Valodu mācīšanās bērnībā un agros tīņu gados ir savādāks process nekā pieaugušā vecumā. Otrās valodas / svešvalodu apgūšanas (2nd Language Acquisition) pētījumi pierāda, ka beidzoties pubertātei nostiprinās nervu savienojumi smadzenēs un tie vairs nav tik elastīgi kā iepriekš. Līdz ar to bērni zaudē savu pat nedaudz maģisko spēju mācīties vienkārši no valodas sev apkārt (input) un viņiem nepieciešama papildus palīdzība un ilgāks laiks valodas apgūšanai, kā arī rezultāts mācoties valodu jau pieaugušā vecumā reti kad ir pilnīgi perfekts, ti, svešvalodā vienmēr ir kādas pamatvalodas nogulsnes. Šo parādību devē jocīga vārdā par fosilizēšanos. :D Ir arī N.Čomska nu jau nedaudz nobružātā teorija par iedzimtu valodas aparātu, kas nodrošina bērnu neticami ātro un veiksmīgo valodu apgūšanas procesu, kas diemžēl "izslēdzas" kaut kad pēc pubertātes un pēc tam valodu apgūšanais mums jāizmanto mūsu vispārīgās kognitīvās spējas. Tāpēc nav īsti korekti salīdzināt to, kā apguvām kādu valodu kā bērni ar mācīšanos pieaugušā vecumā - vienas un tas pašas metodes var nedarboties.
Taču svešvalodas var iemācīties, tikai tas parasti nenotiek tik ātri kā mums gribētos. :) Kā jau meitenes teica, izmanto tos mācīšanās veidus, kas tev ir ērti un padodas. Centies iesaistīties komunikācijā, kas tev škiet jēgpilna un interesanta. Vienam filmu skatīšanās ir īstā pieeja, citam vajag skrupulozi lasīt grāmatu un pārtulkot katru vārdu, trešais ar aizrautību pilda gramatikas vingrinājumus un uzdevumus darba burtnīcā, ceturtais iet uz bāru dzert ar vietējiem un kaunu atstāj mājās. :-D Tev ir jāatrod tā pieeja, kas tev šķeit interesanta, lai valodas mācīšanās nebūtu mokas, bet tev pašai patīkams process. Piespiesties jau var, bet tikai tāda ārēja motivācija parasti nenes augļus vai veiksmi ilgtermiņā, parasti tad cilvēki tad vnk padodas un zaudē motivāciju, nesasniedzot savu mērķi.