Laikam nekā ļoti briesmīga nav bijis.
Pirmā lielā mīlestība, kurš man jau tā visu ko bija darījis pāri, pēc šķiršanās pastāstīja dažas lietas, ko bija darījis mūsu attiecību laikā, man aiz muguras. Gribēju, lai viņš man to nebūtu teicis, jo gribēju, lai man par tām attiecībām, laiku paliek vismaz kādas gaišas atmiņas, sajūtas, bet viņš padarīja pretīgu, nevērtīgu pilnīgi visu.
Un mans tagadējais vīrs, kad šķīrāmies pirmajā reizē, aizveda manas mēbeles, mantas un sakrāmēja manu vecāku dzīvoklī, kaut gan vēl nemaz ar vecākiem par šķiršanos nebiju runājusi. Vēl tagad atceros skapi iestumtu koridorā. :-D Tas tādā dusmu uzplūdā. Bet tas tagad liekas vairāk smieklīgi, mēdzam abi par to pasmieties.