laiks

Nuu.... tas, ka negribas satikt, ne par ko labu neliecina. Varbūt esi jau ļoti pieradusi būt viena, ka nemaz negribi, lai kāds ielaužas tavā privātajā telpā.

Es, ikreiz, kad gaidu savu draugu, nevaru nociesties līdz satikšu.

Nu man arī tā bija jokaina sajūta kad gaidiju lidistā savu(pus gadu viņš bij Londonā), bet pāris dienas un viss bij kārtībā.
Viņš man arī teica ka es dīvaina esnu, tāda atsvešināta.
Bet tas viss ļoti ātri atgāja.

Tas ir normāli, jo no atāluma ir savādāk, nav fiziska kontakta un Tu nezini kā uzvesties.
Ar sirdi gaidiju ļoti, bet viņš man tik sveš un tāla likās.
Ka nevarēju tur mīļoties tā.

Tad jau redzēs, ja nepāries Tev tā sajūta, tad jāšķiras.

Tas ir normāli,

Man nu gan tas nešķiet normāli. (t)

varbuut satiksi un atkal tomer viss bus forshi :) jaa, ja nepaaries taa sajuuta-tad nu neko vairs...

Mans puisis bija prom 2 mēnēšus. Pa to laiku sapratu, ka man ir labāk bez viņa, viņam patika visu kontrolēt, bija greizsirdīgs... Savukārt viņa prombūtnes laikā darīju visu, ko gribēju, gāju kur un ar ko gribēju (te nav runa par citiem puišiem vai krāpšanu). Viņam vai nu samelojos vai nestāstīju, jo tāpat neko nevarēja ietekmēt. Jo tuvāk tuvojās diena, kad viņam bija jābūt atpakaļ, jo mazāk es to gribēja. Dienā, kad viņš atgriezās, es viņu pametu.

Mūsu atiecības bija arī citas problēmas, bet pēc šķiršanās sāka nākt visi sū** laukā, bet tas jau ir cits stāsts. Viņa aizbraukšana bija likteņa pavērsiens, lai es pieņemtu labāko lēmumu tajā laikā.

Es arī neilgojos pēc nu jau ex drauga. Aizbrauca uz ārzemēm, neilgojos vispār, neskumu. Jā, kontakts bija katru dienu. Protams, satraucos, ja nozuda uz kādu dienu, bet tas bija tīri pieraduma pēc. Kad izšķīrāmies, izraudājos, apmēram nedēļu biju uzvilkta, bet tad pārgāja. Es vienkārši viņam palīdzēju sasniegt visu kas viņam ir, dēļ tā biju sāpināta par viņa krāpšanu mēnešiem ilgi. Jāpiebilst, ka pirmstam viņu vienreiz jau pametu, bet viņš izlūdzās otru iespēju. Ja tajā reizē nebūtu piekritusi, pieļauju, ka viņš būtu nogājis no ceļa, jo tajā laikā viss bija atkarīgs tieši no manis un mana finasiālā atbalsta.
Domāju, ka tev vairs nav tās jūtas, kas bija agrāk. Normāli, būtu jāilgojas, jāgaida, kad atkal varēs būt kopā.

Ja tu viņu mīlētu, tad skaitītu dienas līdz atbraukšanai, nevis otrādi.

Tāpēc, ka ilgi neesi satikusi, esi jau pieradusi tā kā ir.
Bet, kad satiksi viņu, tad pāries..nu vismaz tā vajadzētu būt.
Ja ne, tad jau jāšķiras.

saprotu tevi, bet man tas ir normāli. vienmēr, kad draugs aizbrauc, es skumstu, bet ar laiku pierodu un tik ļoti, ka pat vairs nepietrūkst. pēcāk, kad atkal satiekamies, paiet zināms laiciņš līdz es atkal aprodu ar viņu, un tad jau atkal viss ir atpakaļ vecajās sliedēs.
un mums pat tas laika periods nav tik ilgs, bet jo ilgāk prom, jo es vairāk tā kā atradinos.
risinājums man - nelaist viņu tik ilgi prom :D

Kad mans vīrs ( tajā laikā vēl draugs), łoti ilgojos, asaras bira, skatīji dienas kad atgriezisies.
Nedomaju, ka tas normāli :-/

Arī līdzīgi kā autorei bija. Draugs ilgu laiku dzīvoja ārzemēs, sarakstījāmies nonstop. Gaidīju, ilgojos, cerēju kaut nu ātrāk atgrieztos, tad uzzināju atgriešanās datumu un viss mainījās. Sāku kaut ko pārdomāt, šaubīties. Savā galvā uzbūtu pirmās tikšanās scenāriju un tas nebija pa prātam. Daudz, daudz domāju, kas arī noteikti bija lielāka problēma (laikam arī lielākā problēma visās manās attiecību "problēmās"). Kad satikāmies (ilgu laiku kopš viņa atbraukšanas biju vilkusi garumā un meklējusi attaisnojumus, lai netiktos) viss bija lieliski un nekas no galvā izfantazētā nebija noticis. Tādēļ ceru, ka arī Tev būs viss kārtībā un tās ir tikai bailes no nezināmā, no nosacītās brīvības beigām, pārmaiņām. :-)

oj man shitas pats, pirmajaas dienaas vienkaarshi vispaar negribeejas ne buchot nu neko, zinu, ka izkalusaas briesmiigi, bet ar laiku tu tomeer kaut kaa atshvesinies, ja nav taaa tieshaam lielaa miilas sajuuuta.
bet varbuut, kad atgrieziiisies, tad tu atkal pieradiiisi, jo ar laiku man taa bija, bet saakums bija bezceriigs :D

Cilvēki ir dažādi, tapēc nevar spriest pēc vienas mērauklas!

Mēs katra esam savadāka, tapēc sagaidīšana ir savādākas un arī pretī cilvēks kuru gaidam ietekmē daudz ko.


Mans vnm.mājās atgriežas saguris pārguris un neko negrib, tikai mieru un klusumu, pat suns lai netraucē.

Arī biju agrāk sagaidijusi ar romantiskām vakariņām sveču gaismā utt. Vairs tā nedaru.
Tikai ar garšīgu ēdienu sagaidu.

Tā vnk.ir atrašna no otra cilvēka.
Tas or dīvaini, bet tā notiek. Kad esi kopā atkal nevari bez. Vnk.vaig laiku lai pieņemtu otru sava aplī-teritorijā.

Ar labu draudzeni/draugu ceļi pašķirās, bet pat pēc gadiem satiekoties tas laiks itkā izzūd. Ir vnk prieks par atkal tikšanos. Nerodās pat doma, ka negribētu to cilvēku satikt.
Ja ir diskomforts un negribās tikties, tātad kkas attiecībās "nav ok", ar prātu to nesaproti, bet zemapziņa saka priekšā, ka "nu nav ok"..

Nu nezinu...te jau dažas uzstāda attiecību diagnozi :D

Kad manējais kaut kur aizbrauc uz dažām dienām, es arī sākumā nezinu kur likties un trinos gaidīdama, bet kaut kad viņš ir bijis prom ilgāk par nedēļu vai divas un tad jau esmu nomierinājusies un pieradusi būt viena, tad vairs nav tās dīdīšanās pirms atbraukšanas ;-)
Bet nu tas ir tagad...kādreiz arī vienu dienu nesatiekot viņu, likās, ka nesagaidīšu tikšanos :-D