Bērns - kādēļ?

Arī ar bērniem vecumdienas var nākties pavadīt vientuļam. Bērni pārceļas uz citām valstīm, nodzeras, vienkārši egoists... Visādi var notikt, diemžēl.

Tas, kā mēs pavadam savu dzīvi un pavadīsim savas vecumdienas, lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, neviens cits to nevar veidot mūsu vietā.
Bet tas, kāds izaugs bērns, ir vecāku atbildība, jo bērns mācās no vecākiem, nevis no kaimiņiem.

Prieks lasīt lielāko daļu komentāru, īpaši piekrītu hellish, Neons, Undiya un tā varētu turpināt. :D

Mazā vēl pavisam sīka, bet esam jau paspējuši dažas reizes aizbraukt atpūsties (galvenais iemesls gan bija bēbīša vajadzība pēc attiecīgās pilsētas speciālista, bet neļāvām braucienam aprobežoties ar to vien), esam pāris reizes ar vīrieti uz kino bijuši, arī ar riteņiem un skrituļslidām izbraukāties. Pasākumus un ģimenes tusiņus apmeklēja ar visu bēbi un ir forši!

Saprotu, KristinA, par ko runā - pirms grūtniecības man bija paniskas bailes no dzemdībām. Gribēju bēbi, bet kad iedomājos par dzemdību sāpēm, negribēju pat domāt un palika skumji, jo likās, ka tas atturēs mani no šī pasākuma. Paliku stāvoklī un sāku domāt, kā lai cīnās ar šīm bailēm. Centos sev iestāstīt, ka tas ir dabiski un lielākā daļa tam iet cauri, skatījos video. Laikam ejot, strādājot ar sevi, baidījis arvien mazāk un dzemdības bija skaistākais notikums manā dzīvē! (l)

Kad biju stāvoklī, vīrietis izteica bažas par mani mātes lomā, jo, lai gan neesmu nekāda tusētāja, esmu kā kaķis - dzīvoju pa gaisiem un eju kur gribu, daru ko gribu. Nesen viņš teica, ka ir pārsteigts kā tieku ar visu galā un esmu ļoti mainījusies, palikusi necerēti mātišķāka. Nu tas process, skatīties kā bērniņš aug ir tik interesants un pozitīvisma pilns! (l)

Mans vīrietis, tieši tāpat kā Undiya - labi ja aiziet uzspēlēt kārtis ar tēvu un brāli pie viskija glāzes vai ar labāko draugu biljardu uzspēlē. Bet ko tad nu vairs priecāties par to (ir kuras sapratīs šo komentāru) :-D Nevaru iedomāties gribēt par bērna tēvu vīrišķi, kuram nemitīgi ir vajadzība iet ar čomiem alu dzert, lai justos kā īsts vecis! :-D
[

Parasti jau par šādām savām emocijām nerunā skaļi, bet es gan zinu sievietes (gan tādas, kurām kaut cik mazi bērni, gan tādas, kurām bērni jau savā dzīvē aizgājuši), kuras tomēr nav no tām "wiiii, bērniņš ir dieva dāvaniņa, mana laimīte, mans dzīves piepildījumiņš". Ir tādas, kuras uzskata, ka bija par agru, ir tādas, kuras neīstenoja citas savas vēlmes vai tamlīdzīgi, bet viņas par to skaļi nerunā, jo visticamāk tiktu nosodītas, jo "bērniņš ir dieva dāvana un tu neko nedrīksti sliktu teikt par bērniņu un ja bērniņš piesakās, viņu obligāti jādzemdē". Jā, pazīstu arī tādas sievietes, kas uztaisījušas abortu un to nav nožēlojušas, pēc gadiem piedzimis cits, gribēts bērns un par savu abortu nesēro... Šķiet, ka uzturos kaut kādu bezjūtīgo sieviešu klubiņā, bet patiesībā vnk domāju, ka forumos u.c. vietās ar tādiem uzskatiem nedalās, bet tas nenozīmē, ka tādu nav.

Vēl neplānoju bērnu, bet man ir paniskas bailes no grūtniecības, iespējams, tas ir saistīts ar manām veselības problēmām (saistītas ar muguru) un bailēm no sāpēm. Vispār bail no visa, nezinu kā tikšu galā ar šīm bailēm.

Vēl svarīgais fakts ir tas, vai ir cilvēki, kas palīdz. Ja sievietei blakus ir mamma, vīra mamma, māsa un citi radinieki, tad kāds brīnums, ka viņa sludina, ka var gan sevi pilnvērtīgi sakopt, gan tusēt. Bet ir cilvēki, kuriem nav vecāku vai vecāki negrib pieskatīt utt.

Ļoti interesanti palasīt iemeslus radīt vai neradīt bērnus. Daudzas rakstāt, ka jums ir bail no tā, kā mainīsies jūsu dzīve, vai tiksiet galā, kā ar brīvo laiku. Ja es bērnu gribētu pēc būtības, man tas noteikti nebūtu šķērslis. Es varētu uzskaitīt kādus 100 iemeslus, kāpēc bērnus negribu, tomēr pamatiemesls ir divu iemeslu kombinācija: 1) man ļoti nepatīk bērni. Esot kaut kur ciemos, man nepārtraukti jākontrolē sava mīmika un emocijas, jo ir grūti neviebties, skatoties uz mazu bērnu. 2) man nav mātes instinkta. Manī iedveš šausmas doma, ka kāds sīks krupis varētu mani saukt "mamma", ka es kādam varētu būt tas cilvēks, pie kura skrien ar pārsistu celi, ka kāds varētu meklēt pie manis mierinājumu vai domāt, ka es par viņu rūpēšos vai pasargāšu. No domām par mazbērniem vispār šermuļi skrien. Ar bailēm uzņemties atbildību tam pilnīgi noteikti nav sakara - savā dzīvē esmu uzņēmusies atbildību par daudzām lietām. Es vienkārši nevēlos spēlēt šo sociālo lomu - "mamma", jo man tā šķiet nepievilcīga, tāpat kā kāda no jums nevēlas vadīt 100 cilvēku kolektīvu, nevēlas studēt kodolfiziku, nevēlas uzņemties risku kļūt par bizneslēdiju, nevēlas iedziļināties, kāpēc mašīnai nestrādā degvielas sūknis, utt., utt.

Par katra komentāru vēlos piebilst, ka procentuāli ir daaaudz vairāk angliski runājošu cilvēku kā latviski runājošo un, ierakstot "i regret having children", protams, ka izleks milzumdaudz rakstu un diskusiju. Nav visi vienādi un ir cilvēki, kuri negrib bērnus, jo baidās no nezināmā un pārmaiņām. Ir cilvēki, kuri negrib bērnus, jo vienkārši negrib un ir cilvēki, kuri negrib bērnus, bet dzemdē un galvā viens vienīgs kukū. Ir arī, protams, tādi kuriem piedzimst bērni ar milzīgām problēmām un nespēj tikt galā ar spriedzi, saiet uz īso. Es pazīstu ģimeni, kuru grūti tā nosaukt, jo vecāki strādā ārzemēs un bērnu, kuram ir garīga un fiziska atpalicība, atstājuši aprūpētājam. No vecāku puses nav nekādu rūpju, no malas izskatās, ka bērns ir pārāk liela nasta un nogrūž viņu citiem. Man žēl viņu. Protams, ka arī man bija milzīgas bailes par savu lolojumu, bet uzskatu, ka bērns jāmīl tāpēc, ka viņš ir pašu bērns, nevis tāpēc, ka gudrs, skaists vai vēl sazin kāds. Ja mana mamma nebūtu attiekusies pret manu mazo brāli ar lielāko mīlestību, lai arī ar kādām problēmām piedzimis, neņemos spriest kāda būtu izvērtusies viņa dzīve.

Sākuma periods, protams, ir pakārtots pilnībā bērnam, bet, piemēram, tagad, kad mazam ir trīs gadi, dzīvoju to pašu dzīvi, ko pirms bērna, šovasar esmu notusējusi tā, kā pēdējos trīs gadus neesmu tusējusi. Viss ir iespējams, ja ir atbalsts tēva veidolā, kurš atbalsta un saprot tavu nepieciešamību atiet no bērna un mājas rūpēm. Bet vienlaicīgi saprotu, ka nevaru vairs iedomāties savu dzīvi bez bērna. Ja viņa nebūtu, mana dzīve būtu nāvīgi garlaicīga.

Bet, lasot šo diskusiju, man ir liels prieks par to, kā mainās sabiedrības attieksme pret daudzām lietām, prieks, ka daudzas atzīst, ka ne visām sievietēm jākļūst par mātēm. Pirms gadiem 5 es diskusiju portālos rakstīju, ka nevēlos kļūt par māti, praktiski visas šausminājās no sērijas "tu to nožēlosi!", "tu esi muļķe, sterva un palaistuve, jo visas kārtīgas sievietes grib bērnus!", "vēlākais, pēc gada tu raudāsi, ka tev nav bērni un nevar būt, jo piektdien vakaros iedzer sidriņu un līdz ar to, protams, esi nodzērusi savas olnīcas, tā ka marš 20 gados dzemdēt!"
Nāk prātā dažādas dažādu laiku klišejas.
Padomju laiku tipiskākās:
- ja līdz 25 gadiem neapprecējies, esi vecmeita, neveiksminiece, tas pats attiecas uz vīriešiem
- ja paņēmi akadēmisko gadu studijās, esi nolemts neveiksminieks
- ja slikti mācies skolā, tad automātiski nodzersies
- ja nostrādā vienā darba vietā 3 gadus un ej uz citu, esi staigātājs un slikts darbinieks, norakstāms cilvēks, jo jānostrādā vismaz 15 gadi vienā rūpnīcā.
- ja esi gejs/lesbiete, tad psihenē tev īstā vieta
Vēl pirms gadiem 5:
- ja negribi bērnus, esi idiote, sterva un norakstāma sieviete
- ja neiegūsti augstāko izglītību, esi lūzeris
- ja nepaņem kredītu uz 100 000 un nemaksā bankai milzu %, bet gan īrē dzīvoklis, esi lūzeris bez sava īpašuma, praktiski nabags
- ja tev nav mašīnas, tad tu esi nabagu nabags, pat, ja vari atļauties taksi, tāpat esi lūzeris
...
Ļoti pareizi te teica, ka bērna radīšana ir tieši tāda pati izvēle kā jebkura cita izvēle mūsu dzīvē: veidot vai neveidot karjeru, iegūt augstāko izglītību vai nē, iegūt autovadītāja apliecību vai nē, precēties vai nē, kādu reliģiju izvēlēties, atzīt savu seksuālo orientāciju vai "ārstēt" to psihenē, ņemt kredītā Lamborghini Diablo vai nē, utt...

Pilnībā piekrītu Daenerys1 viedoklim.
Ne visām sievietēm ir jādzemdē bērni un ne visas sievietes tad, kad pienāk pusmūža vecums, nožēlos to, ka viņām nav bērni. Manuprāt, ja māc šaubas vai tādas domas, ka neesi gatava tam visam, tad tas arī nav vajadzīgs. Ja sieviete tiešām vēlēsies bērnu, tad nebūs bailes no tā, ka agri jāceļas, ka neizdosies vakaros iet uz teātri vai baudīt brīvību - ja šī vēlme pēc bērna būs liela, tad arī visi pārējie uztraukumi un bažas automātiski atliksies malā. Ja tādas šaubas māc un pati jūti, ka neesi gatava tam visam, tad nav jādzemdē bērns tikai tāpēc, ka apkārtējie nerimstas atgādināt par tikšķošo bioloģisko pulksteni vai to, ka sieviete nav sieviete, ja pēc sevis nav atstājusi pēcnācējus.
Arī es pati vienmēr jau no mazotnes esmu zinājusi, ka man bērni nebūs, taču es neuzskatu, ka tāpēc būtu kaut kādā veidā sliktāka par tām sievietēm, kurām bērni ir. Tāpat uzskatu, ka ir aplami domāt, ka īstās ilgas pēc bērna radīsies konkrētā vecuma posmā. Es skaidri zinu, ka manas domas nemainīsies arī tad, kad man būs 50 vai 60 gadi. Cilvēki ir dažādi, bet tas, ka katra dzīves prioritātes atšķiras, nenozīmē, ka tāpēc vieni būtu sliktāki par citiem.

Protams, ka visām sievietēm nevajag bērnus, tas ir pilnīgi skaidrs. Taču to, ka bērni traucē dzīvē kaut ko sasniegt gan ir pilnīgaas atrunas. Varētu padomāt, ka visas bezbērnu sievietes baigos karjeras griestus sasniegušas. Vienkārši uz bērnu vieglāk novelt vainu, ja pašai nav kaut kas sekmējies. Kaut kā, piemēram, tādām pasaules līmeņa zvaigznēm kā Garanča un Opolais vai mūsmāju " Madaras" vadītajai bērni neko nav traucējuši sasniegt. Kā ir tas teiciens - sliktam dejotājam pat pauti traucē dejot.
Bet tā kopumā, jā, visām bērnus nevajag, tikai vajag to godīgi atzīt, ne vainot bērnus pie pašu neveiksmēm:-/

Es gan pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir pateikuši, ka nožēlo, ka ir radījuši bērnus. Nevis dusmu uzplūdā pateikuši, bet gan mierīgi pie tējas tases, dzīvi apspriežot. Mana vecmamma ir nelaimīga, kad viņai uzgrūž mazbērnus, jo nav spēka un veselības ar viņiem ņemties, viņa to godīgi ir pateikusi arī bērniem. Tās, kuras saka, ka bērni ir jādzemdē un mazbērni un obligāts atribūts pēc 50, varat man izskaidrot situāciju -
Pieņemsim, ir jauna, samērā izskatīga sieviete, ne ģēnijs, bet kopumā gudra, spējīga, vesela. Rūpējas par sevi, ir hobiji, ir augstākā izglītība, labs, interesants darbs, karjera, laba alga, mīlošs vīrs. Ar vīru attiecības lieliskas, viens par otru rūpējas. Bet ir tā, ka viņi abi nevēlas bērnus. Tā kā nekad. Pasakiet, lūdzu, kam tieši paliks labāk no tā, ka viņi tomēr to bērnu radīs, lai gan nevēlas ne pašu bērnu, ne visas tās rūpes? Sieviete nogurs no pienākumiem, kurus nekad nav gribējusi, vīrietis viņai nepalīdzēs, jo arī viņš nevēlas šos pienākumus. Kašķi, skandāli, nemazgāti mati, nolupuši nagi, negludinātas drēbju kaudzes, nepiepildīti karjeras sapņi, sānsoļi, dzeršana bārā līdz 5 rītā, jo mājās negribas iet, jo tur brēc bērns un zāģē pārgurusī sieva. Ne jau tāpēc, ka nevarētu saņemties un pavilkt, bet gan tāpēc, ka bērnu negribēja jau no paša sākuma. Šķiršanās, divi dažādi dzīvokļi, alimenti, bērnam problēmas bērnudārzā, skolā, jo mājās ir skandāli, beigās nepilna ģimene, vecāki šķiras.
Kas ir ieguvējs? Kāpēc tas ir vajadzīgs? No sērijas "a ja nu tomēr iepatīkas?"

Daenerys1 izskatās, ka kāds tev te spiež bērnus dzemdēt. Man vienalga, kas ko dzemdē vai nedzemdē. Ja negrib bērnus, tad nevienam labāk no to radīšanas nepaliks un nevajag cepties. :-D

AG, es pat pilnīgi ticu, ka no malas gan jau ir spiediens. Sabiedrībā taču visu laiku, ja sievietei jau ir 25 - nu... kad tad bērniņi? kad tad kāzas? nu tak vajag bērnus, nu kā ta ne... utt.

Nē, īstenībā reālajā dzīvē nav nekāds spiediens - man visi draugi ir bez bērniem, apkārt dzemdē tādi cilvēki vecumā 35-40, draudzenes, kurām ir ap 30, par bērniem vēl pat nedomā, bet vīrietis un radi mani ļoti atbalsta bezbērnu jautājumā. Es jau saku, pēdējos gados situācija ir uzlabojusies, bet pirms gadiem 5 viss cosmo, cālis.lv, atceries.lv, oho.lv, utt., utt. diezgan agresīvi kladzināja, ka dzemdēšana ir sievietes galvenais pienākums.

Es gribēju bērnus tāpēc, ka, manuprāt, tie sniedz dzīvei piepildījumu. Tādu, kādu nesniedz nedz karjera (esmu diezgan uz karjeru un materiālajām lietām vērsta persona), nedz tusiņi un kupls draugu pulks. Kā man teica vadītāja - Tu nekad vairs nebūsi viena. Lai vai kas notiktu, Tev vienmēr kāds būs. Ja veidosi labas un sirsnīgas attiecības, Tev vienmēr būs kāds, ar ko parunāt un uz ko paļauties..to nevar apsolīt neviens draugs/draudzene vai vīrs/mīļākais, jo tā saikne, kas ir mātei ar bērnu..manuprāt, tas ir kaut kas unikāls.
40 gados, manuprāt, tu jau esi tik ļoti pieradusi pie būšanas vienai..ka nav ar nevienu jārēķinās, vari būt spontāna utt., ka bērns var šķist vēl lielāks apgrūtinājums, nekā 25 gados.
Piekrītu, ka sākumā bērns nedaudz ierobežo, jo viņam vēl nav tāda dienas ritma, ar kuru var rēķināties un ap kuru var saplānot tusiņus, izbraucienus utt., bet vēlāk bērni var tieši motivēt kaut kur braukt, kaut ko redzēt..nav jāsēž tikai bērnu laukumos, var taču braukt uz dabas takām, safari parkiem, ārzemēm un iet uz brančiem utt.

Daenerys1 izspēlēji teju vai sliktāko iespējamo scenāriju, ja dzīvi pēc bērna pasniedz tā, tad, protams, ka bērnus nevajag nekad un nekur, un nevienam :-D. Man patīk lasīt tavu viedokli, bet rodas iespaids, ka pamatā ir kaut kāda dziļa sāpe šajā jautājumā.
Atzīšos, ka man agrāk arī nepatika bērni, kaitināja kaku stāsti, vīpsnāju par cāļu mammām, bet tomēr zināju, ka man būs bērns. Bija īstais laiks, finanses un apziņa, ka nekad nebūšu tam gatava, lai tieši tajā brīdī un situācijā ieplānotu mazuli. Tā ka esmu no tām, kas uz jautājumu: "a ja nu tomēr iepatīkas?", var atbildēt: "iepatikās.". :-)

Es gan pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir pateikuši, ka nožēlo, ka ir radījuši bērnus.

Tad jau viņi nav īpaši gudri. Gan jau bija safantazējuši sazin ko par bērniem, neiedomājās vispār, kāda būs realitāte. Tādi fantazētāji nekam neder arī darba tirgū.
Jebkuram lēmumam, kas izmaina visu tavu dzīvi, ir jābūt apdomātam, izvērtējot visus plusu, mīnusus, savas spējas, iespējas, utt.
Pirms tam te bija piemērs par sievietēm, kas nožēlo bērnus un domā, ka bez bērniem viņām būtu bijušas baigās karjeras, lai gan arī pirms bērna viņas šīs karjeras labā neko nebija darījušas un bērnu tikai izmanto kā attaisnojumu savam slinkumam un talanta trūkumam... ;-)
Cilvēki ir dažādi. Ir arī tādi, kam bērns ir bijis motivācija aktīvākai dzīvei, jaunas izglītības iegūšanai, karjeras attīstīšanai, utt.

Es neteiktu, ka man ļoti patīk bērni. Neģībstu un neskriešu spēlēties pie katras izdevības (situācijas ir dažādas) un mēdz arī kaitināt. Bet savs bērns ir cita opera! Iemesls kāpēc es gribēju bērnu - ne jau tāpēc lai atstātu aiz sevis kaut ko vai vecumdienās auklētu mazbērnus, bet gan lai izbaudītu mīlestību, ko sniedz mātes un bērna attiecības, rūpētos par mazo un censtos sniegt pēc iespējas skaistāku bērnību. :-)

Citiem bērns ir attaisnojums,lai vispār neko nedarītu. nestrādātu un t.t. tēlotu gurķi. tā kā raven viedoklim.
Šī tēma ir apburtais loks. Tad var diskutēt arī par to kā audzina bērnus un t.t. Bet par to es nerakstīšu,jo tad būs ne no šīs tēmas. :)
Mēs ar vīru esam ilgi kopā un mums nav bērnu. Ir cilvēki,kas to nesaprot,bet parasti tie ir tie kuriem pašiem neveicās dzīvē un arī nedzīvo labāk kā mēs.
Mēs norunājam,ka bērns būs, kad beigšu studijas un viņš sava kā arī tiks uzbūvēta māja. Es negribu audzināt bērnu pie viņa vecākiem.