Kopdzīve

Tikai man zināmās, gados jaunās sievietes, kas sēž mājās un vīrietis pelna naudu, tieši tādas arī ir- kas savu dienu vada, grauzdējot ādu solārijā vai apspriežot jaunākās klačas pie manikīres.

Bet šis ir tikai Tavs redzējums par konkrētajām sievietēm-mājsaimniecēm.. varbūt viņu vīrieši redz to visu savādāk.. iespējams, viņās ir kāda īpašība, kura 2. pusīti pievelk.. savukārt Tu to neesi pamanījusi viņās :)

Palasīju diskusiju un komentārus, un sapratu, ka šī ir un paliek viena no tēmām, kurā nekad nebūs viens un pareizais viedoklis, jo cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi attiecību un ģimenes modeļi. Kāds vīrietis vēlēsies, lai viņa sieviete nestrādā un rūpējas par māju, attīsta sevi savos hobijos; cita sieviete pati vēlēsies strādāt un piedalīties maksājumu veikšanā; vēl kāds vīrietis vēlēsies vienlīdzīgu ieguldījumu abu sadzīvē; vēl kādam ideāls liksies cits attiecību scenārijs. Un kuram ir taisnība? Tās nav, jo nav tāda viena pareizā modeļa kā dzīvot. Viss atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Un, ja attiecībās abi ir apmierināti ar to, ko spēj viens otram dot un kādā apmērā to dara, tad tā paliek tikai abu šo cilvēku personīgā darīšana.
Vienīgais, ko vienmēr esmu teikusi, ir tas, ka neuzskatu, ka mūsdienās vēl eksistē tādi pienākumu sadalījumi kā "vīrietis - naudas pelnītājs, sieviete - mājas pavarda sargātāja". Man personīgi patīk, ja attiecībās valda vienlīdzība, bet nu tas ir tikai mans uzskats ar kuru padalos, ne cenšos kaut kādā veidā nosodīt tos cilvēkus, kuri uzskata savādāk. Man pašai gluži vienkārši nepatīk, ja par mani maksā, vienalga - restorānā, Zoo dārzā vai ikdienā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka es vēlētos vīrieša priekšā izlikties par visu varošu super sievieti. Man tikai patīk pašai just to, ka varu samaksāt par sevi. Līdz ar to attiecībās iestājas zināms līdzsvars - neviens ne no viena neko negaida, katrs partneris sniedz savu ieguldījumu kopdzīvē. Es varu apmaksāt savu kafejnīcas rēķinu un segt dzīvokļa īres izdevumus, vīrietis - nomaksāt komunālos pakalpojumus vai ieliet bākā benzīnu.
Atceros, ka reiz par manu nu jau bijušo draugu, kurš strādāja par pārdevēju mūzikas ierakstu veikalā, kāda mana paziņa izteicās, ka tas nav normāli, ka esmu kopā ar prastu pārdevēju, jo viņa nesaprotot, ko šis cilvēks varot man dot - maksājumi jādala uz pusēm, rēķins par aliņiem bārā tāpat. Savukārt es nespēju saprast šādu domāšanu, jo, uzsākot attiecības, skatos uz to kā jūtos ar cilvēku, un tikai tad uz viņa maka saturu. Manās acīs vīrietis saistās ar konkrētām rakstura īpašībām, un tādējādi nekad nekļūs par mazāk vīrišķīgu tikai tāpēc, ka nespēs par mani maksāt vienmēr un visur. Man nebūtu problēmu arī pirmajā randiņā puisim uzsaukt alus kausu un par to arī samaksāt. Varbūt es vienkārši esmu stulba, taču es tiešām nesaprotu kas tur tāds.

Ophelia
Apsveicu - Tu vnk esi nobriedusi kā personība.
Ja cilvēks by default uzskata, ka kādam citam viņš ir jāapuišo, tātad vēl ir bērna prātā - grib būt aprūpēts, izklaidēts un tā tālāk un tā joprojām. Daži vnk nekad nepieaug un nespēj uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi...

Man gan šķiet, ka mūsdienu vīrieši ir kļuvuši par nevarīgām ņuņņām. Bet ņuņņu attiecība pret normālām sievietēm noteikti ir tāda pati kā izmantojošo cacu attiecība pret normāliem vīriešiem.
Pati bez darba nevarētu, bet es noteikti vēlos, lai vīrietis tomēr būtu tas stiprais plecs... Ļoti pareizs modelis, manuprāt, ir, ja lielākā daļa sievietes algas nonāk kopīgajos iekrājumos, bet ikdienā lielāko daļu apmaksā vīrietis.
Pašai gan ir tā, ka lielāko daļu kopīgo izdevumu apmaksāju es, kā arī sedzu visus kopējo izklaižu maksājumus abām pusēm. Tāpēc otru cilvēku mazāk nemīlu. Zinu, ka vienkārši ir tāds posms dzīvē. Visam paralēli es studēju, viņš gan tikai strādā, redzu, ka cilvēks cenšas. Tikai tāpēc, ka viņš man vakariņas katru otro dienu uzsaukt nevar, otru pusi pamest netaisos.