"Pavarda uzturēšana" arī nav ideālā loma katrai sievietei. Es, piemēram, justos nelaimīga, ja mans pienākums būtu vienmēr vienai grīdas berzt, vakariņas gatavot, bērnu aprūpēt. Tāpēc priecājos, ka varu strādāt, pelnīt, apmaksāt pusi izdevumu, bet mājas darbi tiek dalīti uz pusēm. Bērna piedzimšana šajā ziņā neko nav mainījusi, īsti neizprotu šo argumentu.
Par to, ka partneri atbalsta doktorantūras studijās vai cita, līdzīga mērķa sasniegšanā, tas it kā šķiet pašsaprotami, bet, pēc dažu loģikas, sanāk, ka tāda ekstra pienākas tikai sievietēm, jo sieviete taču ne vēlas, ne arī spēj īslaicīgi atbalstīt vīrieti. Sakarā ar naudas tēmu viens kolēģis man ir stāstījis par savu pieredzi - pirms dažiem gadiem bijis kopā ar tādu nestrādājošu, uzturamu sievieti. Vienmēr izgludināti krekli, siltas vakariņas, vīrietis apgādnieks, viss forši. Līdz brīdim, kad vīrietim radās nopietnas veselības problēmas, kuru dēļ kādu laiku pelnīt nevarēja. Viņam iestājās finansiāla krīze, jo īsi pirms tam bija ieguldījumus investējis vienā projektā, uz kuru lika lielas cerības. Kad lūdza sievieti palīdzēt, atrast kādu kaut vai īslaicīgu darbu, viņa atbildēja, ka jā, meklēs, bet, kad nonāca līdz meklēšanai, parādījās visādi iemesli, kāpēc tas vai šis darbs viņai neder. Galu galā vīrietis zaudēja projektā ieguldīto naudu (~15 000 latu), daudz ko nācās sākt no sākuma. Protams, attiecībām (sievietei par lielu pārsteigumu) nākotnes nebija. Tagad viņš ir precējies ar sievieti, kurai karjeras jomā ir līdzvērtīgi panākumi. Pats neslēpa, ka pēc iepriekšējās pieredzes tas bijis būtisks faktors partneres izvēlē. Tā ka tiešām nav tā, ka visi vīrieši vēlētos sev blakus nevarīgu, apgādājamu būtni.