Atceros sevi 20 gados, kad biju studente... tāds karjerisms plūda pa visām malām. Mācīties, iet praksēs, pieteikties par asistentu kaut par velti, ka tikai izsistos, pastāvīgi čekot darba sludinājumus, iet uz intervijām, piedalīties konkursos par labāku amatu, sēdēt virsstudnas, ka tikai tevi pamana, novērtē, gūt atzinību, algas pielikumu, iniciēt visādus projektus, skriet un cīnīties un ka tik augstāk pa karjeras kāpnēm uzkāpt.
Tagad, kad ir jau pāri 30 gadiem... kur tas viss palicis?
Tagad es vairs neesmu gatava skriet un rauties uz visām pusēm. Tagad gribas mieru un kabinetu ar aizvērtām durbīm, ka tik neviens nenāk klāt un neko neprasa. Gribas atstrādāt savas stundas un ātrāk mājās nokļūt. Gandrīz pat vienalga, kur strādāju, ka tikai samaksā un miers. Nekāda entuziasma, iniciatīvas, vēlēšanas kaut ko pierādīt.
Vai tas ir normāli?
188
