Kopdzīve

Un īpašs ir jebkurš cilvēks. Arī sētniece, kontroliere un Rimi kasiere. Tas, ka šie cilvēki neietilpst kāda iedomātajās sociālajās virsitnēs, nepadara viņus par mazāk īpašiem vai vērtīgiem.

Lasot tevis rakstīto, liekas, ka ekrāna otrā pusē ir kā minimums Nobela prēmijas laureāts. Kaut gan...veiksmīgi un ar dzīvi apmierināti cilvēki blusas svešos kažokos nemeklē.
Neatbildi uz manu jautājumu, jo mani tava dzīve neinteresē, bet kopumā - ikrieiz, kad sastopu kàdu cilvēku, kam prasibas pret apkārtējiem ir sarakstītas milzīgā sarakstā, es nodomāju - a ko tāds cilvēks pats spēj sniegt? Pats ir izcilnieks it visā, vai vienkārši meklē ideālo partneri savu kompleksu piesegšanai?

Nolo, es nekad neesmu teicis, ka šeit sastopamas tikai viduvējības; tieši otrādi - nesen satikos ar gudru, ļoti skaistu un interesantu meiteni tieši no šī portāla, drīzumā ceru viņu satikt atkal. Taču šādu meiteņu gan Cosmo.lv, gan vispār pasaulē ir maz; vairums ir parasti cilvēki. Tad es nesaprotu, kādēļ šādi vidusmēra cilvēki sevi uzskata par īpašiem. Nē, es nevēlos teikt neko sliktu, taču uzskatu, ka katra ambīcijas vēlams saskaņot ar paša iespējām.

Ja es būtu bagāta, veiksmīga, skaista un daudz ko sasniegusi, man liktos vairāk kā dīvaini, ka mans līdzvērtīgais partneris īsina laiku cosmo.lv. :-D
Bet es esmu tikai parasta viduvējība un droši vien veiksmīgās domā citādāk.|-)

Kaķis., vecāku un bērnu attiecības ir pavisam cita kategorija: bērni un vecāki ir saistīti. Mums ikvienam ir tikai divi vecāki, kamēr partnerus izvēlamies brīvi, tādēļ varam tos brīvi vērtēt, meklējot mums piemērotāko, turklāt arī paši tiekam vērtēti.
Sevi jāsalīdzina ar citiem, lai gūtu priekšstatu par savu "vietu" sabiedrībā. Citādi varam piedzīvot traģikomiskas situācijas, piemēram, kā daudzi mūsu "dziedātāji", kas sevi uzskata par slavenībām, lai arī viņu sniegums ir vienkārši briesmīgs.
Sevi es mīlu pat ļoti. :-)

Robert, un ar ko īpašu tu esi izcēlies? Esi uzsācis veiksmīgu starptautisku biznesu? Darbojies zinātnē un izgudrojis kādu inovāciju? Esi ieguvis izglītību kādā no Ivy League League vai Russell Group skolām? Esi veicis ieguldījumu pasaules attīstībā? Esi partneris kādā no City big 4?
Vai tomēr lielākais sasniegums ir prātuļojumi cosmo un citu cilvēku noniecināšana?

A kāpēc sevi būtu jāsalīdzina ar citām? Tev vecāki, tuvinieki nekad nav teikuši, ka tu esi vislabākais un mīļākais, jo gluži vienkārši tas esi tu? Izskatās, ka te cilvēkam ir nopietnas problēmas ar pašvērtējumu un sevis mīlēšanu, tāpēc arī citi tiek mērīti, svērti un vērtēti.

Un katra sieviete sevi uzskata par īpašu, laikam Tev tas būs atklājums.

Bet kāds tam iemesls? Es tiešām nesaprotu objektīvu pamatojumu šim uzskatam. Vai tiešām sieviete nespēj kritiski palūkoties spogulī, savos izglītības dokumentos un amata aprakstā un salīdzināt redzēto ar sev zināmo cilvēku atbilstošajiem parametriem?

Un īsts vīrietis, aicinot sievieti uz randiņu, jau esot izdalījis viņu no pūļa un savās acīs padarījis par īpašu.

Tad jāsecina, ka vai nu neesmu īsts vīrietis, vai arī manā apkārtnē ir visai daudz īpašu sieviešu. Redzi, es nodalu attiecības no vienkārša randiņa patīkama laika pavadīšanai. Otro gadījumu neuztveru par ko ievērības cienīgu.

meksikanka, es vēl sasmējos par Roberta komentāru, ka tās VIP personas jau euro nepievērsīs uzmanību. :-D Un tagad iedomājamies, ka uz radiņu ierodas tā skaitā, inteliģentā, bagātā, interesantā VIP persona, bet pretī sēž Roberts, kurš vakaru noslēdz ar lūgumu savu rēķina daļu apmaksāt pašai. :-D

Roberts.I, nu bet tad nesedz, brīva valsts. Bet nevajag iedomāties, ka rēķinus apmaksā tikai hercogienēm, VIP personām, vai politiķēm

Un tikai visvisvisīpašakājām (un vēlams, pēc Roberta domām).. Turklāt, vīriešu jau arī netrūkst ;)

Roberts.I, nu bet tad nesedz, brīva valsts. Bet nevajag iedomāties, ka rēķinus apmaksā tikai hercogienēm, VIP personām, vai politiķēm. :-D Rēķinu apmaksa vīrietim tur, kur dzīvoju es, ir norma. Protams, neviens sievietei neaizliegs rēķinus maksāt, ja viņa to gribēs, bet viesmīļi rēķinus nesīs vīrietim, un labās iestādēs rēķinu apmaksa vīrietim ir tikpat pieņemta norma kā ēšana ar galda piederumiem, nevis rokām. Tieši tāpēc arī labās iestādes dod sievietēm ēdienkartes bez cenām. Pieklājība prasa rēķinu apmaksāt vīrietim. ;-)

Ja jau skatās no dzimumu līdzvērtības tad atšķirības kur maksā par restorānu vai kafejnīcu nav.
Gan vīrieši gan sievietes, mūsdienās var pelnīt līdzvērtīgi un iespējas sasniegt līdzvērtīgus ienākumus ir abiem dzimumiem.
No ētikas un pieklājības puses ir pieņemts ka to dara vīrietis. Bet šīs ieradums, diemžēl, pakāpeniski izzudīs.
Viss pasaulē iet uz to ka pēdējos 100 gados sociālās un materiālas atšķirības starp dzimumiem tiek likvidētas ( par ko daudzas sievietes ir cīnījušās)
Katrā nākamā paaudze mainās un ar laiku attieksme - kurš kuram ko uzsauc un kurš ko izmaksā arī ies zudumā.

Uzjautrinoši ir tas, ka daudzas vidusmēra sievietes uzskata ir īstas "femme fatale". Īstenībā ar vidusmēra sievietēm ir pilna pasaule, tādēļ nesaprotu, kādēļ vīrietim būtu īpaši jāsatraucas, ja "pamājat viņam uz neatgriešanos".

Ak, Tev nav apnicis visu laiku runāt par viduvējībām? Tev, cik skatos, kāda trauma.
Un katra sieviete sevi uzskata par īpašu, laikam Tev tas būs atklājums. Bet nu runa nav par to, ka kāda sēž un tēlo ledus karalieni, ar degunu bakstot mākoņus. Uzjautrinoši tieši ir tas, ka tik superīgs vīrietis kā Tu spriež par tādām viduvējībām kā mēs šajā vidusmēra forumā. Un īsts vīrietis, aicinot sievieti uz randiņu, jau esot izdalījis viņu no pūļa un savās acīs padarījis par īpašu. Protams, turpmākais lielā mērā ir atkarīgs no sievietes, viņas uzvedības un audzināšanas...
Bet Tu, kā nevidusmēra vīrieties, kaut kā izklausies pārāk aizvainots, ka kāda Tev tik viegli varētu pateikt adios. Un spriežot pēc Taviem randiņu atstāstiem, tādu nav maz

Roberts.I, nu es rēķina apmaksu kafejnīcā uzskatu par normu, nevis īpašu attieksmi. Un pēdējos gados neatceros nevienu vīrieti, kurš nebūtu piedāvājis to samaksāt.

Es pilnīgi piekrītu, ka tā ir vienīgi pieklājība attiecību sākumā, tomēr man šķistu, maigi izsakoties, nedaudz savādi, ja turpmākajā attiecību gaitā tikai viens no partneriem segtu izdevumus par kopīgo atpūtu.

blackpoetry- ir arī sievietes kurām nepatīk ka vinām izmaksā, jo tad pašas jūtas nevarīgas.

Protams! Bet tad tādām nevajag arī izmaksāt, kur problēma?

blackpoetry- ir arī sievietes kurām nepatīk ka vinām izmaksā, jo tad pašas jūtas nevarīgas. Mans brālis ir randinojis ar tādām. Plus pašas piedāvā izmaksāt, ko viņs reizēm ari atlāva. Tapēc sievietes ir dažādas.Ne visas izmanto viriesu kā slaucamus naudasmakus.
Tāpat arī mana mamma stāstija ka vienreiz ar savu bosu kurš ir loti turīgs, ēdā dārgā restorānā un viņi bija pasūtijuši dārgus ēdienus un vinai palika tik neērti ka vinš tā tērejas uz vinu, ka pati piedāvāja samaksāt par sevi, bet viņš nelāvā.

Roberts.I, nu es rēķina apmaksu kafejnīcā uzskatu par normu, nevis īpašu attieksmi. Un pēdējos gados neatceros nevienu vīrieti, kurš nebūtu piedāvājis to samaksāt. :-D

Uzjautrinoši ir tas, ka daudzas vidusmēra sievietes uzskata ir īstas "femme fatale". :-) Īstenībā ar vidusmēra sievietēm ir pilna pasaule, tādēļ nesaprotu, kādēļ vīrietim būtu īpaši jāsatraucas, ja "pamājat viņam uz neatgriešanos". Manuprāt, gaidīt īpašu attieksmi pret sevi var tikai īpašas sievietes (izcili gudras, skaistas, veiksmīgas), bet tādām diez vai uztrauc daži euro.

Es nezinu kā dara jūsu paziņas, bet mans vīrietis vienmēr kafejnīcā izmaksā arī savai mammai un māsām. Un nē, viņas nav nespējīgas, vienkārši viņš ir pieklājīgs pret savu ģimeni. :-|
Tāpat mans tēvs kafejnīcā izmaksās ne tikai manai mammai, bet arī mammas draudzenei, ja tā pievienosies, vai arī izmaksās sava brāļa meitām, viņu mazajām nopirks saldējumus, tur kādu lelli, grāmatiņu utt. Godīgi sakot, man ir kauns, ka jebkuras materiālas rūpes par sievieti (vai tā būtu sieva vai radiniece) tagad tiek uztvertas tā kā rūpēšanās par invalīdi. :-|

Es tiešām lasu un nebeidzu brīnīties, kur atrodas šitādi skopuļi? Esmu pieradusi, ka jebkurš vīrietis kafejnīcā vai restorānā piedāvā izmaksāt - tajā skaitā brālēns, onkulis, vai vienkārši draugs

:) Tas pats.
Labāk tad jau katrs par sevi un adios uz mūžu