Bērns

Manuprat, pilnigi logiska viriesa uzvediba negribot uznemties rupes par bernu, kas nav vina. Drizak butu jajauta, kadel ir cilveki, kuriem partnera berns netrauce? Iespejams, ka liela patika pret berniem ka tadiem, velme pec lielas gimenes vai vienkarsi neizdodas atrast labaku partneri bez berniem.

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība? Tipa sanāk tā, ka otra pusīte jāskata kā tāda gaļa veikalā, kura labāk, košāka, svaigāka. No sērijas - Ilzīti mīlu, bet viņai bērns, iešu pie Dacītes, kurai vēl nav un gan jau iemīlēšu :-D

Ja ir love, tad jebkas notiek, ja nav love, tad strādā vispirms instinkti.

Varbūt tā sieviete ir nekāda un bērns ir tikai attaisnojums tam, lai neveidotu ar viņu attiecības.

Drizak butu jajauta, kadel ir cilveki, kuriem partnera berns netrauce?

Ja sieviete vai vīrietis ir harizmātisks, izskatīgs, par sevi pārliecināts, inteliģents un ir patīkami ar šo cilvēku pavadīt laiku, tad bērns nebūs šķērslis. Domāju, ka bērns ir mazāka problēma, kā, piemēram, slimīga greizsirdība.

Iespejams, ka liela patika pret berniem ka tadiem, velme pec lielas gimenes vai vienkarsi neizdodas atrast labaku partneri bez berniem.

Bērnu esamība vai neesamība nenosaka to, kāds ir cilvēks. Kāpēc domā, ka ja nav bērnu, tad tas būs labāks partneris? Ir ļoti daudz par sevi nepārliecinātu, slimīgi greizsirdīgu sieviešu un vīriešu bez bērniem, kam ir mazāk iespēju atrast otro pusīti par spīti tam, ka bērnu viņiem nav.

Es teikšu tā - ka īstai mīlestībai bērns netraucēs, BET vai es dibinātu attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni? Nē! Vismaz ne šobrīd.
Pirmkārt, man bērni nav plānā un man absolūti neinteresē sveši bērni. Otrkārt, ja gribētu kādu audzināt, taisītu pati savus bērnus. Treškārt, jau iepriekš minētā nesaprašanās ar otru bērnu. Es pieļauju domu, ka bērnam iepatikties nav grūti, bet ieskaidrot bērnam, ka tagad tā ir tēta draudzene - tas jau kļūst grūtāk. Ja bērns jau ir pusaudzis, tad var gadīties vēl sarežģītāk. Kopumā, kāpēc parakstīties uz svešu slogu, ja ir tik daudz citu cilvēku bez bērniem? Kad nespēšu satikt nevienu labāku un šis vīrietis liksies vienīgais un īstais, tad arī pārējās problēmas atkritīs.

Nezinu vai pie vainas vecums, dzīves vieta vai kas cits, bet savā sociālajā lokā neredzu, ka kādam atrast un veidot attiecības traucētu bērni. Ne savi, ne sveši. Draņķīgs raksturs un putni - jā, bet ne jau bērni!

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība?

Protams, ka iemilet sievieti ar bernu ir iespejams, bet milet pasu bernu - tas jau ir kaut kas cits. Dzive nenotiek ta ka tu esi redzejusi kada romantiska filma. Berns ir trauceklis jaunam attiecibam un tur nav nekada sakara ar to, cik lieliska, skaista un visadi citadi laba ir sieviete. Viriesi, kuri piekrit audzinat svesa viriesa bernu ir iznemums nevis norma.

Bērnu esamība vai neesamība nenosaka to, kāds ir cilvēks. Kāpēc domā, ka ja nav bērnu, tad tas būs labāks partneris? Ir ļoti daudz par sevi nepārliecinātu, slimīgi greizsirdīgu sieviešu un vīriešu bez bērniem, kam ir mazāk iespēju atrast otro pusīti par spīti tam, ka bērnu viņiem nav.

Tiesi ta - berni nenosaka, kads ir cilveks! Tapat ir ari neparliecinati, slimigi greizsirdigi cilveki ka ar berniem, ta ari bez. Runa jau nav par sievietes vai viriesa personibu, bet par to, ka divu daudz maz lidzvertigu partneru prieksa jus izveletos to, kuram nav bernu vai to, kuram ir?

baidas ka tu esi dikti augliga. :D
es ar negribeu puisi kuram ir berns. :D

Dzive nenotiek ta ka tu esi redzejusi kada romantiska filma.

Ja man jāatbild personīgi, tad varu apgalvot, ka dzīvē notiek arī kā romantiskajā filmās un ka vīrietis ir pieņēmis svešu bērnu kā savu un dzīvo ilgi un laimīgi.

Tam ko vīrietis vēlas vai nevēlas ar sievieti nav nekāda sakara ar to ir bērni vai viņu nav. Pēc maniem novērojumiem - ja mamma māk būt sieviete, tad bērns ir rota nevis trauc;eklis, barjera vai vienalga. Ja sieviete nemāk plānot savu laiku, ja nemāk bērnu audzināt (pieklājīgu, mierīgu), ja nemāk iekļaut viņu savā sabiedrībā rodas problēmas komunicēt esot grupā (šajā gadījumā trijatā). Tas noved pie attiecīgām sekām - vīrietis nespēj izveidot kontaktu, uzmanība tiek dalīta starp vīrieti un bērnu (visbiežāk vīrieti atstājot otrajā plānā), vīrietis ierauga to sievieti, kuru nespēj pieņemt - haotisku, neorganizētu, vāji attīstītu izpratni par bērniem. Daudz dažādu versiju.

Protams, vīrietis vienmēr patur tiesības būt vēl puišelis labākajos gados. Bet arī tādi saņemas, ja beidzot atrod sievieti, kura ir tā vērta.

Ūja, vai tad nav variants - mīlestība? Tipa sanāk tā, ka otra pusīte jāskata kā tāda gaļa veikalā, kura labāk, košāka, svaigāka. No sērijas - Ilzīti mīlu, bet viņai bērns, iešu pie Dacītes, kurai vēl nav un gan jau iemīlēšu

Bet cik tad bieži gadās tāda nepārvarama mīlestība no pirmā acu skatiena? Ja cilvēks jūt simpātijas pret kādu, kam ir bērns, bet zina, ka nopietnas attiecības šādā situācijā nevēlas, tad jau tai mīlestībai nemaz nebūs iespējas izveidoties, jo attiecības netiks tālāk attīstītas.

Sievietei ar zīdaini dzīve ir ļoti ierobežota, attiecīgi ierobežota arī iespēja randiņot, veidot attiecības. Ja, protams, pati rūpējas par savu bērnu, nevis visu laiku meklē, kam viņu nogrūst, lai varētu, meklējot jaunu vīrieti, skriet uz randiņiem, doties romantiskos nedēļas nogales izbraucienos utt. Ir redzēti šādi varianti, izskatās pabriesmīgi. Un tad brīnās, kāpēc tie vīrieši nevēlas neko nopietnu un neredz viņā savu bērnu potenciālo māti.

Nu, ja es tagad tā iedomājos sevi... Es negribētu vīrieti ar ļoti maziem bērniem, un negribētu arī pati meklēt un veidot attiecības ar pilnīgi svešu cilvēku, kamēr mani bērni ir vēl pārāk mazi. Kāpēc? Kā jau te tika izteikts - pārāk daudz klapatu un vēl viens faktors - bīstami. Man aug meita un es taču nevaru ielīst tam vīrietim galvā, lai pārliecinātos, ka viņam tur nesēž kaut kāds pedofīltarakāns iekšā... :-/

Ar šobrītējo prātu, veidotu attiecības, kad mani bērni jau būtu pusaudžu vecumā (attiecīgi arī otras puses bērni būtu apmēram tajā pašā vecumā). Viņi ir spējīgi parūpēties paši par sevi, nav non-stopā pieskatāmi un būtībā jau ir pieauguši spriestspējīgi cilvēki, ar kuriem var visu sarunāt. Nu un ar jauno vīrieti baudītu divvientulību, attiecības un kopdzīvi, un kopīgus bērnus vairs neplānotu, jo man ar diviem ir gana. Manuprāt, ļoti normāli sanāktu!

Ar bērnu ņems tikai ja:
1. .... sieviete ir tiešām tā vērta, dēļ kā arī var pieciest piekabīti
2. ... vīrietis ir neveiksminieks un labāk ar piekabīti, nekā palikt vienam varbūt uz visu atlikušo mūžu

Pie otrā punkta nereti nostrādā arī tas, ka tādai sievietei nereti ir arī samazināta latiņa

Personīgi es ar bērnu neņemtu, jo tās ir papildus grūtības attiecībās jau startā un ne par velti viņš/viņa ir viena - tur arī viskaut kas var slēpties ...

Tas ir pilnīgi normāli, ja vīrietis (vai arī sieviete) nevēlas attiecības ar sievieti, kam ir bērns. Vēl jo vairāk tad, ja tas ir zīdainis. Tādā gadījumā sievietei vispār nevajadzētu domāt par attiecībām, bet gan par bērnu! Kad bērns paaugās, tad jā, bet ar zīdaini uz rokām pieprasīt no vīrieša, lai viņš ar viņu veido attiecības un rūpējas ne vien par viņu, bet arī bērnu, tā ir tīrākā bezkaunība.

Mans vīrietis nemaz nevareja pieņemt manu gadu veco bērnu, viņam bērni nepatika un viņš vienkārši nevarēja samierināties ar to, ka viņš ir, tāpēc pašķīrāmies... Pagāja laiks, līdz viņš attapās un tad, ieguldīja laiku un pūles, lai atgūtu mani... Bija izvērtējis prioritates vai kā, bet nu fakts ir tāds, ka šobrīd manam bērnam ir septiņi gadi, vīrietis grib viņam dot savu uzvārdu un uzskata par savu, plānojam šobrīd otru bērniņu.
Kad berna tēvs grib ņemt pie sevis uz brīvdienām ciemos, tad manējais ir pret, jo viņš uzskata, ka nevelta laiku, kas principā ir taisnība.

Es arī uzskatu, ka, ja vīrietis nevēlas sievieti ar bērnu, tad problēma ir nevis bērnā, bet tajā pašā sievietē un kā viņa sevi pasniedz.

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 3-4 gadi, mamma dabūja draugu, tēvs draudzeni (nedaudz vēlāk kā mamma). Dzīvoju ar mammu un viņas draugu, kuru tagad uzskatu par savu tēti. Viņam arī bija dēls no iepriekšējām laulībām, bet nebija viņš jāpieskata, jo dzīvo citā valstī un uz Latviju viņa māte kategoriski atteicās vest, lai gan tētis to ļoti gribēja un gribēja mūs ar mammu ar viņu sapazīstināt, bet viņš sūtīja alimentus un sūtīja vēstules, pa vasarām brauca ciemos un tagad viņš ir pieaudzis indivīds, kas ciena un mīl savu tēti. Un pats plusā vēl rūpējās par mani un izturējās pret mani kā pret paša bērnu.

Toties mans miesīgais tēvs par mani nekad nav rūpējies, dzīvojot no manis burtiski 15 min attālumā, kopš dabūja jauno draudzeni, alimentus nav maksājis un viņa nu jau sieva tagad nožēlo, ka ir uztaisījusi viņam vēl 2 bērnus, par kuriem viņš nerūpējās, sēž un nodzer savu algu. Viņa sieva pat raksta manai mammai īsziņas un prasa padomus un kā ar to cīnīties.

Ar to visu garo penteri es gribēju pateikt to, ka bērni tiešām labām attiecībām nebūs šķērslis un, ka dzīvē mēdz notikt dažādas situācijas. Un, manuprāt, ja bērns nerūpējas pats par pirmo bērnu,nerūpēsies arī par otro, trešo, utt.
Tā kā tādas sievietes arī nesaprotu - "Nekas, ka nerūpējas par pirmo bērnu, par mūsejiem gan jau, ka rūpēsies."

Īsāk sakot, ja vīrietim patiksi tu, patiks viņam arī tas, ko tu esi radījusi. :)

Kāpēc vīrietis nespēj vai negrib uzsākt attiecības ar sievieti, kurai ir bērns/zīdainis?

PIRMO REIZI KO TADU DZIRDU.


dive neviena soieviete ar bernu vai vairakiem viena nepaliek. Kur tu tadus murgus TROLLI izroc

es teiktu, ka ne jau bērnā vaina, bet gan vīrietim nav pietiekoši jūtu/vilkmes uz attiecīgo sievieti. ja patiesi gribētu būt kopā, bērnu bars netraucētu.

Šķiet visai loģiski, ka vīrietis negrib, lai viņa jaunajās attiecībās pa vidu maļās kaut kāds sveš bērns. Normāli būtu, ka kādu laiku tiekās, divi vieni un tad piesakās bērns, nevis tikko iepazina sievieti un tur jau bērns, nevari būt spontānts, nevari kaut kur aizbraukt ar to sievieti atpūsties, jo visur līdzi nāk piekabe. Vīrietis ir spiests rēķināties ar svešam bērna vēlmēm, vajadzībām un iegribām.

Tieši manas domas!
Un es arī diez vai vēlētos vīrieti, kuram jau ir bērns. Cita runa protams gados četrdesmit, kad bērni jau puslīdz pieauguši un vairs tik ļoti nemaisās pa vidu pieaugušajiem.

Bērns aizņem laiku, attiecīgi sieviete vīrietim var veltīt mazāka laika, bērns vienmēr būs pa vidu, dabīgi ir, ka attiecību sākumposmā cilvēki var laiku baudīt divatā, trešais pievienojas pēc tam.
pati arī, vismaz pašreiz, neveidotu nopietnas attiecības ar vīrieti, kuram ir mazi bērni, ja pusaudžu vecumā, tad savādāk.

Laikam manējam ir pietiekami plaša sirds,lai spētu mīlēt gan mani, gan manu meitiņu.(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)
lai gan īstajam papaškam mūžīgi traucēja paša meita.:'-(