Bērns - kādēļ?

Un, ja godīgi, man ļoti patīk bērni, es viņus varu auklēt un spēlēties un barot un ko tik vēl ne, bet ja man tas būtu jādara 24/7, lūk, tas ir tas, kas mani biedē.

Ar savu bērnu ir 100x vieglāk. Es arī kādreiz bieži pieskatīju mammas draudzeņu bērnus, radu bērnus un teicu, ka es nekad nevarētu būt mamma, jo tas ir tik nežēlīgi grūti un neizturami, vakarā jau jutos tā it kā visu dienu kartupeļus būtu lasījusi.. kur, nu, vēl 24/7.. Man ar savu bērnu vispār nav bijis grūti, un vēljoprojām nav grūti. Es domāju to daudzas mammas var apstiprināt, ka ar savu ir pavisam cita opera!

Es arī nezinu, kura normāla māte teiktu, ka nožēlo bērna dzimšanu, jo mainījusies viņas dzīve un ir daudz un dažādi ierobežojumi.
Man mana meita ir vissvarīgākais cilvēks, brīnums un mīlestība, nav nekā labāka dzīvē.
Kas attiecas uz ierobežojumiem, ļoti būtiski ir vecāku tuvums, diemžēl, mums kaimiņos nedzīvo vecāki, tādēļ tieku galā pati un maināmies ar vīrieti, bērns vēl ir mazs, neskrien, nerāpo, tādēļ ir viegli. Vēl viens aspekts ir barošana, ja baro ar piena maisījumu, tad mātes klātbūtne nav obligāta, un vari izrauties kaut uz dienu, kamēr vecāki pieskata bērnu. Cits jautājums vai pati sieviete vēlēsies savu dārgāko uzticēt citam, es joprojām nespēju uzticēt nevienai mammai, omei bērnu, jo redzu, ka tomēr tās prasmes ir sen aizmirstas, un nedrošība ir tā, kas bremzē, bet zinu citu meiteņu mammas, kas ar mazu zīdaini apejas kā ar savu, tā droši un viegli.
Mana dzīve protams ir mainījusies, tā pati spontanitāte un daudzas citas lietas, bet nu kā ir tā ir.
Jā, piekrītu, arī viendabīgums apnīk, būtu priecīgāka, ja man būtu kāds mazs darbiņš uz 3 stundām dienā.

Būšu lakoniska, bērni mani praktiski neierobežo. Man ir daudz palīgu un es no palīdzības neatsakos. Man noteikti nekad nav bijis grūti atstāt bērnus omītēm, zinot to, cik lielu prieku viņām tas sagādā.
Manai jaunākajai ir divi mēneši, gan teātrī esmu bijusi,gan frizieri apmeklējusi, gan ar vīru divatā bijusi.

Es loti piekrītu flyflyhighup! Ne visiem tas ir nepieciešams. Visbiežāk visām ir šaubas, bet lielākā dala sieviešu zemapzinā par to domā un vēlas. Un vispār man šīs bērnu diskusijas (arī, cik beztēmas atvērtas) liekas depresīvas. Taču zinu dažus foršus un aktīvus pārus, kas spēj uzturēt sarunu, neapspriežot bērna pamperu sastāvu.

Es neredzu nevienu, absolūti nevienu iemeslu radīt bērnu, un nekad neesmu sapratusi šo vēlmi vairoties. Kad man bija 6 gadi, jautāju sievietēm, kāpēc viņas rada bērnus, tagad man ir 26 un uzdodu precīzi to pašu jautājumu. Turklāt ar gadiem aizvien vairāk un vairāk negribu bērnus, esmu diezgan droša, ka man to arī nebūs. Ja 18-19 gados likās, ka bērns vēl nav pasaules gals, tad tagad šķiet, ka ir. Es nespēju iztēloties, ka man brīvdienā jāceļas pirms plkst 10.00, jo kāds mani ir pamodinājis.

Kārtējo reizi piekrītu Neons viedoklim.
Es esmu cilvēks, kurš nevar nosēdēt tikai mājās vien. Kad biju ar meitu stāvoklī, skrēju vēl uz studijām, toreiz dzīvojām pāri ielai manai mācību iestādei, kad piedzima meita, pēdējos mēnešus tētis pieskatīja meitu, starpbrīžos skrēju viņu pabarot. Zināju, ka ļoti ātri gribu meitai māsiņu vai brālīti, arī tas ir noticis. Mēs esam prom no Latvijas, mums nav ne omīšu, ne citu radu, tātad esam vieni ar 2 bērniem, BET mēs aptuveni 3 mēnešus gadā ceļojam. Katru mēnesi izbraucam uz blakus pilsētām, braucam uz fermām, aizejam uz kādu galeriju, biežāk braucam uz jūru, smērējam sviestmaizes līdzi, termosā kafiju, bērni mašinā un braucam :) . Personīgi mūsu ģimenei bērns dod vairāk vēlmes būt ārpus mājas.
Pr'ooootams, nevaru katru vakaru iet vannā pasēdēt, manikīru sev taisīt kad gribu, bet tās ir lietas ko var saorganizēt.
Nevienu jau nevajag pārliecināt, bet dzīve ar bērniņu var mainīties daudz savādāk, nekā iecerēts.

Bērns ir tik milzīga atbildība un mātei, tas tomēr atņem brīvību - vairs nekādu spontāno vakaru ar draudzenē vai spontanu izbraukumu ar vīru uz jūru ar riteņiem.

Karjera arī ir milzīga atbildība un var aizņemt visu tavu laiku - tev nav ne īstu atvaļinājumu, ne brīvdienu, iespējams, ja vēlies sasniegt vairāk, darbā pavadi vairāk laika, nekā mājās.

Pat, ja mīļotias saka, ka palīdzēs, viņam šī brīvība nav atņemta tik ļoti - vakari ar čomiem un aliņs šad tad vakaros nekur nepazudīs.

Ja mīļotais nav mazs puišelis, vai, ja neesi viņu pati izlutinājusi (kas ir pašas vaina, ja tā ir), tad viņš palīdzēs un atbalstīs. Tas taču ir arī viņa bērns un viņš jau arī grib būt iesaistīts šī bērna dzīvē.
Citreiz gadās, ka vīrs grib palīdzēt, bet nekas, ko viņš dara sievai nešķiet pietiekoši labi un tam vienmēr seko komentāri "tu neko neproti, pati izdarīšu". Pēc kāda laika no šī vīrieša viņa var vairs neko necerēt.

Vai bērns ir nepieciešams un piemērots visiem?

To pat var prasīt par karjeru, attiecībām, laulībām, utt. Loģiski, ka ir cilvēki, kam bērni varētu nebūt viens no dzīves mērķiem.

Māmiņam - vai ir kāda, kura noželo bērniņa laišanu pasaulē, nu vismaz drusciņ?

Par šo jautājumu tu no dažām māmiņām dabūsi brāzienu :-D Ir gan jau sievietes, kas arī nožēlo, kurām nav mātes instinkta, bet domāju, ka vairumam tā nav. Bet tas jau ir instinktu līmenī. Daba ir izdarījusi tā, lai pēc dzemdībām sieviete gūtu milzu hormonu devu, kas liek viņai iemīlēt šo bērnu un šī mīlestība nekur nepazūd.
Tas ir tas pats, kas jautāt, vai kaut nedaudz nožēlo, ka apprecējies, ka veltīji visu savu dzīvi karjerai, utt.

Protams, mātes mīlestība ieslēdzas, bet cik daudz jūs esat zaudējušas savas brīvības?

Cik daudz brīvības ir īstai karjeristei vai uzņēmuma īpašniecei? Tās arī ir izvēles, ko sievietes veic. Karjera var aizņemt tik pat daudz laika, kā bērns.

Es neredzu nevienu, absolūti nevienu iemeslu radīt bērnu, un nekad neesmu sapratusi šo vēlmi vairoties. Kad man bija 6 gadi, jautāju sievietēm, kāpēc viņas rada bērnus, tagad man ir 26 un uzdodu precīzi to pašu jautājumu.

Iemesls varētu parādīties ap +40/50 gadiem, kad dzīves vērtības un domāšana mainās. Tas ir laiks kad cilvēki visvairāk cieš no vientulības.
Redzot savus bērnus pieaugam un jau sagaidot mazbērnus, tas dot dzīves piepildījuma sajūtu, ka dzīve nav nodzīvota velti un kad aiz tevis paliek kaut kas ļoti vērtīgs.
Ļoti iespējams ka arī šādā vecumā ir cilvēki kas negrib bērnus un uzdot tos pašus jautājumus, kāpēc un priekš kam.
Bet es nezinu gandrīz nevienu vecvecāku kurš negaidītu savus mazbērnus un nelutinātu un neņemtos ar viņiem labāk nekā ar saviem bērniem.

Wow, Raven, parakstos zem katra vārda.

dzīve nav nodzīvota velti un kad aiz tevis paliek kaut kas ļoti vērtīgs.

Piepildījumu var radīt arī veiksmīgs bizness, realizēti lieli projekti arhitektūrā utt., tās arī ir paliekošas vērtības, kas dzīvos arī pēc nāves. Ja cilvēks ir ofisa žurka visu mūžu, tad gan beigās varētu būt visai bēdīgi.
+raven, mūsdienās aktuāls domāšanas modelis - jāveido karjera, bērns ir slogs. Agrāk bija otrādāk. Tas ir jautājums par vērtībām un ambīcijām. Katram savs, nekas nosodāms.
Visiem pavisam noteikti nav jārada bērni. Palasot ziņas, par to var tikai atkal un atkal pārliecināties, ka dažiem/ām labāk vispār vajadzētu būt nespējīgiem.

Es domāju,ka mazliet nožēlo tās mammas, kas ir dzemdējuši bērnus ne tik labos apstākļos,nu nav darba bijis, bērns piedzima no nenopietnām attiecībām. Ne jau gluži pašu bērnu, bet to,ka varēja būt savādāk.
Es vienmēr esmu domājusi par bērnu. Reizēm sēžu tramvaju un redzu pieaugušu bērnu ar mammu un domāju oo,tik forši man arī tā būs. :D
Man šķiet,ka mēs nekad nebūsim gatavi bērniem un t.t.,jo mēs nevaram būt gatavi tam ko neesam piedzīvojuši.

Es neredzu nevienu, absolūti nevienu iemeslu radīt bērnu, un nekad neesmu sapratusi šo vēlmi vairoties. Kad man bija 6 gadi, jautāju sievietēm, kāpēc viņas rada bērnus, tagad man ir 26 un uzdodu precīzi to pašu jautājumu.

Nopietni? Tu 20 gadu laikā nevarēji pati saprast? Kāpēc jebkura dzīvā radība vairojas? Tas ir instinkts. Ja tāda nebūtu, cilvēki izmirtu. Tādā ziņā mēs daudz neatšķiramies no zvēriņiem :-D

Eh, man patīk kā Story aprakstīja. (l)
Pēc dažiem mēnešiem, kad būšu jau padzīvojusies ar savu, ierakstīšos te un pastāstīšu, kā man sanāk vai nesanāk darīt lietas, kuras iepriekš esmu uzskatījusi par neapvienojamām ar bērnu.:-P

Piepildījumu var radīt arī veiksmīgs bizness, realizēti lieli projekti arhitektūrā utt., tās arī ir paliekošas vērtības, kas dzīvos arī pēc nāves.

Tas ir līdz brīdim kamēr cilvēks darbojas savā profesionālajā karjerā.
Un karjeras virsotnē ilgi var arī nenosēdēt.
Agri vai vēlu nāks jauni cilvēki, jaunas idejas, nobīdīs pie malas un beigās nevienam nebūs vajadzīgs. Savu darbu izdarīji un vari iet.

Bērnu nav,bet es tik ļoti gribu! Vīrs vēl vairāk. Dažreiz skatos uz mazulìšiem un smaidu,bet mazliet źēl,ka nav pašai.
Nav,jo man ir bail. Bail no dzemdībām,no visa tā. Nav bail par audzināšanu/nodrošināšanu.
Nezinu...Ir aizdoma,ka es ar šìm bailēm netikšu galā.

Tas ir līdz brīdim kamēr cilvēks darbojas savā profesionālajā karjerā.
Un karjeras virsotnē ilgi var arī nenosēdēt.
Agri vai vēlu nāks jauni cilvēki, jaunas idejas, nobīdīs pie malas un beigās nevienam nebūs vajadzīgs. Savu darbu izdarīji un vari iet.

Bet tas pats notiek arī tad, kad bērni izaug un jāsāk meklēt citi veidi, kā šo laiku piepildīt. Tāpēc ir ļoti svarīgi turpināt dzīvot arī ārpus bērniem/karjeras.
Ja visu savu laiku veltīsi tikai bērniem vai tikai darbam un ap to riņķos visa tavas eksistences jēga, tad rezultāts būs vienāds - kad šis visuma centrs pēkšņi pazudīs, iestāsies šoks un nāksies sākt visu no sākuma - sākt meklēt sevi.

Bērns neko negarantē. Bērns ir tāda pati individualitāte ar savām vajadzībām kā vecāki. Arī ar bērniem vecumdienas var nākties pavadīt vientuļam. Bērni pārceļas uz citām valstīm, nodzeras, vienkārši egoists... Visādi var notikt, diemžēl.

Bērns neko negarantē. Bērns ir tāda pati individualitāte ar savām vajadzībām kā vecāki. Arī ar bērniem vecumdienas var nākties pavadīt vientuļam. Bērni pārceļas uz citām valstīm, nodzeras, vienkārši egoists... Visādi var notikt, diemžēl.

Kā audzināsi, tāds būs...
Cik daudz mīlestības ieliksi, tik saņemsi atpakaļ

Cilvēki savā būtībā ir baigie egoisti un bērna laišana pasaulē nozīmē treknu svītru pāri šim egoismam - ir sievietes (un vīrieši), kas tam pielāgojas vieglāk, ir tādi, kam tas nāk ar piespiešanos. Nedomāju, ka visas mātes vienmēr ir 100% laimīgas un apmierinātas, galu galā viņām arī tādām nav jābūt. Publiskajā telpā par to runā maz, bet vari palasīt angliski forumos, iegūglējot 'i regret having children', tur aprakstītas dažādas pieredzes, daudzas arī ļoti sāpīgas. Es visvairāk baidos, ka man varētu piedzimt slims, kopjams bērns vai bērns ar garīgu atpalicību, vēl baidos, ka laidīšu bērnu pasaulē, kas ir tik ļoti nežēlīga, ļauna un briesmīga un ka viņš tādēļ būs nelaimīgs. Tādas diez gan eksistenciālas man tās bailes. Esmu precējusies, bērnu nav, vīrs grib, es vēl nē. Ceru tuvāko 5 gadu laikā tikt ar sevi galā.

Iedomājies savu tuvāko, mīļāko cilvēku - vīru, mammu, māsu, kas kuram. Vai tev ir žēl, ka šis cilvēks eksistē? Tikpat liela iespēja nožēlot bērna dzimšanu. Par pārējo - jūtos diezgan līdzīgi kā piparene un virdzinija. Dzīve ir mainījusies ļoti. Plusā vēl tas, ka nevienai no manām draudzenēm bērnu nav, brīžiem jūtos diezgan vientuļi. Vecāki nedzīvo tuvumā, bērnu gada laikā ne reizi nevienam nebiju atstājusi. Bet apzinos, ka tas ir īslaicīgi, bērni tik tiešām aug ātri.