Neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena, kas pēc tam rezultētos ilgās, harmoniskās attiecībās. Manā draugu lokā apstiprinājies, ka attiecības, kuras ilgst vairāk nekā 5 gadus, ir sākušās pamazām, bez crazy in love variantiem. Tā ka piekritīšu viedoklim, ka ne jau bērns traucē, bet viens otram vienkārši nav īstie.
Tieši par to arī runāju, ja nav "crazy in love" variants, tad vīrietis, kurš negrib pieņemt svešu bērnu, nemaz neuzsāks attiecības ar vientuļo māti. Tas, ka šādi piemēri nav tik uzkrītoši (jo nav jau tur īsti ko redzēt, neeksistējošas attiecības), nenozīmē, ka tādu situāciju nav.
Domāju, ka gandrīz katram ir zināmi gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri par šo tēmu. Man pašai apkārt ir vairāk tieši negatīvu piemēru, piemēram:
1)vīrietis, kurš pārtrauca vairākus gadus ilgas attiecības, jo saprata, ka nekad nespēs pieņemt sievietes bērnu,
2)vīrietis, kurš ir kopā ar sievieti, kurai ir divi bērni no iepriekšējās laulības, bērnus līdz galam pieņemt nespēj, kopīgais bērns ir daudz mīļāks,
3)vīrieši, kuri atklāti saka, ka nebūtu kopā ar sievieti, kurai ir bērns (izteikumi lielākoties balstīti uz pagātnes pieredzi),
4)sieviete, kura visiem stāsta, ka bērns nav šķērslis attiecībām - pašai ir attiecības, bērns pamests citā valstī pie vecmāmiņas, utt.
Uzskatu, ka pievilcīgs vīrietis ar izvēles iespējām neizvēlēsies ģimenes veidošanai sievieti ar bērnu (nerunāju par bērniem, kuri jau gandrīz pieauguši). Ja vīrietim būtu jāizvēlas starp divām vienādām sievietēm, no kurām vienai ir bērns, jebkurš izvēlētos to, kurai bērna nav. Lai cik neglīti neizklausītos, ir jābūt kādam ļoti lielam plusam, kas atsvērtu "piekabi".