nav iemācījusi elementāras lietas. 9 gadi bērnam. Joprojām iet kopā mazgāties, tualeti, nemāk uzkopt savu istabu, nomazgāt pēc sevis traukus un t.t. Lasīt ar'mācīt negribēja, oma piespieda tik ar naudu bērnam lasīt. Savukārt manas māsīcas bērni visu šo te māk darīt bez liekas pīkstēšanas. Jā,viņi varbūt nav vienmēr izcili, bet viņi māk daudz ko,ko nevar iemācīties pat viens bērns. Jā, zinu,ka katrs attīstās savādāk. Bet nu ir lietas,kas ir jāiemāca it sevišķi,kad bērnu laid uz skolu.

Elza Elza
nerunāju ka mājās sēdēšana ir slikta lieta. Bet gan tieši tādu mammu domāšana, ka viņas dara baigo darbu. Ja jau neiet strādāt, tad labi ir ka audzina, māca bērnus. Bet tas nav smagāks darbs par pārējiem darbiem (kā to uzskata dažas māmiņas)

Mazu daļu brīvības esmu zaudējusi, bet nenožēloju, ka ir bērns. Kad paliku stāvoklī negribēju bērnu, domāju, kad piedzims, tad radīsies mātes jūtas, a nekā. Dzīvoju autopilotā, visi smaidīja, priecājās pa mazo, es nē. Kad puikam palika mēnesītis un pirmo reizi pasmaidīja, kaut kas manī izmainījās, lai nu cik banāli tas skanētu (l)

Ja berniba kads tuvinieks teicis nozelojam bernu esamibu un to atklati izradijis, tas tiesam var iesesties cilveka zemapzina un radit nevelmi dzemdet bernu.

Pilnībā piekrītu, ka bērnus nevajag radīt ar domu, lai vecumdienās tev nebūtu garlaicīgi, kaut gan to daudzi dara.

un arī radīt ar domu, ka lai būtu, kas pienes ūdens glāzi vecumdienās vai lai būtu jēga, vai tikai tāpēc, ka tā vajag - nopietni???
viena te jautāja, vai man ir bērni. nē, man nav, šobrīd arī dažādu iemeslu dēļ vēl nevēlos, bet nākotnē ir ieplānots. bet tas nenozīmē, ka es neredzu, kas notiek apkārt un neanalizēju situācijas. neuzskatu, ka manis izteiktais viedoklis kaut kādā veidā bija agresīvs, tikai norādīju, ka nevajadzētu paļauties uz instinktu, kas var ieslēgties un var arī neieslēgties, zinu ģimenes, kur instinkts nav nostrādājis, bērni tiešām nav iekšēji laimīgi un viņiem ir grūti dzīvē justies laimīgiem un mīlētiem un vispār daudzās situācijās tā trauma tomēr liek sevi manīt, vajag tikai mazliet vairāk pavērot un paanalizēt daudzu cilvēku rīcību un dzīves izvēles. tas, ka vecāki tik un tā nodrošina bērnu materiāli pēc labākajām iespējām galīgi nav viss, kas bērniem ir nepieciešams. tā ka jā, pieturos pie viedokļa, ja ja tiešām negrib, labāk arī nevajag, nekas labs tur nesanāks.
tai pat laikā vairākas mātes kaut kādu iemeslu dēļ šajā diskusijā jūtas aizskartas par to, ka ir cilvēki ar pretēju viedokli un ar putām uz lūpām brēc par mātes instinktu. nomierinaties takš.

Ja berniba kads tuvinieks teicis nozelojam bernu esamibu un to atklati izradijis, tas tiesam var iesesties cilveka zemapzina un radit nevelmi dzemdet bernu.

Pilnīgi iespējams, bet tā nav vienmēr. Mēs ģimenē bijām trīs bērni, bērnība nebija ļoti bagāta, izcila, bet bijām mīlēti, audzināti, loloti, tētis mani un māsu visu mūsu mūžu līdz pat šai dienai lutinājis un lutina kā divas mazas princeses, brāli vienmēr audzinājis kā vīrieti, ka sievietes vienmēr jālolo, gan mamma, gan māsas, gan meitenes sētā. Mammai mēs bērni vispār vienmēr, arī tagad esam paši svarīgākie. Neviens man apkārt, ne ģimene, ne radi nav teikuši, ka nožēlo bērnu nākšanu pasaulē, bet tik un tā, lai kā mana ģimene mīlētu mani un lai kā es mīlētu viņus, arī radu bērnus, es bērnus nevēlos. Jo tā esmu es, tam nav nekāda sakara ar pagātni, ģimeni, tā esmu tikai es un manas sajūtas.

man patīk, ka par bērniem tiek rakstīts tik apcerīgi un romantizēti :-)
sēdēt mājās un audzināt mazo tas man bija vissmagākais darbs, kuru jebkad savā dzīvē esmu darījusi. lieliska pieredze, kas uz dzīvi, laulību un cilvēkiem lika paskatīties no citas perspektīvas, izprast citus un sadrupināt savus iepriekš tik kategoriskos uzskatus un pieņēmumus kā būtu, ja būtu. kā vajadzētu darīt un kā nevajadzētu. noņemt cepuri visu laimīgo mazuļu vecāku priekšā.
darbā atgriezos pēc gada. izgulēties sāku pēc divarpus gadiem. sava un vīra brīvība ir jēdziens, par kuru šobrīd varam tikai pasmaidīt.
dzīve katram dod tik daudz, cik var panest un, ja šobrīd kādai nav bērnu, tad arī nevajag, jo tie atnāks paši, kad būs pienācis īstais laiks, pat, ja pašiem tā neliksies.
bet šo pieredzi jums neviens nevarēs atņemt un, galvenokārt, lai arī grūta, tā ir brīnišķīga.

nerunāju ka mājās sēdēšana ir slikta lieta. Bet gan tieši tādu mammu domāšana, ka viņas dara baigo darbu. Ja jau neiet strādāt, tad labi ir ka audzina, māca bērnus. Bet tas nav smagāks darbs par pārējiem darbiem (kā to uzskata dažas māmiņas)

Nu kā tu vari runāt par to, ko nezini? :-O

Es pazīstu loti daudzas mammas kurām ir bēbji,bet tapat katru nedelas nogali kaut kur tusējas ar draudzenem. Ta ka berns tam noteikti nav skerslis.

Es arī netaisos sēdēt ar viņiem 3 gadus mājas. Pec gada jau ietu strādāt, jo man ir vajadzīga sava izaugsme un attīstība. Varbūt tas viss skan egoistiski, bet es domāju mūsdienās ir daudz tādas, kuras līdzīgi domā.

pareizi lai audzina aukles bernu jo berns tev riebjas, vieglak stradat.
Nevaru noskatīties uz mātēm, kuras sataisijušas 2-3 bērnus un ilgi tikai sēž mājās un uncinās + uzskata sevi par baigajam varonēm jo viņam esot grūts darbs sēdēt mājās, kamēr vīrs nomaksā visu ar savu lielo algu. Pilnīgi jasataisa jauna tēma par šo
12.08.2016 14:38 | ak tad tev tas sapigais temats:-D

Jā jā, Kubi es par šo pašu sasmējos. :D