Bērns - kādēļ?

Jā, un pēc 40 brīvo laiku pavada adot un vārot zaptes. :D

Protams, ka mūsu izpratni par lietām veido mūsu pieredze, manā ģimenē un radu lokā ir sastopamas abas galējības - bērnu nožēlotāji un fanātiski bērnu mīļi, kuri vairotos kā trusīši, ja vien nepelnītu minimālo. Bet paziņas un draugus mēs izvēlamies paši, parasti - sev līdzīgus, protams, ka manā draugu lokā vairākumā ir cilvēki, kuri par bērniem nefano un kuriem pašiem bērnu nav.

Inga88, var taču ceļot, apmeklēt kultūras pasākumus, teātri, ir hobiji... ja ārpus darba ir tikai tusiņi, 30, 40 gados tas ir patētiski :-D

Nu katram savs. Ir cilvēki, kuriem bērnus patiešām nevajag un labi, ka viņi tos nemaz nevēlas.

Mazulis man nešķiet ne dzīves piepildījums, ne mans otrais es, ne arī kas cits. Gluži vienkārši - atsevišķš cilvēks, kurš radies no mūsu mīlestības un kuru es uzskatu par izaicinājumu izaudzināt par patstāvīgu un vērtīgu cilvēku. Ne tāpēc, ka man ir parādījušās sūrākās mātes jūtas. Nē, man joprojām neizraisa sajūsmu svešu cilvēku bērni uz ielas, es joprojām neesmu ieraudzījusi un nesajūsminos par savējo un es joprojām uzskatu, ka sievietes vēlme bērnā saskatīt savas dzīves lielāko piepildījumu ir drusciņ psihiska novirze, kas traucē bērnam dzīvē (jo neviens bērns nav laimīgs no apziņas, ka "bērniņ, Tu esi viss, kas man ir, es tev esmu atdevusi visu savu dzīvi un laiku, utt).

ExDellicious ļoti precīzi aprakstīja to, kā jūtos arī es. Manī bērni nekad nav izraisījuši sajūsmu, tieši otrādi - daudzos gadījumos pat riebumu, īpaši zīdaiņi, tādēļ nekad tos neesmu vēlējusies. Taču šobrīd esmu kopā ar vīrieti, kurš bērnus vēlās un pamazām mani ir pieradinājis pie šīs domas. Tādēļ visticamāk bērns man tomēr būs, bet viņš noteikti nebūs visa mana dzīve un vienīgais, kā dēļ dzīvot.
Īstenībā esmu sapratusi, ka man riebjas nevis bērni, bet gan viņu mammas, kas ar viņiem nepārtraukti ucinās, visu laiku visiem stāsta, cik viņas mazulītis ir brīnišķīgs un katru otro dienu soctīklos saliek vismaz 10 bildes ar savu nošmulēto uz poda sēdošo mazuli. Tas tiešām ir šķebinoši un tiešām liekas, ka šīm mammītēm kaut kas nav gluži kārtībā ar psihi. Es zinu, ka es tāda nekad nevarētu būt, līdz ar to doma par bērnu vairs tik ļoti nebiedē.

Pirmo gadu, pusotru ir kā ir ar to brīvību :D Jo mazajam vajag visu uzmanību, draugi bez bērniem atsvešinās (man vismaz tā bija), un iestājas tāda rutīna un sēdēšana mājās. Bonusā, ja nav otrā pusīte, kas atbalsta, viegli nav.
Bet man ir jāpasakas, ka man ir tomēr super mamma, kas mani palaida pie draudzenes kādus vakarus, lai vnk papļāpātu un atslēgtos, arī uz tusiņiem tiku (protams ne jau katru nogali).
Spontānās idejas vsp nenāca ne prātā, jo kkāds izbraukums utt bija rūpīgi jāizplāno un bieži vien pēdējā mirklī notika, kas tāds, ka atcēlās :D
Arī tagad protams notiek plānošana, bet tas viss ir vieglāk izdarāms. Par to dārziņu gan ir tā, ka žēl, ka brīvlaiks būs beidzie un uz darbu jāceļas stundu agrāk, lai sataisītos, bērnu sataisītu un vēl laicīgi tiktu līdz dārziņam un darbu. Bet nu tas viss ir iespējams un beigās jau nav nemaz tik traki. Tomēr ir forši, ka ir tāds "mini es" , kas ienes mājās smieklus un mīļumu. Garlaicīgi toč nav :D

Un man jāsaka, ka es noteikti neesmu nekāda super mamma, kas visur bērnu vadā, mājās nonstopā nodarbojas ar rokdarbiem, sēž ģimenes centros ar citām mātēm.
Man vajag laiku sev, to es izmantoju braucot uz treniņiem. Bet nu kā jau teicu, to visu es nevarētu, ja man nebūtu vecāki, kas labprāt pieskata.

kad piedzima pirmais bērns,biju ļoti pozitīvi noskaņota,ka dzīve nebeidzas un visu var saplānot arī ar bērnu.tad neplānoti,ignorējot mūsu kontracepciju un plānus, pieteicās otrais..nu neko,protams,pieradu pie domas par diviem bērniem un priecājos,ka tā..BET.tagad,kad otrajam jau gandrīz gads un vecākajam gandrīz 3...Ir grūti.Ļoti.Jaunākajam ir raksturs tāds,ka nekādi vakari ārpus mājas,vai atstāšana pa nakti citur neiet cauri..Visi mani optimisma pilnie prātojumi par pilnvērtīgu dzīvi ar bērniem ir kaķim zem astes.tā arī sēžu mājās,visu pakārtoju tā,lai 9os vakarā būtu vienmēr mājās..tā kā-nevar iepriekš saplānot kā būs.
vai nožēloju-nē!zinu,ka izaugs un tad šis laiks būs tikai sīkums uz visa pārējā fona. :)

Attieksme-viss slēpjas tajā! Protams, salīdzinot savu bezbērna dzīves posmu ar pēdējiem 4 gadiem mammas godā-ir šis tas (un diezgan daudz kas) mainījies, daudz kas nav kā agrāk, tomēr nejūtos, ka man būtu atņemta brīvība, drīzāk uztveru to kā pārmaiņas dzīvesveidā. kaut gan nu jau bērnam ir tas vecums, kad visas negulētās naktis (tās gan nebija daudz) un citas "neērtības" ir sen sen aiz muguras un bērns ir forša kompānija manā ikdienā, nevis ierobežojums, tāpēc nē- ne mazdrusciņ nenožēloju.

Un diemzel ar visu ''pareizo' auzinasanu taapat berni var noiet no cela vai parvakties dzivot uz citu valsti un tad nu domaa visus sos gadus audzinaaju un splaaviens sejaa. Cik pensionari nedzivo pansionata? Daudz. Un berni nerupeejas jo taa ir vieglaak nevis pievest partiku un palidzet uztaisit est vai nopirkt zales

Ja rada bērnu un audzina priekš tā, lai bērns izaugot palīdzētu, nedzīvotu savu dzīvi (nedod dievs uz ārzemēm aizbrauks un atstās), bet gan vergotu, tikai tāpēc, lai vecākiem labi, tad nevajag, nedzemdē, tu nespēsi izaudzināt brīvu un laimīgu cilvēku.
Vecāki nav tam, lai būtu par slogu, vecāki ir doti, lai bērnam palīdzētu un atlaistu.
Ne visiem vajag bērnus.

es uzskatu, ka ja bērnu nevēlas, kā, piemēram, Daenerys1, kas šeit to diezgan manāmi parāda, tādiem cilvēkiem tiešām nevajadzētu radīt bērnus. neviens neteiks, ka nožēlo bērnus, jo sabiedrībā tas tiek nosodīts, bet domāju, ka liela daļa, ja tagad būtu iespēja rīkoties citādi, tomēr izvēlētos dzīvi bez bērniem, lai cik skarbi tas neizklausītos.
katrā ziņā nevar paļauties sabiedrības spiedienam, jo bērna radīšana, ja zini, ka tādu nevēlies, var protams vainagoties ar to, ka pēc tam būsi laimīga, bet tā var arī sabojāt dzīvi vairākiem cilvēkiem - tev, vīrietim un bērnam, kurš uzaugs nelaimīgs, jo nebūs gribēts.

Par tam maminaam kuras iebaz socialajostiklos bez maz vai katru dienu 100bernu bildes ari kaut kaa liekas divainas un ebz dzives. Labi ielikt tad ieliec paris bildu vai attiecigos svetkus,piemeram ,dzimsanas dienu. Es nezinu kaapec vel tos plikos bernus liek vanna un uz poda ar uzrakstiem ''mes jau kakaajam'', seviski zinot ka netrukkst pretigu pedofilu. Es nebutu laimiga ,ja man tadas benriba sbildes klejotu interneta vietnee.

Darbs ar bērniem parādīja, ka ir iespējams arī kā savādāk, visjaukākie ir bērnu apskāvieni, bet tas nekādīgi nav izmainījis manu skatījumu uz sevi un savu nākotni.
Ir tiešām tik patīkami redzēt, ka attieksme no citiem ir mainījusies. Bet nav mainījies tas, ka dzemdētāji un audzinātāji atradīs jebkādu iemeslu, lai attaisnotu to, ka kāds nevēlas dzemdēt vai audzināt savus bērnus; nevar jau tā būt, ka cilvēks vienkārši negrib pavairoties, tur noteikti kāds cits vainīgs, ka tā izauga un tagad negrib.
Katram, protams, ir savas vērtības, bet teikt, ka bērna dzemdēšana ir vienīgais loģiskais izaugsmes un `nākamā soļa` variants ir tik pat debīli kā tiem pašiem cilvēkiem karjeras un brīva dzīve. Tikai kaut kā kārtējo reizi attaisnojas audzinātāji par savām izvēlēm, ne karjeristi :D
Ļoti interesanta tēma. Miegalācis arī lieliski pateica - ļoti jo ļoti daudzi, ja varētu pagriest laiku atpakaļ, izvēlētos būt bez bērniem. Uz pasaules ir arī citi, ne tikai latvieši.

Par tam maminaam kuras iebaz socialajostiklos bez maz vai katru dienu 100bernu bildes ari kaut kaa liekas divainas un ebz dzives. Labi ielikt tad ieliec paris bildu vai attiecigos svetkus,piemeram ,dzimsanas dienu. Es nezinu kaapec vel tos plikos bernus liek vanna un uz poda ar uzrakstiem ''mes jau kakaajam'', seviski zinot ka netrukkst pretigu pedofilu. Es nebutu laimiga ,ja man tadas benriba sbildes klejotu interneta vietnee.

Nesen mana paziņa soc. tīklā ierakstīja ierakstu, ka viņai ir pilnīgi vienalga ko kāds domā par viņas 10000 bildēm ar bērnu FB, ja kāds grib, lai pārtrauc draudzību ar viņu. Viņa apgalvoja, ka viņai visi radi "izmētāti" pa pasauli un tas ir vienīgais veids, kā viņa "atrāda" viņiem bērnu.
Es nelieku īpaši daudz bildes (varbūt kādam liekas, ka lieku daudz), bet ja kādam nepatīk, IG ir opcija atsekot man.

"Ļoti interesanta tēma. Miegalācis arī lieliski pateica - ļoti jo ļoti daudzi, ja varētu pagriest laiku atpakaļ, izvēlētos būt bez bērniem. Uz pasaules ir arī citi, ne tikai latvieši."
Tie pārsvarā ir cilvēki, kas pakļaujas sabiedrības spiedienam, ar vāju raksturu.
Daudzi nožēlo profesijas izvēli, un?

atkal tiek meklēti attaisnojumi.. :D

Vispār jau tā interesanti - kad bērns publiskā vietā izniķojas un slikti uzvedas, tad bezbērnu sievietes ir pirmās, kas baksta ar pirkstu, ka tā ir slikta audzināšana, bet, kad pieaugusi sieviete mazus bērnus sauc par krupjiem un visādi citādi acīmredzami neglīti izrunājas, tad tās noteikti nav nekādas audzināšanas sekas - viņa pati no sevis tāda izauga, tur nekāda būtiska ģimenes ietekme nav bijusi:-D
Bet visādi citādi, lai būtu skaidrība - es patiešām esmu par to, ka katrai ir brīva izvēle, ko darīt ar savu ķermeni, un nevienu par viņas izvēlēm neesmu nosodījusi.

Pati vēl pavisam nesen domāju, ka bērnu man nekad nebūs, jo vienkārši negribu, nespēšu pieņemt jaunu dzīvesveidu, pati nezinu, kā lāgā ar savu veselības stāvokli sadzīvot, jo bieži vien ir fiziski grūti, kur nu vēl šādā situācijā bērns un tamlīdzīgas domas. Bet jā, riskējām (riskējām, jo nebijām droši, ka viss izdosies, vai nepiedzims bērns ar veselībās problēmām, bet nu, negribu sīkāk). Un... es nenožēloju, nemaz. BET... Tas, kas būtiski atvieglo mūsu dzīvi - omes un opis. Tāda liela ballētāja, nebiju nekad, gan veselibas dēļ, gan arī pēc dabas esmu mājas cilvēks vairāk. Darbam bērns netraucē vispār, bet nu jā, man nav nekāda normēta darbalaika, būtībā darbs man aizņem pāris dienas nedēļā pa pāris stundām. Es atkopos no dzemdībām pāris mēnešu laikā un atsāu darboties. Bieži satiekos ar draudzenēm, bieži dodos iepirkties ārpus savas pilsētas, jā, es neapmeklēju tusiņu, disenes, ballītes, bet arī līdz bērnam es to nedarīju, taču es turpinu apmeklēt daudzus kultūras pasākumus. Un vēl viens neiedomājams, necerēts bonuss - man ir mierīgs bērns, ziņkārīgs, patstāvīgs, komunikabls, bet.. mierīgs. Viņš lieliski prot pats sevi izkaidēt, viņš nebīstās no tumsas vai pamostoties vienatnē. Jā, mums bija šausmīgs periods - pirmo zobiņu nākšana, kad bērns niķīgs, es uzvilkta, jo pārdzīvoju par mazā mokām, vīrs plīst pušu starp darbu un palīdzēšanu man, abas omes uzskata par pienākumu atvieglot mūsu ikdienu un dzīvo pie mums. Bet, nē, nožēlas nav nekad. Kas vēl stipri atvieglo manu dzīvi - labi ienākumi (mūsu pilsētā ir lielisks privātais dārziņš skaitās, bet reāli tur vienkārši var atstāt bērnu ar aukli tad, kad nepieciešams) un mans veselīgais egoisms, ko ieaudzināja nepieciešamība rūpēties par sevi, saudzēt sevi veselibas labad.
Sieviete nevienam neko nav parādā. Tai skaitā bērnu dzemdēšana ir tikai katras privātā darīšana. Nav nekā burvīgāka par laimīgu ģimeni ar bērniem un nav nekā bēdīgāka par nelaimīgu māti un nelaimīgu bērnu.

Par bērnu publiskajās vietās. Es atstāju bērnu ar omēm vai pie aukles dodoties uz izstādēm, konecrtu, izrādi. JO es tur dodos to izbaudīt. Bērnu peikrītu ņemt vien tad, kad vīrs svētīgi apsolās bērnu vākt, ja nu kas. Citreiz paliek kauns, jo kā lai bērns apgūst to visu uzvedības ābeci publiskajās vietās. Bet. Uz doto brīdi es aiztaupu apkārtējo, savus un sava bērna nervus.

miegalāci - Tev pašam(-i) bērnu nav? :-/
Iepriekš šeit minēja, ka šādas diskusijas un pat pozitīvie stāsti izklausās depresīvi. Būt par vecāku - tās emocijas nav iespējams izskaidrot. Un tas uzskats, kas nāk tieši no cilvēkiem šajā diskusijā, kam bērnu nav un kuriem nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bez mazvai cenšas iekodēt galvā, ka nožēloju bērna radīšanu. Prieks, ka labāk zināt mūsu (māmiņu) izjūtas par mūsu dzīvi ar bērniem. :D Jūs apgalvojat, ka par tādām lietām (nožēlu par bērna radīšanu) nerunā. Ja par to nerunā, tad kā jūs to varat zināt?