Viedas sievietes man to ir mācījušas un savā dzīvē es tam sekoju, ka, lai ar vīrieti izveidotos attiecības AR NĀKOTNI, ir jābūt sajūtai, ka tas ir vīrietis ir dāsns. Nu tā lai ir sajūta, ka lai vai kas, bet viņam priekš manis nekā nav žēl. Man tas sākas ar izmaksāšanu randiņos. Un pēc 3 gadu attiecībām man, personīgi, nebūtu normāli dalīt naudu uz pusēm (bet mēs arī pēc 3 gadiem dzīvojām kopā). Par izaudzināšanu es nezinu, nav nācies pie šī jautājuma piestrādāt, bet vispār es esmu ar MJ šodien uz viena viļņa - pamazām un sīkumos. Aizmirst maku. Neiedomāties, vispār nerunāt neko par maksāšanu uz pusēm. Un jā, lielā kļūda, ka tad, kad ieminējies samaksāt, pati uzreiz teici, ka samaksāsi, bet ko nu vairs par to. Es nezinu, stulbi skanēs, bet mans ieteikums ir tēlot muļķi un būt pateicīgai :D "Nauda? Kāda nauda? Es maku aizmirsu mājās! Samaksāsi par mani, mīļais? Paldies!" Buča. Aizkars. Nākamais cēliens. :D
P.S. Bet vispār padomātu, vai ar skopuli satikties.
P.S.S. Bet ļaunprātīgi dāsnumu arī nevajag izmantot un vajag lutināt savu mīļoto, un izmaksāt viņam reizi pa reizei. :)