Man tādas ļoti nopietnas attiecības ir bijušas tikai vienas - nu jau 11 gadus (l)
Bija mums 2 krīzes , viena pēc 3 vai 4 gadiem un otra uz 7 gadiem. Bet tikām pāri visam un tad arī apprecējāmies, jo sapratām, ka esam viens otram īstie. Pēc kāzām viss ir lieliskāk, kā jebkad ir bijis, esmu ļoti laimīga.
Ir man paziņas, kurām attiecības arī beidzas ik pa pāris gadiem, grūti spriest, kas pie vainas, katram savi iemesli. Katrā ziņā ilgstošās attiecībās ir ļoti daudz jāiegulda, lai tās būtu patiesi veiksmīgas. Es katru dienu cenšos iepriecināt savu vīru, veltu vakaros un brīvdienās viņam laiku, tāpat arī viņš cenšās, rūpējas, iepriecina mani. Kopīgi hobiji, intereses daudz ko dod. Un sarunas. Daudz sarunas. Tas viss arī veido īpašu tuvību un ar katru gadu sajūties arvien tuvāks tam otram, tas ir kaut kas īpašs, tāda sajūta man parādījās tikai pēc kāzām un 9 gadus ilgām attiecībām.
Vienkārši abiem ir jābūt tai īpašajai sajūtai un vēlmei attiecības pilveidot, attīstīties abiem kopā nemitīgi. Ja attīstība apstājas, pienāk krīze. Attiecības nevar vienkārši plūst pa straumi, nevar katru vakaru nosēsties pie sava datora/TV, abiem jāgrib ieguldīt attiecībās.