un man patika tas ka viss reals, nav ka ukrainu sova redzam ka liela dala uzspelets teatris.
ukraiņiem ir cita mentalitāte, bet tas jau nenozīmē, ka arī viņiem nav šādu problēmu.
tikko iztērēju pusstundu savas dzīves (ok, svētdienā atļaujams), lai noskatītos un saprastu, par ko maz ir
cepiens. tie teksti, vēlmes liekas baigi jēlie, bet ne man ir tiesības tiesāt šo sievieti, jo varbūt viņa dzīvo pēc idejas - ar mazākajiem sagādāt lielāko laimi. un tie uzdevumi (otrās dienas) šķita tik elementāri, kā arī to atzina pats vīrs, bet, iespējams, darot to nepārtraukti, tiešām pieriebjas. vēl mani samulsināja tas, ka četrgadīgs bērns neapģērbjas pats, kā arī nepārtrauktā sēdēšana telefonos, arī mazo liekot gulēt. mūsmājās ir gandrīz trīsgadīgs bērns, un mēs cenšamies jau tagad vismaz pusstundu pirms miega izslēgt no redzamības visus TV, datorus, telefonus etc. varbūt tiešām sieviete izjuta kaut kādu nomāktību, ja jau pieteicās šovam, bet domāju, ka arī viņas pašas spēkos būtu bijis šo situāciju mainīt, kaut vai sākot nomest svaru (gan jau pieteiktos vēl vienam šovam).
šovs kā tāds - pliekans, jo, pirmkārt, ir saīsināts laiks (tāpēc jau arī uzdevumi ir tik vienkārši), arī balva jau paredzama (
Tallink pakalpojumus neviens neizmanto, ja jau kā galvenā balva jābāž visos šovos brauciens?????), un komentāri, tipiskie komentāri.. garlaicīgi. bet Latvijas realitāti ļoti labi atspoguļojoši, jo ok, Rīgā mby situācija būtu labāka, bet šādās pilsētās.. jā, skumīgi.