Bērns - kādēļ?

Daudzi nožēlo profesijas izvēli, un?

Profesiju jebkurā dienā var mainīt, bet bērnu atpakaļ neiebāzīsi.

Bērni izaug ļoti ātri un diez vai 10 gadīgs bērns būs iemesls sēdēt mājās un kratīt grabuļus.

Bet arī 10gadnieku vienu pēc likuma nedrīkst atstāt mājās un pati doties uz koncertu. Tā kā pieskatītāju jautājums ir aktuāls pirmos 12 (?) gadus.

Es tik tiešām uzskatu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Manā gadījumā palikšana stāvoklī man ļoti palīdzēja, beidzot bija kārtīgs iemesls sakārtot savu dzīvi un domāšanu un par to es savai meitiņai būšu mūžam pateicīga. Par brīvību... es nejūtos nebrīva ar bērniem, jo es redzu pasauli citādāk. :) Tas ir tik brīnumskaisti - pasaule bērnu acīm! (l)

Vai es ko teicu par atstāšanu mājās? Diez vai desmitgadniekam jāmazgā dibens, jābaro ar krūti un jāvelk apakšbikses, nemaz nerunājot par to, ka minimāla iespēja, ka sarīkos trādi rīdi tāpat vien, jo sagribējās. Protams, ja vecāki savos 30-40 gados izjūt vajadzību katru nedēļas nogali doties uz tuvāko bāru iedzert un padejot, tad kaut kas taču nav kārtībā, bet kopīga teātra izrādes apmeklēšana tikai paplašinās bērna redzes loku un atrisinās pokemon go spēlēšanu uz pāris stundām. :-):-)

Kas vainas iedzershanai un dejoshanai 30 gados?? :D kaa gribu, taa atpuushos :p bet nu jaa, man nav beernu un ja buutu, tad lounge un baari gan jau paliktu otrajaa plaanaa..

Kad bērniem jau ir 7-8 gadi, nav problēmu atstāt vienu uz kādu vakaru un iet izklaidēties. Skolas vecums, ir taču telefoni, ir saziņa, kādas problēmas.
Un līdz ar bērniem nāk klāt jauni izklaides un atpūtas varianti, kas agrāk nebija.
Mēs jau vairākus gadus braucam ceļojumos visa ģimene. Bijām arī vieni, bet tad žēl ka nav bērni līdzi, tā kā turpmāk ceļojām visi kopā.
Un ir patīkami redzēt kad bērni ar katru gadu paliek arvien patstāvīgāki un gandrīz visu jau prot darīt paši.

Man jau šķiet , ka tas viss ir attieksmes jautājums ... Man nav bijis tā paīstam grūti ne fiziski , ne morāli , protams ir bijuši savi stiķi un niķi , bet es galīgi nejūtos tā it kā būtu ko zaudējusi , tāpat ballēju , braucu ciemos, esju uz kafūžiem/bāriem/restorāniem... Nākamvasar plānoju apmeklēt kādu festivālu kopā ar bērnu .... Tas taču ir tāds pats cilvēks kā es tikai maziņš .....

wee +++

man liekas, ka ļoti svarīgi ir bērns +/- 'īstajā' laikā. mums tagad ir 3 mēnešu vecs bērniņš un ar vīru apspriežam, cik grūti būtu, ja vilktu uz koijotiem piektdienas vakarā, bet būtu jāpaliek mājās. mums vairs uz koijotiem nevelk, bet uz restorānu, brīvdabas koncertu, spā un pludmali braucam kopā ar bērniņu. es palaižu viņu uz puišu vakaru, viņš mani palaiž ar meitenēm. abi kopā bez bērniņa esam bijuši uz kāzām, kino un citām izklaidēm. bērniņš paģēr papildu plānošanu un spontāni var doties tikai uz izklaidēm, kur mazo var ņemt līdzi. līdz ar to spontāna ciemošanās pie draugiem ir ok, kamēr spontāns kino apmeklējums izpaliek. drīz arī visi trijatā brauksim ceļojumā. nemāku komentēt kā ir ar vairākiem bērniem, nemāku komentēt kā ir ar rāpojošiem un skrienošiem bērniņiem, mums pagaidām viss ir forši. sliecos, ka pārsvarā visi "nevaru" ir vecāku attieksmes dēļ, nevis bērna vajadzību. vienlaikus, jāskatās kādas ir iecienītākās izklaides. ja ieži gribās iet uz bāriem, klubiem, tad noteikti vēl nav brīdis bērniem - būs tā "ierobežojumu" sajūta.

Vai bērns ir nepieciešams un piemērots visiem?
Māmiņam - vai ir kāda, kura noželo bērniņa laišanu pasaulē, nu vismaz drusciņ?
Protams, mātes mīlestība ieslēdzas, bet cik daudz jūs esat zaudējušas savas brīvības?

atbildot uz jautājumiem: nē; nē; lai arī zināma brīvība ir zaudēta, pagaidām nemaz to neredzu kā problēmu. patīk tā ģimeniskā sajūta, ko ar absolūtu brīvību, manuprāt, apvienot nevar.

Kādreiz biju ļoti agresīva sava viedokļa aizstāvētāja un bērnu negribētāja. Tagad ir iestājies brīdis, kad es bērnus joprojām negribu, bet uz jautājumumiem atbildu ar vienkāršu "es pagaidām pieturēšos pie suņkopības". Tēvs mēdz plīties virsū uzstājīgāk, tam saku, ka man nav laika, ka es gribu studēt. Ar citiem ir runāts atklātāk par tēmu. Es vienkārši sevi neredzu tajā lomā, es negribu veltīt visu sevi kādam citam, 24/7 darīt kaut ko ar bērnu, nevarēt aiziet uz poda viena. Tad vēl fakts, ka man ir 4 suņi un mēs esam dzīvoklī. Kā pie velna es vestu pastaigā suņus ar bērnu? 3x dienā! Nu tas nav tā, ka es tagad bērnu iemetu ratos un ejam, tā iziešana ārā varbūt ievelkās uz stundām, bet tiem suņiem taču vajag tagad. Nav tiešām nekādas vēlmes apbērnoties, pat nekādas intereses par bērniem. Neteiktu, ka es viebjos uz viņiem skatoties, bet man noteikti nav nekādas vēlēšanās darīt ar viņiem kaut ko jebko. Priecājos, ka draudzenēm dzimst, viņas ar to ir laimīgas un lai, ja viņām labi, man labi, bet sev es negribu. Ļoti ceru, ka manam vīrietim nekad nepienāks tas punkts, kur viņš man paziņo, ka bērnus tiešām grib. Šobrīd esam palikuši pie tā, ka viņam nebūtu nekas (bet vispār pēc attieksmes pret brāļu bērniem redzu, ka tīri labi patīk) pret un viņš gribētu, ja es gribētu, bet tā, ka es negribu, tad viņam to nevajagot. Tad nu es ļoti ceru, ka nekad nepienāks tas mirklis, kur viņš izdomā, ka viņam tiešām vajag tā, ka vai pakaļu plēš pušu un vai nu taisam vai ejam katrs uz savu pusi.

Manuprāt, bērns nav piemērots visiem. Ir jāsaprot, ka tā ir atbildība, kurā jāietver abu pušu mīlestība un finansiāli stabila vide. Es uzskatu, ka pirms bērna ir jābūt izglītībai (tas neliedz arī papildināt pēctam to), dzīvoklim, mašīnai un laulībām ar mīļoto cilvēku. Tas ir man, tapēc, ka esmu pēc tāda tipa audzināta, bet es nosodoši parasti par to neizsakos, ja man jautā, pastāstu savu viedokli un viss. Pie sevis tikai nodomāju, ka žēl tos bērnus, kuriem jāaug netīrā vidē vai ar vecāku bļaušanu kā ieaijāšanas mūziku.
Bērni ir jauki un pārsvarā ir laime, bet man pašai nekad nav bijusi vēlme ucināties ap viņiem.

wee, bija vienigais cilveeks, kuru lasiju un domaaju - jaa, man arii taa jadomaa, kameer apkaart visi tik teica "guli kameer vari", "izbaudi vientuliibu", bērns neļaus tev dzīvot utt. Tā kā daudz tiešām ir kā Tu sevi nostādi.

Tā kā daudz tiešām ir kā Tu sevi nostādi.

Šo var attiecināt uz visām jomām, man patīk šāda attieksme.

Starp citu, mana ome ir tā, kas saka, ka nožēlo bērnu laišanu pasaulē. Un tas nav īsti mazbērnu dēļ, kuri viņai būtu jāpieskata, 3 no 4 jau ir izauguši un tas ceturtais pie viņas palikt nemēdz, jo māte strādā mājās. Vienkārši tāpēc, ka neesot nekādas jēgas. Nekādas palīdzības no bērniem nav, apciemo viņu reti, bet abu dēļ jāpārdzīvo, jo ne viens, ne otrs nav uzskatāmi par sevišķi veiksmīgiem dzīvē. Tad nu, lai arī viņa šad tad izmet, ka es esmu dīvaina, jo mans sapnis nav gara, balta kleita un bērnu bariņš, tai pašā laikā saka, ka es tomēr esot gudra, jo no bērniem jēgas nav un laiku labāk veltīt sev.

Harmony, bērnus nerada, lai no viņiem būtu jēga, bet, lai būtu vēl viens (vai vairāki) cilvēki, ko mīlēt, lai ir ģimene. Ir cilvēki, kas izvēlas adoptēt. To nedara, lai būtu jēga, bet, lai kādam sniegtu visu labāko, lai būtu ģimene. Ir cilvēki, kam dzīvē svarīgākais ir nauda un lietas, un ir tie, kam svarīgākais ir ģimene.

Jā, ir no veciem cilvēkiem dzirdēts viedoklis, ka nožēlo bērnu esamību. Ka no daudz kā dzīvē nācies atteikties, lai viņus uzaudzinātu, bet vecumdienās jēgas nekādas, labākajā gadījumā dzīvo citā valstī un neliekas ne zinis, sliktākajā ir tepat un pamanās gan cietumā pasēdēt, gan vēl naudu paprasīt. Un tante saka, ka labāk būtu dzīvojuši sev, tērējušies uz sevi, kur aizbrauktu, uztaisījuši mājā remontu, galu galā vismaz beigās tiktu pansionātā par velti, jo, ja ir bērni, kuri par to nemaksās, pat tur netiks.
Un nē-tās nav bijušas nelabvēlīgas ģimenes, tie ir normāli cilvēki, bet atvases kaut kā nogājušas no ceļa.
Jaunībā un vidējos gados neviens neatklājas, ka nožēlo bērnu radīšanu, gan tāpēc, ka tā nav pieņemts, gan tāpēc, ka grutibas tiek uzskatītas par īslaicīgām, ar cerību, ka no tā bērna nākotnē izaugs labs cilvēks, kā diemžēl ne vienmēr notiek.

Nikola., kā jau teicu, bērnus nerada, lai no tā būtu labums pašam. Ja kāds tā dara un pēc tam ir vīlies, tā ir viņu pašu vaina. Tā bija viņu izvēle radīt bērnu, bērns neprasīja, lai viņu dzemdē. Ja nevar uzņemties savas rīcības sekas, lai vaino paši sevi. Viņi ir pieauguši cilvēki.

Pilnībā piekrītu, ka bērnus nevajag radīt ar domu, lai vecumdienās tev nebūtu garlaicīgi, kaut gan to daudzi dara. :-D
Bet vecumdienās saprast, ka esi radījis nekam nederīgu, dažkārt pat sabiedrībai bīstamu cilvēku, tad loģiski domāt, ka labāk, ja viņa nebūtu.